Vita Krauja: Rīga – saliedēta un laimīga 2
“Do you speak English?” (“Vai jūs runājat angliski?” – angļu val.) – man vaicā sieviete pie trolejbusa pieturas Mežciemā.
Apmetusies paziņas dzīvoklī tepat vienā no daudzstāvu namiem. Ar kuru trolejbusu nokļūt pilsētas centrā? Norvēģietes aicinājums ir tautas mūzika, viņa tai seko pa pēdām it visur. Tad jau kā latviešiem Melngailis, ieminos. Vai norvēģu Grīgs, tautasdziesmu vācējs jaunībā, viņa attrauc. Pat cilvēks, kurš nezina, kas ir Grīgs, būs dzirdējis smeldzīgi krāšņo mūziku Henriha Ibsena drāmai “Pērs Gints”. Bet – Grīgs un tautasdziesma? Man – šīs nejaušās tikšanās lielais atklājums. Kādu mums visiem šajās dienās, domājams, ir tūkstošiem – emocionālu, izzinošu.
Rīgas parki un skatuves, šķiet, pat gaiss zum un vibrē visas pasaules tautu dziesmās. Kaut astotā Pasaules koru olimpiāde desmit dienu ilgumā ir tieši pusceļā, sajūta kā pie dažās minūtēs pāri malām plūstoša iespēju trauka, kurā katra lāse ir kā unikāla, vienreizēja, muzikāla pērle, kuru jāpagūst ieraudzīt, izbaudīt, noglāstīt tieši tagad, jo otras tādas iespējas, visticamāk, nebūs. Aivars Osis, ilggadējs Čikāgas latviešu vīru kora prezidents, universitātes Lielajā aulā ienācis mirklī, kad sieviešu koru čempionu konkursā uzstājās mūsu “Ausma”. Acu priekšā ataususi Japāna un aizrāvusi Jāņu dziesma šai tradīcijai visnotaļ neierastā muzikālā skanējumā. “Ar šo vienu priekšnesumu man pietiek, lai justos izbaudījis Pasaules koru olimpiādi,” saka tālu ceļu mērojušais vīrs. Tiesa, lai uzzinātu, tieši kur, kad un cikos draudzības koncertā vai konkursā dzied konkrēts koris, jāiegulda diezgan laikietilpīgs darbiņš mājaslapas izpētē. Diemžēl saraksts ar startējošiem koriem un žūrijas sastāvu nav atrodams pat konkursa norises vietā.
Vācijas kultūras organizācija “Interkultur” pelnījusi uzslavu par stratēģiju nevis pasniegt trīs – zelta, sudraba un bronzas – medaļas, bet ļaut katram korim izpaust tā stiprākās puses, izveidojot veselas 29 kategorijas. Un nu jau zināmi pirmie čempioni.
Tūkstošiem kilometru mērojušais varen smagais olimpiādes Miera zvans atklāšanas ceremonijā “Arēnā Rīga” varēja dimdēt varenāk, bet varbūt tā tikai šķita uz gaviļu fona, kas atskanēja, ienesot 73 valstu karogus, vai ovācijām, dancotāju meitenēm lecot puišu rokās dejā no lieliskā uzveduma “Lec, saulīte”.
Patiess prieks, ka Latviju šajā olimpiādē pārstāv visvairāk – 102 – kori, rekordliels skaits koru olimpiādes vēsturē, ka Latvija ir kormūzikas lielvalsts un mēs parādīsim pasaulei, ka esam spējīgi sarīkot vēl nebijušu grandiozu notikumu kopš valsts neatkarības atjaunošanas.
Diemžēl bija arī kļūmītes. Ģenerālmēģinājumā lietus gāzmas ķīniešu baltos kreklus pieplacināja mugurām – vai tiešām neviens nebija pateicis par lietus mētelīšiem? Salija krāšņās indonēziešu kleitas, kaut ģenerālmēģinājumā tērpos nemaz nebija jābūt. Rīgas kori gaidīja milzum garās rindās pie pusdienām, nebija lāgā, kur pārvilkt tērpus… Un tomēr – Rīga ir laimīga. Esam sarīkojuši olimpiādi. Saviļņojošs mirklis bija arī trim Baltijas valstīm pasniegtā Miera balva par Dziesmu svētku tradīcijas saglabāšanu un attīstīšanu.
Pirmoreiz koru kustības vēsturē daudziem ārzemniekiem par lielu izbrīnu izdevās Mežaparka Lielajā estrādē pulcēt rekordlielu pasaules kopkori – 15 000 dziedātāju no Indonēzijas, Ķīnas, Japānas, Amerikas, Āfrikas, Eiropas, Baltijas…
Kas – piecelt kājās Eiropu – nesanāca Eirovīzijā, nu izdevās ar pasauli. Mežaparka estrādē izskanējušais koncerts ar skaistākajām latviešu kormūzikas pērlēm, izcilākajiem mūsu un ārvalstu diriģentiem augstajā tribīnē, krāšņo ārvalstu koru uznācienu, mums kopā ar lietus neizgaiņātajiem ārzemju dziedātājiem latviešu valodā dziedot par latvi baltas jūras maliņā, “Pūt vējiņiem” klausot pa kārtai visu diriģentu rokai, paliks kā izcils notikums.
Vakar izskanēja koncerts, par ko rīt runās visā pasaulē. Ei, vai kādam vēl vērsies mute teikt, ka latvieši ir maza tauta? Pat pērkons, velna spērējs, ģenerālmēģinājumā Mārtiņa Brauna dziesmā izdzirdējis savu vārdu, uzzibsnījis krāšņu varavīksni, nograndis zibeni un vien aizbaidījis Japānas bundziniekus, galu galā atkāpās.
