Rīgā novērots liels skaits invaliditātes pieteikumu. “Jo vairāk bonusu, jo vairāk invalīdu” 46
Termiņu neievērošana, komisijas lēmumu pārsūdzēšana – ar to nākas saskarties cilvēkam, kurš vēlas nokārtot formalitātes invaliditātes noteikšanai. Ilgā iesniegumu izskatīšana saistīta ar to, ka Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK) katru dienu saņem vairāk nekā 150 iesniegumu. Rīgā novērots – jo vairāk bonusu piešķir par invaliditātes grupu, jo vairāk cilvēku iesniedz pieteikumus, vēsta lsm.lv.
Ja cilvēks nepārtraukti ārstējies pusgada garumā, bet nav veselības uzlabojumu, var domāt par invaliditātes pieteikuma iesniegšanu. Tāda ir valdības noteikumos paredzētā kārtība. Ja ir stabili un smagi, un neatgriezeniski funkciju traucējumi, grūtības pārvietoties vai nespēja iekļauties darba vidē veselības stāvokļa dēļ, tad cilvēks var negaidīt pusgadu, lai iesniegtu dokumentus ārstu valsts komisijai. Tātad atkārtoti nav jāpierāda, ka veselības stāvoklis joprojām nav mainījies. To parasti var darīt, ja atklāts ļaundabīgs audzējs ar metastāzēm vai ja cilvēks ir guļošs, kopjams.
Taču dzīvē ne viss notiek, kā paredzēts normatīvos, un šādu savu negatīvās pieredzes stāstu Latvijas Radio uzticēja kāda ģimene, kas nevēlējās atklāt savu uzvārdu.
Invaliditāti piešķir, pārsūdzot lēmumu
Austrai, kurai ir veselības problēmas un kura ar invaliditāti saistītos jautājumus kārto ar dēla Mārtiņa palīdzību, ir nācies saskarties ar grūtībām, iesniedzot dokumentus komisijā. Nepieciešamo dokumentu kopumu invaliditātes piešķiršanai nosūtījuši pa pastu, taču atbildi no komisijas nācies gaidīt ļoti ilgi. Komisijas lēmums bijis noraidošs, tas ticis izsūtīts pa pastu 22 dienas kopš lēmuma piešķiršanas.
Dēls un māte nav piekrituši šādam lēmumam, jo uzskata, ka veselības rādītāji atbilst invaliditātes iegūšanai, un nolēmuši to pārsūdzēt. Arī šeit nācies saskarties ar grūtībām, jo lēmums jāpārsūdz mēneša laikā. Komisijas kavēšanās dēļ tobrīd bija palikušas vien divas darba dienas, lai savāktu visus nepieciešamos dokumentus atkārtotam iesniegumam.
Izaicinājumi ar to neesot beigušies, jo, saņemot atbildi no darbspēju ekspertīzes komisijas, kurā māte uzaicināta uz klātienes pārbaudi, izrādījies, ka pārbaudei bijis jānotiek iepriekšējā dienā
Pieredzē dalās Austras dēls Mārtiņš: “Piemēram, ja mēs šodien izņemam vēstuli, tad tur iekšā vēstulē ir vakardienas datums. Atkal tas pats, līdzīgi kā ar pirmo gadījumu, kad, izsekojot šo pasta sūtījuma hronoloģiju pa laikiem, atkal ļoti, ļoti ilgu termiņu. Termiņš ir pagājis, kamēr tā vēstule vispār no VDEĀVK ir nonākusi līdz pastam.”
Mārtiņš piezvanījis uz komisiju. “Pastāstīju par situāciju – mēs nebijām uz komisiju, jo esam izņēmuši vēstuli tikai tagad. Uz ko sekoja strupa atbilde, ka jūs neesat uz komisiju ieradušies klātienē, un viss. Mums lēmums ir pieņemts.”
Vēlāk tomēr administratore nākusi pretī, un norunāta klātienes komisija nākamajā nedēļā. Vērtējot atkārtoti, komisija lēmusi, ka Austras veselības stāvoklis tomēr atbilst 2. invaliditātes grupai, un noteikts vispārējs darbspēju zudums par 60–79%.
Uz jautājumu, kādēļ to nepamanīja pirmā komisija un vai, pārsūdzot komisijas lēmumu, cilvēks var iegūt sev vēlamo rezultātu, VDEĀVK apliecināja, ka tikšot veikta iekšējā pārbaude, jo ikvienam komisijas sastāvam Latvijā būtu jāveic komisijas darbs augstākajā līmenī. Kas līdzīgs neesot pieļaujams, tāpēc konkrētos ārstus izvērtēšot.
Krasi pieaudzis iesniegumu skaits
Pagājušajā gadā par komisijas darbu saņemti 2436 apstrīdēšanas iesniegumi, no tiem 518 gadījumos pieņemti lēmumi par iepriekš izdotā administratīvā akta atcelšanu vai grozīšanu: mainīta invaliditātes grupa, invaliditātes cēlonis, termiņš un/vai sniegti atzinumi par medicīniskajām indikācijām vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanai. Grozīti lēmumi arī par īpašas kopšanas noteikšanu, pavadoņa pakalpojumu nepieciešamību un citos gadījumos.
Ilgie iesniegumu izskatīšanas termiņi skaidrojami ar to, ka pēdējā laikā ļoti krasi pieaudzis to skaits, pretendējot uz invaliditātes statusu.
Rīgas apvienotā nodaļa vidēji dienā saņem līdz pat 200 iesniegumu – gan pirmreizējus, gan atkārtotus.
Šogad ir pieņemti vairāki papildu darbinieki, lai iesniegumus varētu izskatīt ātrāk. Tikmēr ārpus Rīgas – Daugavpilī, Valmierā, Rēzeknē, Liepājā un Kuldīgā – dokumentus paspēj izskatīt mēneša laikā. Problēmas vērojamas galvaspilsētas nodaļā, jo iedzīvotāju skaits te ir vislielākais.
Kā norādīja VDEĀVK Rīgas apvienotās nodaļas vadītājs Edvīns Vasaraudzis – jo vairāk “bonusu” pieejami, jo vairāk iesniegumu attiecīgajā grupā tiek saņemti. Piemēram, ja ir 3. grupa, pienākas bezmaksas sabiedriskais transports Rīgā, atlaides biļetēm uz kultūras pasākumiem, kā arī nodokļu atvieglojumi.
“Pieaug iesniegumu skaits cilvēkam, kuram 3. invaliditātes grupa jau piešķirta uz labu laiku vai, teiksim, pat uz mūžu.
Tiklīdz parādījās tāds bonuss kā ārstēšanās par velti stacionāros vai vizītes pie ārstiem ar atvieglojumiem 2. grupas invaliditātei, tā mums krasi pieauga iesniegumu skaits ar prasījumu, lai mēs piešķiram smagu invaliditāti – tikai tāpēc, ka ir atlaides par ārstēšanos. Tiklīdz Rīgas dome pieņēma lēmumu par braukšanu 3. grupai sabiedriskajā transportā par velti, tā mums krasi bija pieaudzis iesniegumu skaits. Jo vairāk piešķir bonusus invaliditātei, jo vairāk pieaugs invalīdu skaits,” secināja Vasaraudzis.
Līgas stāsts
Līdzīgi kā Mārtiņam un viņa mammai Astrai, arī Līgai Salemei ir nācies saskarties ar komisijas novilcināto dokumentu izskatīšanas laiku, kas būtiski ierobežo Līgas ikdienu. Viņai jau vairākus gadus ir diagnoze multiplā skleroze. (Tā ir autoimūna slimība un vismaz šobrīd nav ārstējama.) Pienākusi kārtējā reize, kad jāiesniedz dokumenti invaliditātes pagarināšanai. Līga dokumentus iesniegusi 11. aprīlī, un darbiniece esot brīdinājusi, lai ātru atbildi negaidot, jo priekšā maija svētki. Dienām aizritot un nekādu atbildi nesaņemot, 16. maijā Līga saprata, ka kaut kas ir jādara pašai.
“Tajā 16. datumā es viņiem zvanīju vēlreiz un stāstīju situāciju. Problēma ir tāda, ka tiek ietekmēta mana ikdiena, es nevaru pārvietoties, nevaru doties tur, kur man vajag. Viņi atbildēja, ka viņiem joprojām nav ārstu, kas izskata iesniegumu, bija brīvdienas. Tad es jautāju, kur ir šī pagarināšanas vēstule par to, ka tiks pagarināta iesnieguma izskatīšana. Atbildi no darbinieces saņēmu, ka šādas vēstules viņi neizsūta. Mans jautājums arī netika pārvirzīts nekur citur, neviens pa telefonu ar mani vairs nerunāja. Es rakstīju viņiem e-pastu ar jautājumu, tieši konkrēti domāts iestādes vadītājai, par to, kāpēc ir pagarināta iesnieguma izskatīšana, es neesmu saņēmusi nekādu vēstuli par to, ka būs pagarinājums iesnieguma izskatīšanai,” stāsta Līga.
Uz e-pastu Līga atbildi tā arī nav saņēmusi, taču nākamajā dienā viņai zvanīts no komisijas un teikts, ka lēmums par iesnieguma izskatīšanu ir pieņemts un viņa uzaicināta apmeklēt filiāli, lai saņemtu invaliditātes apliecību. Šoreiz 3. invaliditātes grupa ir piešķirta uz mūžu. Jāpiebilst – lai gan multiplā skleroze nav pilnībā ārstējama, ik pēc diviem gadiem tomēr ir jāiziet ārstu komisija, kas apstiprina, ka cilvēks joprojām nav izveseļojies.
Šobrīd no visiem cilvēkiem Latvijā, kuriem ir piešķirta invaliditāte, 60% tā ir uz mūžu. Tas, kāpēc šķietami skaidrās situācijās nepiešķir invaliditāti uz mūžu, ir diskutējams jautājums, jo katrs gadījums ir individuāls.
Ne visi tiecas iegūt invalīda statusu; gadās arī, ka, uzzinot, piemēram, par multiplo sklerozi, cilvēks nemaz neizskata domu par invaliditātes iegūšanu, jo šis vārds biedē un šķiet, ka ar to apstāsies darbspējas vai dzīvotprieks.
Citi turpretī uzskata, ka tā ir smaga diagnoze, un uzreiz vēlas kārtot invaliditāti. Katrai diagnozei ir izstrādāti savi vērtēšanas kritēriji, pēc kuriem nosaka – piešķirt vai nepiešķirt invaliditāti.
Ne jau diagnoze noteic invaliditāti
Invaliditāti nenosaka diagnoze, jo cilvēkam var būt kāda saslimšana vai autoimūna slimība, bet cilvēks nav zaudējis darbspēju un arī veselība ļauj veiksmīgi iekļauties darba vidē. Nenoliedzami, pirmajā mirklī, uzzinot par diagnozi, cilvēkam ir šoks un bailes par to, ka tagad viņš ir invalīds uz mūžu, taču tā nebūt nav, jo, ja funkcionāli traucējumi nav izteikti, cilvēks var turpināt pilnvērtīgu dzīvi.
Komisijas ieskatā invaliditāti būtu nepieciešams noteikt pēc Pasaules veselības organizācijas izstrādātajiem starptautiskajiem funkcionēšanas, nespējas un veselības kvalifikācijas noteikumiem – invaliditāti nosaka funkciju traucējumi, nevis diagnoze.
Ir četru kategoriju cilvēki, kuri iesniedz dokumentus invaliditātei. Tie ir cilvēki ar smagiem traucējumiem, kurus nav iespējams uzlabot un šie cilvēki nevar iekļauties sabiedrībā un strādāt. Otra grupa ir cilvēki, kuri vēlas atgriezties darbā un notiek ārstēšanās process. Trešā grupa ir sociāli ekonomisks faktors, bezdarbnieki, kuri izteiktāk dzīvo rajonos. Šim klientam lielākoties ir sūdzības par sāpēm mugurā, viņam nav augstākās izglītības, latviešu valodas zināšanu, vecumā no 50 līdz 60 gadiem.
