Rīga: sapnis par brīvpilsētu 0
Šonedēļ apritēja 450 gadi kopš kādas interesantas un mazāk zināmas epizodes Rīgas vēsturē. 1562. gada 5. martā, pēdējam Rīgas kungam – beidzamajam Livonijas ordeņa mestram un pirmajam Kurzemes un Zemgales hercogam – Gothardam Ketleram svinīgi atkāpjoties no mestra amata un zvērot uzticību Polijas un Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam, Rīga faktiski ieguva brīvpilsētas statusu.
Turpmākos divdesmit gadus, prasmīgi lavierējot starp Polijas–Lietuvas valsti un Svēto Romas impēriju un pat neraugoties uz to, ka apkārt plosījās Livonijas karš un nežēlīgā maskaviešu cara Ivana Bargā karapūļi vairākas reizes bīstami pietuvojās Rīgai, tā pati rakstīja sev likumus, sprieda tiesu, vāca aizsardzībai karaspēku, kala naudu, slēdza līgumus. Vēsturiskā vērienā divdesmit gadi šķiet pavisam nenozīmīgs laika sprīdis, citādi izskatās, raugoties no cilvēka mūža perspektīvas.
Glābjas, kas var!
Bagātajai un ietekmīgajai Rīgai – šai visas Livonijas atslēgai – kā daudzu iekārotai līgavai 16. gadsimta beigās netrūka precinieku, kas dažādos ne visai izmeklētos veidos tiecās pēc tās labvēlības. Jāņem vērā, ka Livonijai kaimiņos izveidojušās lielvalstis – Krievija, Zviedrija, Polija–Lietuva, Dānija – sāka cīņu par kundzību Baltijas jūrā un Rīgas iegūšanai šajā ziņā bija nepārvērtējama nozīme. Precinieku vidū bija pēdējā Rīgas arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma mantinieka Meklenburgas Kristofa brālis Johans Albrehts, patoloģiskais sadists maskaviešu cars Ivans Bargais, avantūristiskais dāņu hercogs Magnuss. Arī pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers kādu laiku cerēja, ka Rīga būs viņa nākamās valsts galvaspilsēta.
Nopietnākais pretendents bez šaubām bija Polijas–Lietuvas karalis Sigismunds II Augusts (viltīgās diplomātijas spēju dēļ laikabiedru iesaukts par lietuviešu Sardanapalu), kura pārstāvis Viļņas vaivads Nikolajs Radzivils jau 1559. gada maijā, atbildot uz livoniešu žēlabām par krievu tuvošanos un lūgumiem pēc palīdzības, sava kunga vārdā attrauca – poļi kaut pirkstu kustinās vien tad, ja viņiem atdos Rīgu. Turpmāk septiņas reizes Rīgā ieradās poļu karaļa sūtņi, kādas vienpadsmit reizes rīdzinieki devās pie poļu valdnieka, taču sarunas nevirzījās uz priekšu, jo rīdzinieki bija nelokāmi savu privilēģiju aizstāvībā.
No šodienas skatpunkta raugoties, tas, kas tolaik norisinājās ap Rīgu, visvairāk atgādina panikas un izmisuma apzīmogotu agoniju, vecās, daudziem vienīgās pazīstamās un tik ērtās pasaules bojāeju, kad var būt tikai viena doma – glābjas, kas var (Sauve qui peut). Šādi to, runājot par Livonijas sabrukuma laikmeta garīgo seju, savulaik precīzi formulējis vācbaltu vēsturnieks Fr. Bīnemans.
Rīdzinieku ciešanu krusts
Pateicoties Livonijas ordeņa ievērojamākā mestra Voltera fon Pletenberga karavadoņa mākslai un diplomāta talantiem, pēdējo pusgadsimtu rīdzinieki un pārējie livonieši bija piedzīvojuši gandrīz netraucēta miera un pārticības laikus. Viņu tikumiem par labu gan tas nav nācis. Lasot Baltazara Rusova Livonijas hroniku, rodas iespaids, ka tā vēsta par kādu tuklā pašapmierinātībā iegrimušu iedomātu valsti, kuras bojāeja tās iedzīvotājiem nākusi kā Dieva sods. Livonieši visās zemēs esot bijuši pazīstami kā lielākie dzērāji. Lai gan apbalvoti ar saprātu, tomēr garīgās dāvanas pārmērīgas netiklības, dzīves nezināšanas un slinkuma dēļ gājušas bojā.
“Pilsoņu sejās redzama cienība, kas tīkami vienota ar piemērību, pieklājīgas drēbju krāsas iepriecina skatu, neredz uzpūstu tuklumu, izvirtību un greznus tērpus,” toties rakstīja 16. gadsimta slavenākais Rīgas apdziedātājs Bazīlijs Plīnijs. Visticamāk, šis gan bijis pārāk komplimentārs atveids, jo nesaskan ar vēstures faktu, ka rīdzinieku greznību nācās apkarot ar īpašiem noteikumiem. Tāpat arī kāds Frencelis savā 1599. gada poēmā rīdzinieku negausību ēšanā nosaucis par “centauru tikumu”.
Savukārt ordeņa kara kalpi un melngalvji, kā norāda ievērojamais starpkaru laika vēsturnieks Arveds Švābe, ilgajos miera gados bija “apsievojušies un nodzērušies, un dažs vairs tikko turējās zirgā”. “Kad 1556. gadā no Vācijas ieradušies pirmie Gotharda Ketlera nolīgtie landsknehti raibos tērpos un viņu bungas atskanējušas Rīgas ielās, ļaudis brīnumos pametuši iesākto maltīti vai dievkalpojumu un skrējuši skatīties. Tik neparasts bija kļuvis karavīrs Austrumeiropas likteņa zemē Livonijā!”
1558. gada ziemā krievu pulki ielauzās Māras zemē un izlaupīja to, nesastopoties gandrīz ne ar kādu pretestību. Latvijas Vēstures institūta pētniece Mārīte Jakovļeva izpētījusi, ka rīdzinieki ar kara briesmām vaigu vaigā saskārās 1559. gada janvāra beigās, kad krievu karaspēks nonāca tiešā pilsētas tuvumā. Rāte jau 25. janvārī landskehtiem lika nodedzināt ēkas un dārzus priekšpilsētā, bet 30. janvārī, kad krievi jau bija tikuši līdz Sarkandaugavai un Mīlgrāvim, arī – Priekšpili. Aizsardzības nolūkos aizmūrēja Cūku, Šāļu un Bīskapa vārtus, kas veda uz Daugavu.
Sarīkojot visu pilsētas militāro vienību pārbaudi, tika secināts, ka tās aizstāvju rindās ir pieci tūkstoši vīru, kuru vidū vismaz divi tūkstoši bija latvieši, trīs simti – algotņi no Vācijas. Rīdziniekiem gan paveicās – krievi, kuri siroja apkaimē, nogremdējot arī dažus kuģus Daugavgrīvā, tomēr neuzdrošinājās doties uzbrukumā augsto mūru ieskautajai pilsētai, bet devās tālāk uz Sloku.
Kā rakstīja pats Ivans IV, krievu kara vešanas paņēmieni tajā laikā “vēl nebija pietiekami pret gauži nocietinātajām vācu pilsētām”. Lielas izbailes rīdziniekiem nācās piedzīvot arī 1577. gada augustā, kad krievi atkal atradās dažus kilometrus no Rīgas. Turklāt pilsētnieku ausīs jau bija nākuši šausmu stāsti par maskaviešu necilvēcīgo izturēšanos pret pāri palikušajiem Cēsu pils aizstāvjiem, ko pat krievu vēsturnieks Karamzins raksturojis kā “vienu no drausmīgākajiem Ivana IV tirānijas izpaudumiem”. Kāds Arnolda Spekkes citēts rīdzinieks 1577. gadā 30. augustā raksta: “Lai Visuvarenais mums dod spēku un izturību šajā piemeklēšanas brīdī panest mūsu ciešanu krustu.” Tomēr arī toreiz tumšie mākoņi izgaist, jo maskavieši dodas uz Valmieru.
Vēsturnieces Mārītes Jakovļevas pētījumi liecina, ka Rīgas kopējie zaudējumi Livonijas kara dēļ tika lēsti apmēram 300 tūkstošu guldeņu apmērā.
Labāk – glābt godu
Pēc tam, kad 1559. gadā Sāmsala un Piltene padodas Dānijai, bet pēc gada Rēvele un Igaunija – Zviedrijai un ordenis cieš smago sakāvi Ērģemes kaujā, bet krievu pagaidām vēl neieņemtajā Vidzemes daļā aizvien vairāk nostiprinās poļi, kļūst pilnīgi skaidrs, ka Livonijai – šim, kā raksta daži autori, savulaik nedzīvi dzimušajam bērnam – karš izrādījies nepārvarams pārbaudījums. Ketlers, kurš iepriekš, izmisīgi meklēdams naudu kara turpināšanai, par 80 tūkstošiem guldeņu poļiem ieķīlājis Kuldīgu, Aizputi, Durbi un Ventspili un vēl par 50 tūkstošiem guldeņu prūšiem – Grobiņu un Liepāju, saprot, ka vienīgā izeja saglābt dzīvību un godu ir kļūt par poļu karaļa vasali.
Livonijas augstākās kārtas gluži kā žurkas bēg no grimstošā kuģa – jo spilgti tas izpaužas 1561. gada rudens Viļnas sarunās ar poļu karali. Rīdzinieku pārstāvji vienīgie konsekventi atsakās pievienoties padošanās aktam, aizbildinoties ar to, ka Rīga atrodas lēņtiesiskās attiecībās ar vācu ķeizaru.
Arveds Švābe norāda arī uz citām Rīgas delegātu izvirzītajām pretenzijām: viņiem neesot pilnvaru padoties Lietuvai (Sigismunds II Augusts pieprasīja, lai Rīga vispirms padodas Lietuvai). Tāpat viņi nevarot pieļaut nevācu pārvaldes ieviešanu Rīgā. Tad jau labāk glābt savu godu un gaidīt Dieva žēlastību.
Pret rīdziniekiem labvēlīgi noskaņotie laikabiedri gan norādīja: viņiem atliek tikai viena izvēle – no diviem ļaunumiem mazākais – un katrā ziņā labāk meklēt glābiņu pie Polijas karaļa, nevis ar visām laicīgām un garīgām mantām atdoties maskaviešu žēlastībā, kas nozīmējot necilvēcīgu tirāniju. Daži pat teica, ka rīdzinieku zūdīšanās sava goda dēļ esot nevis kristiešu, bet pagānu tikums.
Vēstures literatūrā – it sevišķi starpkaru posmā tapušajā – par dažādu kārtu izturēšanos Livonijas bojāejas laikā var lasīt maz atzinīgu vērtējumu. Jānis Aberbergs “Rīgas pilsētas vēsturē” (R, 1932), piemēram, raksta, ka lielā ordeņa valsts sabruka lielā steigā. Bez īstām cīņām, bez slavas. Palika tikai patmīlības, dziļas netikumības un neizmērojama gļēvuma atmiņas. Jānis Straubergs “Rīgas vēsturē” (R, 1938) uzsver, ka “vienīgā vieta, kur varam šajā laikā saskatīt kaut mazliet patriotisma un tēvzemes mīlestības, ir Rīga”.
Opozicionāri un brīvības nodevēji
Grūti teikt, cik lielā mērā rīdziniekus vadīja kādas patriotisma jūtas, drīzāk gan tie bija vairāk tīri pragmatiski apsvērumi un netīksme līst jaunā jūgā. Rīdziniekiem nepieņemama bija kaut vai karaļa vēlēšanās, lai Livonija vispirms tiktu iekļauta tikai vienas viņa valdītās valsts daļas – Lietuvas – sastāvā, jo tas neizbēgami nozīmētu sarežģījumus tirdzniecībā. Rīdzinieki arī iepriekšējos gadsimtos bija paraduši dzīvot kā “valsts valstī”, un viņi neloloja nekādas ilūzijas, ka Polijas sastāvā tas varētu turpināties. Turklāt poļi bija pārāk sveši – gan pēc ticības, gan paradumiem, bet viņu karavīri – varmācīgi un nedisciplinēti.
1562. gada sākumā Nikolajs Radzivils ieradās Rīgā, lai saņemtu no Ketlera uzticības zvērestu un atkal mēģinātu iespaidot rīdziniekus. Mārīte Jakovļeva uzsver – cerībā, ka viņi vēl pēdējā mirklī mainīs savas domas, no 4. uz 5. martu pat tika atcelta Ketlera svinīgā atkāpšanās no amata. Radzivila pūles ar kādiem panākumiem vainagojās tikai 17. martā, kad rīdzinieki tomēr ļāvās pierunāties parakstīt tā saukto eventuālo zvērestu, kas gan stātos spēkā vien tad, ja karalis un seims apstiprinātu abus Radzivila Rīgai dotos garantiju rakstus (pirmo Rīga no poļiem saņēma jau 4. septembrī, un tajā bija apstiprināts, ka pakļaujoties tiks saglabātas visas pilsētas tiesības un privilēģijas un arī luterticībai nekaitēs). Likumīgu spēku gan zvērests tā arī neieguva, jo uz seimu 1563. gadā nebija ieradušies Lietuvas pārstāvji. Vēlāk jau sekoja neskaitāmas rīdzinieku sūdzības karalim par poļu karaspēka izdarībām pilsētā (tas jau kopš kāda laika bija iemitinājies Rīgas pilī, tāpat rīdziniekiem kā dadzis acī bija poļu uzbūvētais nocietinājums Daugavgrīvā, nemaz jau nerunājot par viņu centieniem ierobežot Rīgas tirdzniecību).
Par padošanos arī pašu rīdzinieku vidū nebūt nebija vienprātības. Pēc Jāņa Strauberga vērtējuma, Rīgas brīvpilsētas laikmetu aptumšo nebeidzami konflikti starp pilsētā augstāko varu pārstāvošo rāti un pilsoņiem, kuri, organizējušies Lielajā un Mazajā ģildē, jau atklāti sāka dēvēt rātskungus par pilsētas brīvības nodevējiem.
Ģildes tik ļoti noraida padošanos poļiem, ka pat nostājas atklātā opozīcijā pret rāti, neatvēl tai naudas nodokļus un visus jaunos darbus, kas pilsētā tiek veikti par namnieku naudu, grib dabūt savā kontrolē. Arī Rīgas vaļņus vispirms ceļ pret pili, kurā atrodas poļu karavīri, un tad rajonā no pils līdz Smilšu vārtiem.
1572. gadā Rīgas rātes sūtņi piedalās jaunā Polijas–Lietuvas karaļa vēlēšanās – namnieki gan pret to iebilst, jo uzskata, ka šādi var izrādīties, ka Rīga ir formāli atzinusi sevi par poļu valsts sastāvdaļu. Ar Rīgas delegātu līdzdalību par jauno Polijas valdnieku ievēl franču princi Anrī Valuā. Viņš solījis Rīgai savu labvēlību, taču paliek Polijas tronī tikai trīs mēnešus, kļūstot par Francijas karali Anrī IV. Rīdzinieki vēl cer uz brīnumu vācu ķeizara Maksimiliāna II personā. Un cik gan liels un nepatīkams ir viņu pārsteigums, kad 1575. gadā par Polijas karali ievēl ungāru magnātu Stefanu Batoriju – to pašu, kuram būs drosme iemest acīs trokšņainajam poļu seimam klasiskos vārdus: “Es kā karalis neesmu ne fikcija, ne dekorācija.”
Kā jau minēts, 1577. gada vasarā krievi atkal ir Rīgas vārtu priekšā un rīdzinieki nāves bailēs izrāda gatavību sadarboties ar poļiem. Batoriju turpmākajos gados pavada kara veiksme. 1579. gada septembrī poļi ieņem Polocku, kļūstot par noteicējiem visā Daugavas ūdensceļā. Rīdziniekiem neatliek nekas cits kā pieņemt neizbēgamo likteni – padoties poļu karalim. Sarunas norit vairākos raundos un arī pēdējai Rīgas delegācijai, kuras sastāvā ir birģermeistars Kaspars Bergens, rātskungs Nikolajs Eke, rātes sekretārs J. Tastijs un Lielās ģildes eltermanis Rolofs Šrēders, tiek stingri piekodināts aizstāvēt pilsētas vecu vecās tiesības, it sevišķi ticību. 1581. gada 14. janvārī Dobričinā Rīgas sūtņi panāk vienošanos ar Polijas karali un Stefans Batorijs paraksta padošanās aktu. Tajā cita vidū paredzēts, ka turpmāk Rīgā visas muižnieku lietas tiesās karaļa iecelts burggrāfs un ka jāievieš portorijs – pilnīgi jauna muita uz visām precēm, no kuras divas trešdaļas tiks kronim. Karaļa varu simbolizē arī ikgadēja nodeva 1000 poļu guldeņu apjomā un tas, ka Rīgai kara gadījumā jādod kungam 300 vīru liela vienība.
1582. gada 12. martā rīdziniekiem savu ķēniņu bija arī iespēja skatīt vaigā – viņš bija pirmā kronētā persona, kas apmeklēja lielajam notikumam par godu koši izpušķoto Rīgu. Fanātiski luterāniski noskaņoto namnieku vairākums tomēr nekādi nevarēja samierināties ar to, ka pēc valdnieka gribas Jēkaba baznīca un Marijas Magdalēnas klosteris drīz tika atdoti katoļiem un Rīgā ieradās jezuīti. Pilsētā aizvien skaļāk izskanēja protesti pret rātes nodevību un auga naids pret kompromisa galvenajiem autoriem – rātskungiem Vellingu un Tastiju, kuri tobrīd vēl nenojauta, ka jau pēc dažiem gadiem viņiem nāksies par paveikto atbildēt bendes sabiedrībā. Bet Rīgas baznīcās vēl ilgi noturēja dievkalpojumus, pateicoties Augstākajam par izglābšanos no maskaviešu jūga.
