Rīgai pašai sava integrācija 0
Rīgas dome (RD) nereti tiek dēvēta par Mazo saeimu, bet pati Latvijas galvaspilsēta – par valsti valstī. Tādēļ nav brīnums, ka Rīga izstrādājusi pati savu integrācijas programmu. Turklāt – krietni atšķirīgu no Ministru kabineta pieņemtajām valsts pamatnostādnēm sabiedrības saliedēšanas jautājumā.
Vakar RD Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane (“Gods kalpot Rīgai”) ar rīdzinieku integrēšanas programmu iepazīstināja Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas deputātus. Viņa īpaši uzsvēra, ka, izstrādājot dokumentu, ņemti vērā arī nacionālā līmeņa normatīvie akti un pašvaldību funkciju specifika.
Tomēr pirmā lieta, kas duras acīs, pašķirstot RD pieņemto dokumentu, ir tas, ka tajā daudz mazāk nekā valdības izstrādātajās pamatnostādnēs tiek runāts par latviešu valodas lomu integrācijā. Piemēram, valdības dokumentā par integrācijas pamatu tiek nostādīta latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij un tās demokrātiskajām vērtībām, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu un kopīgas sociālās atmiņas veidošana.
Savukārt RD programmā sabiedrības integrācija tiek skaidrota kā dinamisks, sabiedrību vienojošs un iedzīvotāju savstarpējās sapratnes divvirzienu process.
E. Aldermane kategoriski nepiekrīt pieņēmumam, ka pašvaldības integrācijas programmā pārāk maz uzmanības tiktu pievērsts valsts valodai. “Mūsu programmā valoda ir kā viens no būtiskākajiem jautājumiem. Turklāt mēs par to ne tikai runājam, bet esam nodrošinājuši iespējas rīdziniekiem pilnveidot savas latviešu valodas zināšanas. Pērn latviešu valodas kursos mācījās 507 cilvēki, bet šogad savas valsts valodas zināšanas papildina 2798 cilvēki. Nezinu, vai valsts var lepoties ar konkrētiem darbiem šai jomā, bet ceru, ka nākotnē varēs,” teica domes deputāte.
Viņa arī pauda viedokli, ka valsts integrācijas pamatnostādnes vairāk uzmanības būtu bijis jāpievērš līdzdalības veicināšanai un sociālajai iekļaušanai, nevis koncentrēties galvenokārt uz nacionālo un etnisko integrāciju.
“Jo vairāk mēs runāsim, ka viss jāvirza uz nacionālo integrāciju, jo lielāku kļūdu mēs pieļausim. Mums ir jādod maksimāli vienādas iespējas visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu nacionalitātes, veselības stāvokļa vai reliģiskās piederības,” uzskata Aldermane. Savukārt valdības pamatnostādnēs minēto “kopīgas sociālās atmiņas veidošanu” viņa uzskata par palieku no padomju gadiem, kad individualitāte un patstāvīga spriešana valdošajai elitei šķita nevēlama parādība.
Valdības integrācijas pamatnostādnēs liela uzmanība veltīta saiknei ar diasporu ārvalstīs un tautiešu atgriešanas pasākumiem, taču RD integrācijas programmā reimigrācijas politika tiek pilnībā ignorēta. Pēc Aldermanes skaidrojuma, šī joma neesot pašvaldības kompetencē. Par aizbraucēju atgriešanu esot jādomā valdībai nacionālā līmenī. Tā vietā RD lielu uzmanību pievērsusi jauniebraucēju (ar šādu eifēmismu dokumentā apzīmēti imigranti, kas iebraukuši Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas) ērtībām. Arī viņiem tikšot nodrošinātas iespējas apgūt latviešu valodu. Pēc aptuveniem aprēķiniem, pašreizējais jauniebraucēju skaits tiek lēsts apmēram 60 000 cilvēku.
Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Valdis Liepiņš (Reformu partija) gan aizrādīja, ka pašvaldības pārstāvji pārāk koncentrējušies uz kvantitatīviem rādītājiem.
Integrāciju nevarot izmērīt vienkārši ar to, cik cilvēku ir apguvuši latviešu valodu. Domes projektu un sabiedrības integrācijas nodaļas vadītāja Ilona Stalidzāne gan mierināja, ka ik pa trim gadiem tikšot veikts pētījums, lai novērtētu, kā mainījies valodas lietojums sabiedrībā un rīdzinieku attieksme pret to.
Domes pieņemto integrācijas programmu smagi kritizē arī RD opozīcijas pārstāvji. Piemēram, “Vienotības” RD frakcijas priekšsēdētājas Olafs Pulks uzskata, ka šajā dokumentā trūkst pašas svarīgākās sadaļas – integrācijas uz latviešu valodas bāzes. “Tātad integrē rīdziniekus kaut kur, neizprotami kur. Principā turpina “integrēt” divās valodās un ieviest Rīgā divvalodību. (..) Lindermans ar šādu integrācijas programmu varētu būt apmierināts,” savā videoblogā stāsta Pulks. Kā piemēru viņš min situāciju, ka Rīgā pat divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas vecākiem grūti atrast savām atvasēm sporta nodarbības, kur treniņi noritētu valsts valodā.
