Ilmārs Stūriška: Visu nevar mērīt tikai naudā 1
Aizvadītajā nedēļā Rīgā otro reizi risinājās pasaules čempionāta posms rallijkrosā. Organizatoru komanda ar Raimondu Strokšu priekšgalā latiņu pacēlusi tik augstu, ka pārējie netiek tuvumā. Tas atkal ir pierādījums, ka latvieši var!
Latvijas posms organizētības ziņā ir stipri priekšā pārējiem un neviens pat nevar pietuvoties – ar lepnumu tautiešu paveikto vērtēja rallijkrosists Reinis Nitišs. Mūs slavēja kolēģis no Beļģijas Franks van Rojs. Galu galā Starptautiskās automobiļu federācijas prezidents Žans Tods izvēlē starp Rīgu un Singapūru, kur risinājās Formula 1 posms, deva priekšroku Latvijas galvaspilsētai. Arī tas ir liels kompliments.
Biķerniekos ir viss, kas vajadzīgs aizraujošai rallijkrosa sacīkstei, – lieliska un droša trase tuvu pilsētas centram, liela līdzjutēju interese (rindas pie ieejas veidojās jau pirms astoņiem no rīta gan sestdien, gan svētdien), dalībnieki var justies ērti un saprotami. Nepārspīlējot – pie katra staba stāvēja darbinieks, rūpējoties, lai viss noritētu bez aizķeršanās. Arī pie velosipēdu novietnes dežurēja meitenes, lai kāds garnadzis nekļūst turīgāks.
Mēdz teikt, ka par valsti var spriest pēc sabiedriskajām tualetēm. Runājot šādās līdzībās, nevar nepieminēt mediju vajadzībām noorganizēto “hauzīti” – pārvietojamo tualeti, mazu, bet ar visām ērtībām. Tajā ne reizi neredzēju netīrību, mazs groziņš izmantotajām rokas salvetēm – tas allaž bija iztīrīts. Varbūt pat tieši tas visvairāk liecina par perfekcionismu, uz ko tiecas organizatoru komanda. Pērn Latvijas posms tika atzīts par labāko visā sezonā un nebūs brīnums, ja pēc balvas nāksies braukt atkārtoti.
Protams, pats galvenais – divi mūsu braucēji pasaules elitē Jānis Baumanis un Reinis Nitišs parūpējās par aizraujošu sacīksti. Īpaši Baumanis, kura starti izšķirošajos braucienos daudzus atstāja ar atvērtu muti, bet leģendārais norvēģis Peters Solbergs pat nokļuva slimnīcā. Tāds sporta veids. Ja sadursmēs mašīna būtu mazāk cietusi, varbūt arī izdotos noturēt vietu uz goda pjedestāla. Šoreiz gan citi bija ātrāki, taču no intrigas un skatāmības viedokļa Latvijas posms izdevās uz goda. Gaidām nākamgad atkal!
Par rīkošanas licences iegūšanu jāmaksā 400 tūkstoši eiro, ko gādīgi piešķir valsts. Daudz, tāpat kā par basketbolista Kristapa Porziņģa apdrošināšanu (123 tūkstoši), kas interneta sociālajos tīklos radīja sašutumu publicistei Sandrai Veinbergai. Ja vēl viņa zinātu, ka vienu bobsleja kamanu cena arī var sasniegt piecciparu skaitli… Un ka Rīgas “Dinamo” ceturtās maiņas spēlētājs saņem vairāk nekā Ministru prezidents, bet līderi ir vieni no valsts vislabāk pelnošajiem cilvēkiem. Labi, tā ir krievu nauda, kaut ik pa laikam bijusi vēlme piesaistīt arī valsts uzņēmumu kapitālu.
Tomēr visu jau nevar mērīt tikai naudā. Jāskatās plašāk. Atzīšos, ka manu divu meitu istabas sienu šobrīd rotā fototapete ar Porziņģi Latvijas izlases kreklā, un ne jau tāpēc, ka tētis gribēja. Vecākā atvase trenējas basketbolā, varbūt nākotnē viņas piemēram sekos jaunākā. Nešaubos, ka daudzi puiši un meitenes šobrīd vēlas līdzināties Porziņģim, Aļonai Ostapenko, Mairim Briedim vai Martinam Dukuram, un tas ir tiešākais veids, lai datoru un mobilo telefonu iemainītu pret kustību. Kādās mērvienībās izmērīt jauniešu pievēršanos fiziskajām aktivitātēm, kas ir neatsveramas gan fiziskās, gan morālās stājas veidošanā? Rallijkrosa gadījumā ir arī tīri ekonomisks ieguvums valstij – gan no dalībniekiem, kas Rīgā uzturējās nedēļu, gan daudzajiem ārvalstu faniem. Biķerniekos svešu mēli varēja dzirdēt ja ne uz katra stūra, tad katra trešā gan.
