Foto – Līga Vasiļūna

Ja savlaicīgi netiks domāts par jauno maiņu, daļa lokālo un reģionālo slimnīcu, nemaz nerunājot par ambulatorajiem veselības centriem, var palikt bez speciālistiem. Statistika liecina, ka 53% speciālistu un 60% ģimenes ārstu šobrīd jau pārsnieguši 50 gadu vecumu.

Lasītākie

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Kokteilis

Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5

Veselam

Liekie kilogrami neatkāpjas ne pa kam? 4 pazīmes, ka jūsu vielmaiņa nedarbojas pareizi

Lasīt citas ziņas

Kamēr Rīgā ir ārstu pārprodukcija – uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem ir 6,5 dakteri (ES – vidēji 3,2), ārpus galvaspilsētas tik tikko sanāk divi. Lai gan Veselības ministrija šobrīd topošajiem ārstiem piedāvā lielāku algu, lai viņi arodu apgūtu reģiona slimnīcās, šo iespēju izmanto vien retais.

“Lai gan man ir 43 gadi, skaitos jaunais speciālists, bet aiz manis ir ļoti maz jaunu ārstu, kas paliek Latvijā. No vienas puses, man ir ļoti patīkami, ka mūsu ķirurgs Vācijā kļuvis par izcilu speciālistu. No otras puses – ja šis ārsts būtu palicis Latvijā, viņš varētu palīdzēt daudziem cilvēkiem,” situāciju reģionos raksturo ķirurgs Vladimirs Sorokins, dzimis rīdzinieks, kurš jau vairāk nekā desmit gadus strādā Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā.

Sākusies kampaņa “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!”

Veselam

Pētnieki atklājuši, kādu risku veselībai nodara ēšana pēc pieciem vakarā

Avots: Kijiva pēc krievu trieciena ar jauno raķeti strādā pie sistēmu THAAD iegūšanas

Savu izvēli – veidot ār­sta karjeru lokālajā slimnīcā – Vladimirs Sorokins pamato ar vēlmi ātrāk kļūt patstāvīgam un sākt strādāt savā profesijā. “Mums te ir mazāk priekšnieku, nav jāsaskaņo katrs solis. Taču ārsta atbildības līmenis ir augstāks, jo nelielā pilsētā redzama katra kļūda. Viens mīnuss lokālajā slimnīcā – trūkst šauras specialitātes ķirurgu, tādēļ jābūt gan traumatologam, gan urologam, gan bērnu ķirurgam. Kad braucu uz starptautiskiem semināriem, man nav kauns atzīties, ka esmu no Balviem. Nu un kas, tā sanāca, es dzīvoju te,” viņš saka. Strādājot reģionā, dakteris Sorokins par darba trūkumu nesūdzas – viņš apguvis ne tikai onkologa, bet arī flebologa specialitāti, savieno darbu slimnīcā un poliklīnikā ar privātpraksi, operē dienas stacionārā, turklāt pieņem pacientus ne tikai Balvos, bet arī Rēzeknē un Daugavpilī. 


Līdzīgu lēmumu savulaik pieņēma arī ogrēnietis Jānis Stabingis (40), kura ģimenes ārsta prakse atrodas Alūksnes novada Liepnas pagastā. “Jārēķinās, ka, ejot strādāt uz laukiem, būs kaut kas jāzaudē. Nav viegli saraut saites ar studiju biedriem, draugiem, lai veidotu tās pilnīgi svešā vietā. Šeit dzīvojot, ir mazāk iespēju aiziet uz teātri, operu, izvēlēties saviem bērniem skolu vai sporta pulciņu. Ir tas, kas ir. Piemēram, manā praksē ir interneta pieslēgums, bet, ja tā atrastos trīsdesmit met­rus tālāk, tā vairs nebūtu un es nevarētu strādāt ar e-veselības projektiem vai sekot līdzi jaunumiem medicīnā. Man vienkārši paveicās,” atzīst ārsts Stabingis, atklājot, ka no viņa studiju biedriem par lauku ģimenes ārstiem kļuvusi labi ja puse. Arī Nacionālā veselības die­nesta informācija liecina – kamēr Alūksnē un Matīšos ģimenes ārstu prakses ir tukšas, 90 ģimenes ārsti stāv gaidīšanas rindā, turklāt vairākums vēlas strādāt Rīgā vai tās apkaimē.

Kas mudina pārcelties

Jānis Stabingis uzskata, ka sabiedrībā valdošais viedoklis, ka, lūk, ārpus Rīgas jau nekas nenotiek, ir galvenais šķērslis, kas traucē jauno ārstu izvēlei nosvērties par labu reģioniem. Mācoties un strādājot lielajās universitātes slimnīcās, kur nonāk smagākie gadījumi un ārstu kļūdas no visas Latvijas, topošajam ārstam rodas iespaids, ka pareizi ārstēt var tikai Rīgā, bet laukos neko izārstēt nevar un tur visu tikai salaiž dēlī. Valda arī viedoklis – par ģimenes ārstiem mācās neveiksminieki, bet kuri neko nevar, brauc uz laukiem. Taču kurš gan grib būt neveiksminieks, vaicā dakteris Stabingis.

Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadītāja Maija Radziņa pauž viedokli, ka jaunā ārsta lēmumu lielā mērā ietekmē viņa izvēlētās medicīnas nozares stāvoklis reģionā, kā arī materiālie ieguvumi.

“Jaunais ārsts būtu motivēts doties uz reģionu, ja viņam piedāvātu daudz lielāku atalgojumu nekā Rīgā un kādus papildu labumus, piemēram, dzīvokli, apmaksātus ceļa izdevumus, darba vietu dzīvesbiedram, bet bērniem – vietu bērnudārzā,” viņa uzskaita.

Jaunā ārsta izglītošana ilgst pāri par desmit gadiem: seši – pamata studijas un trīs līdz pieci gadi rezidentūrā, daudzi jau nodibinājuši ģimeni, laiduši pasaulē bērnus un iekārtojuši mitekli, tādēļ kravāt koferus, lai dotos pretī nezināmai nākotnei kaut kur Latgalē vai Kurzemē, ir daudz grūtāk.

“Ja mana sieva un bērni nebūtu piekrituši, viens jau uz Liepnu es nebrauktu. Taču nākotnes perspektīvu izvērtēt ir ļoti grūti. Piemēram, Liepnas skolā šogad nav pirmās klases. Arī par vidusskolu diskutē – saglabāt to vai ne, jo bērnu ir pārāk maz. To es neparedzēju,” atzīst Jānis Stabingis.

Darbs ir, 
informācijas nav

Lai veicinātu topošo ārstu došanos uz reģioniem, pērn tika mainīti rezidentūras sadales un finansēšanas noteikumi, paredzot par 30% lielāku algu tiem rezidentiem, kas savu praktisko apmācību veiks ārpus Rīgas un, iespējams, paliks tur strādāt. Piemēram, samaksa rezidentam par darbu un dežūrām Rīgas slimnīcā ir 411 lati, bet reģionālajā daudzprofilu slimnīcā – 534 lati. Nosacījumi arī paredz, ka pēc valsts apmaksātas rezidentūras beigām ārstam trīs gadi jāstrādā Latvijā (nevis reģiona slimnīcā) vai jāatmaksā rezidentūras izdevumi. Ja noteikumi būtu stingrāki un uzliktu par pienākumu sūtīt rezidentus uz reģiona slimnīcām, tad, iespējams, situācija šodien būtu daudz labāka.

“Bieži vien klupšanas akmens ir mājokļa jautājums, arī ceļa izdevumi, kas nepieciešami, lai rezidents apmeklētu lekcijas un citus mācību pasākumus Rīgā. Lai arī piedāvātais atalgojums ir lielāks, tomēr ne tik daudz, lai atļautos šos papildu izdevumus,” norāda Rīgas Stradiņa universitātes rezidentūras daļas vadītājs Andis Lācis. Tomēr viņš īsti negrib piekrist tam, ka jaunie ārsti pēc mācību beigšanas nevēlas strādāt reģionos. Problēma esot … vakanču trūkums.

“Veselības ministrija vairs neveic sadali, tādēļ rezidenti, kas mācījušies par valsts līdzekļiem, reizēm izmisumā vēršas pie mums, nevarēdami atrast sev darba vietu. Diemžēl mēdz būt arī tā, ka, nesaņēmuši piedāvājumu Latvijā, viņi nonāk ārvalstu vervētāju rokās,” viņš atklāj.

Tas šķiet vairāk nekā dīvaini, jo saskaņā ar Veselības ministrijas (VM) preses sekretāra Oskara Šnei­dera teikto, plānojot vietu skaitu un specialitāšu sadalījumu rezidentūrā, ārstniecības iestādes, ņemot vērā personāla novecošanu, informē ministriju par vakantajām vietām. Piemēram, šogad savus pieprasījumus par 427 speciālistu vietām iesniegušas 39 ārstniecības iestādes, no tām 16 Rīgā, bet 23 – reģionos. Jocīgi izklausās, ka rezidentūras daļas vadītājs par šādu vakanču sarakstu dzird pirmo reizi. “Rezidentūras beidzēju rīcībā nav ziņu par brīvajām darba vietām, tādēļ burtiski lūgšus jālūdzas, lai viņus kaut kur pieņemtu darbā,” saka Andis Lācis, paužot cerību, ka ministrija šajā informācijā kādreiz dalīsies arī ar rezidentiem. Rezidentūras vadītājam gan pašam vajadzētu būt aktīvākam un pieprasīt informāciju no ministrijas, nevis gaidīt, kad ministrijas pārstāvji atbrauks un iedos to rokā.

Par laimi, ir arī veiksmīgi piemēri, kad pašvaldības sadarbībā ar medicīnas iestādēm ņem “kadru kalvi” savās rokās.

Piemēram, Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca uz Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) ziņojumu dēļa šogad izvietoja savu piedāvājumu sešiem rezidentiem, kuri nav tikuši budžeta vietās, 90% apmērā segt rezidentūras izmaksas, lai viņi apgūtu specialitāti šajā slimnīcā un dotos strādāt uz Ventspili un Talsiem, nepieciešamības gadījumā nodrošinot ar dienesta dzīvojamo platību vai dzīvokli.

Kā stāsta rezidentūras vadītājs, atsaucība bijusi tik liela, ka bijis jārīko pat konkurss, lai atsijātu labākos pretendentus. Arī Liepājas reģionālajai slimnīcai, kas jaunajiem speciālistiem piedāvā ne vien darbu, bet arī dzīvesvietu, pēdējo gadu laikā izdevies piesaistīt vairākus desmitus jauno ārstu.