Pilsēta dzīvībai Baltijas sirdī. Kāda izskatītos ideālā Rīga? 2
Jurģis Klotiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvija – Baltijas sirds. Rīga – pilsēta dzīvībai. Vai tāda īsi, jēgpilni un aicinoši varētu būt vīzija par mūsu valsts Latvijas un galvaspilsētas Rīgas tēlu Eiropas valstu un lielo pilsētu kopainā un konkurencē.
“Latvija – Baltijas sirds” ir priekšlikums, kuru izteicu maijā diskusijā par Latvijas valsts tēlu. Sirds klātbūtne cilvēciskajās attiecībās un dzīves radošajos darbos noteikti ir latviešiem raksturīga.
Ziemeļnieciska atturība, kuru latviešiem piedēvē, patiesībā slēpj siltu sirdi, kuras skaistums atklājas pamazām un dāsni dāvā nesavtīgu draudzību. Turklāt arī Latvijas vēstures īpašā pieredze Baltijas jūras reģiona vēstures kontekstā iedrošina domāt vērienīgi.
Rīga – pilsēta dzīvībai
Tā ir vīzija par mūsu valsts galvaspilsētu, kura šajā laikā ir nozīmīgu pārmaiņu ceļā, lai īstenotu daudzu cilvēku, ģimeņu un bērnu sapni par Rīgu, kurā ir ērti, patīkami un iedvesmojoši dzīvot, par Rīgu – pilsētu dzīvībai.
Dzīvība kā pilsētas vissvarīgākā vērtība spēj vienot dažādu uzskatu cilvēkus, iedvesmo rūpēties par savu veselību, savu tuvāko un ģimeni, kā arī sargāt dabu un dzīvo radību. Dzīvības vērtība rosina nodoties radošam darbam savā aicinājumā un tādējādi dot pienesumu kopējam labumam.
Korupcijas grēka un savtīgo interešu smogs turpretī ir pilsētas dzīvības ienaidnieks, kas tiecas nomākt jebkuru labu un vajadzīgu iniciatīvu un radīt aplamu apziņu, ka nav nozīmes censties un darīt.
Taču par spīti tam Rīgā ir arvien vairāk cilvēku, kuru sirdis iedegas par Latvijas galvaspilsētas uzplaukumu. PSRS okupācijas laikā iecere par metro būvi Rīgā izraisīja pilsoniskus protestus, kas rīdziniekus sagatavoja iestāties par Latvijas neatkarību daudz lielākās demonstrācijās.
Salīdzinoši nesen Skanstes tramvaja projekta gaita un tā radītais apdraudējums kultūras mantojumam rosināja pirmos pilsētvides aktīvistus apvienoties Lielo kapu draugu kustībā. Tai sekoja “radoša sacelšanās” par pilsētu cilvēkiem ar iestādītiem, nevis nocirstiem kokiem, par cilvēkam ērtu un humānu pilsētvidi Rīgas vēsturiskajā centrā un apkaimēs, nevis motoru un automašīnu ātruma dominanci.
Rīgas dome ir atlaista, kroņvīruss ir licis pārcelt pašvaldības domes ārkārtas vēlēšanas, bet pilsoniskā iniciatīva par Rīgu dzīvībai neapstājas. Nesenais aicinājums ņemt piemēru no citām Eiropas lielpilsētām un operatīvi ierīkot trūkstošās velojoslas, prasība ierīkot Marsa parku un unikālā zibakcija Brīvības ielā, aicinājums humāni izturēties pret dzīvo radību, īstenojot Skanstes apkaimes attīstības projektu.
Rīdzinieki sagaida pilsētas dzīvību mīlošus Rīgas domniekus un speciālistus katrā pašvaldības darba nozarē, kuri ļaujas pilsētu dzīvinošajām iniciatīvām un atbalsta cilvēku degsmi kopīgi strādāt lielos un mazos darba virzienos. Ieskicēšu dažus no tiem.
Vēsturiskajā centrā
Rīgas vēsturiskajā centrā vairāk dzīvības ienesīs drosme samazināt motoru ātrumus, ierīkot trūkstošās velojoslas un kādu no ielām vai ielu posmiem atdot cilvēkiem – pastaigām, kafejnīcu un veikaliņu attīstībai. Tērbatas ielu vai Ģertrūdes ielu, vai kādu citu?
Līdzās vēsturiskā centra arhitektūras akcentiem, piemēram, vecajai un jaunajai Svētās Ģertrūdes baznīcai, un Svētā Pāvila baznīcai Grīziņkalnā ir iespējams samazināt satiksmes ātrumu un radīt papildu telpu sabiedriskai ikdienas dzīvei.
Ļoti iespējams, ka Rīgas viesiem no Baltijas jūras rietumu piekrastes lielpilsētām tuneļi ap centrālo staciju šķiet kā neizdevies metro būves mēģinājums. Nav jāgaida “Rail Baltica” stacijas pārbūve, lai nodrošinātu cilvēka cieņai atbilstošu ielas šķērsošanu bez tuneļiem. Gājēju pāreju no autoostas uz Vecrīgu pāri 13. janvāra ielai var izveidot pāris nedēļu laikā.
Rīgas vēsturiskā centra bruģis ir neatņemama UNESCO mantojuma daļa. Vai Rīgas pašvaldība varētu izveidot vēsturiskā bruģa atjaunošanas kompetences darbnīcu, kurā līdzdarbotos izglītības iestādes un ceļu būves uzņēmumi? Pastāvīgi ir jāturpina uzlabot ielu remontdarbu kvalitāti un daudz stingrāk tā jākontrolē.
Sadarbībā ar Latvijas uzņēmumiem jālieto tehnoloģijas, kas sniedz labāku ielu seguma nestspēju. Sadarbībā ar valdību jāizstrādā jauns normatīvais regulējums, lai pašvaldība, rūpēdamās par cilvēku dzīvi pilsētā, varētu vienkāršāk paplašināt ietves vai veikt citas ielas telpas sadalījuma izmaiņas vietās, kur atrodas pazemes komunikācijas.
Rīgas centra skaistie nami ir pārāk vērtīgi, lai to pirmos stāvus aizņemtu azartspēļu zāles un tik daudzi no tiem stāvētu tukši vai pustukši. Rīgai ir nepieciešama īpaša mērķtiecīga stratēģija, kā sekmēt, ka Rīgas centra tukšajos namos atgriežas dzīvība.
Apkaimēs
Rīgas apkaimēs pilsētvide kļūs dzīvāka, ja izdosies rast risinājumu, kā vienlaikus ar daudzstāvu dzīvojamo namu energoefektīvu renovāciju labiekārtot namu pagalmu zaļās zonas, kur zeme ir privātajā īpašumā. Jānosaka liegums kafejnīcās ārpus vēsturiskā centra pārdot alkoholiskos dzērienus naktī.
Noteikts skaits grants ielu kilometru katru gadu jāpārbūvē par asfaltētām vai bruģētām ielām. Savukārt nekustamā īpašuma nodokļa apjoms Rīgas savrupmāju saimniekiem jānosaka tāds, lai tas gadā nepārsniegtu vidējās neto algas lielumu Rīgas reģionā.
Daba
Rīgas daba kļūs dzīvāka, ja pašvaldības darbā kā mūžzaļa efeja ienāks tāda caurviju kompetence kā vides inteliģence. Ikvienā ielas, skolas, bērnudārza, pilsētas telpas – jebkurā projektā – ar pietāti ir jāattiecas pret kokiem, apstādījumiem un dzīvo radību, kurai koki un krūmi ir mājas.
Piemēram, putnu ligzdošanas periodā nav pieļaujama nekāda darbība, kas var traucēt ligzdošanu vai apdraudēt putnu dzīvību. Kā būtu, ja visnotaļ garlaicīgā vienlaidu zāliena vietā Rīgas apkaimēs arvien vairāk parādītos apzināti veidotu “pļavu” ar margrietiņām, rudzupuķēm, madarām, pelašķiem un citām lauku puķēm?
Rīgas un novadu sadarbībā
Rīgas un novadu sadarbībā vairāk dzīvības ienestu mūsdienīga sabiedriskā transporta sistēma, kurā braucēji ar vienotu biļeti var braukt visos transporta veidos no Siguldas līdz Rīgas lidostai vai no Jūrmalas līdz Vecmīlgrāvim, privāto auto atstāt stāvparkā un droši novietot velosipēdu dzelzceļa stacijā.
Ikdienas braucieni uz darbu kļūtu krietni ērtāki. Bet ne tikai… Ikvienam būtu ērtāk nokļūt uz pasākumu “Latvijas novadu dienas Rīgā”, kurā katru gadu septembrī rīdzinieki varētu satikt Latvijas novadu lauksaimniekus un arvien vairāk iemīļot viņu zemes un darba augļus – izcilos Latvijas lauku produktus un ražojumus.
Latvijas piederība Rietumeiropai
Rīgas Doms Vecrīgas sirdī vēsta par Latvijas piederību Rietumeiropas kultūras telpai kopš Livonijas laikiem. Vienā no vitrāžām ir attēlota luterisko reformāciju pieņēmušās Zviedrijas lielvalsts karaļa Gustava Ādolfa II ierašanās Rīgā 1621. gada septembrī.
Nedaudz tuvāk altārim ir vitrāža “Madonna ar Jēzus bērnu”, kas aicina aizdomāties par laiku, kad Rīgā vairākus mēnešus pavadīja katoliskās Polijas un Lietuvas valsts karalis Stefans Batorijs.
Nevienā citā Baltijas jūras valstī, bet tieši Latvijas vēsturiskajās zemēs satikās pēc reformācijas kristīgās baznīcas iedvesmotais Eiropas ziemeļu kultūras redzējums ar Polijas un Lietuvas valstī dominējošo katoliskās baznīcas iedvesmoto eiropeiskās kultūras dimensiju.
Tā ir viena no Latvijas unikālajām vēsturiskajām pieredzēm, tās mantojums ir dzīvs arī šodien Latvijas sabiedrībā, kultūrā un politikā, un to ir jāapzinās kā Latvijas spēka avotu. Latvijai ar Rīgu ir bijusi centrāla un nozīmīga vieta Baltijas jūras reģionā. Kāda tā būs nākotnē, tas atkarīgs no tā, cik lielu un viedu vīziju domāsim par mūsu valsti un tās galvaspilsētu.
Lai Latvijas tēls un sapnis par sevi Baltijas jūras ainavā, Eiropā un pasaulē ir pietiekami vērienīgs, nāk no sirds un turpina tās vērtības, kuras pirms 30 gadiem aicināja sadoties rokās “Baltijas ceļā”. Rīgai, pateicoties tās radošajiem, pilsoniski drosmīgajiem cilvēkiem, ir visas iespējas kļūt par iemīļotāko pilsētu katram, kurš meklē patiesi dzīvinošu esamību savai sirdij un prātam 21. gadsimta jaunajos darba virzienos un tajās kultūras mantojuma, mūzikas un mākslas vērtībās, kuras nekad nenovecos.
Jāatgādina gan, ka Rīgai šajā misijā neiztikt bez teicamas akustiskās koncertzāles, laikmetīgās mākslas muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja restaurētā Rīgas pils konventa daļā un pašvaldības darbā integrētas pietātes pret kultūrvēsturiskās vides vērtības prioritāti.
