Koncerts – reizi 50 gados. Saruna ar orķestra „Rīga” galveno diriģentu Valdi Butānu 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 3. septembrī, Latvijas Nacionālajā teātrī izskanēs orķestra “Rīga” 50. jubilejas sezonas Galā koncerts, kura programmā gaidāmi tikai pirmatskaņojumi. “Ceru, ka cilvēki izvēlēsies nākt uz mūsu jubilejas koncertu, kurš notiek tikai reizi desmit gados, šajā gadījumā – reizi piecdesmit gados,” sarunā ar “Kultūrzīmēm” teic orķestra “Rīga” galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs VALDIS BUTĀNS.
Koncerta pirmajā daļā divi orķestri – jubilārs pūtēju orķestris “Rīga” un “Sinfonietta Rīga” stīgu grupas – atskaņos orķestra “Rīga” ilggadējās direktores komponistes Ilonas Breģes sešdaļīgo simfoniju “Simfonija Rīgai”. Otrajā daļā orķestris spēlēs dziesmu ciklu “Rīgas pastkartes”, ko ar Marta Pujāta dzeju īpaši radījuši komponisti Kārlis Lācis, Valts Pūce un Jānis Lūsēns.
– Vai tiešām pūtēju orķestra “Rīga” jubilejas koncertā skanēs tikai jaundarbi?
V. Butāns: – Piecdesmitās jubilejas gada noslēguma koncertu esam iecerējuši aizvadīt patiešām īpaši un ar vērienu – godinot un cildinot sava nosaukuma pamatā esošo Rīgas vārdu, kuru ar lepnumu un atbildību nesam jau pusgadsimtu.
Tas tiešām būs īpašs koncerts. Lielas jubilejas mēdz svinēt dažādi – var atcerēties vēsturi un var, meklējot ko jaunu, skatīties uz priekšu. Savā darbības vēsturē mūsu orķestris bieži sadarbojies ar latviešu komponistiem, un gadu gaitā esam pasūtinājuši gandrīz neskaitāmus jaundarbus.
Arī mūsu jubilejas Galā koncertā esam iecerējuši atskaņot pilnīgi unikālu programmu – būs jauni skaņdarbi, kurus iedvesmojusi tieši mūsu orķestrim veltīta dzeja, orķestris saspēlēsies ar agrāk uz skatuves nesatiktiem mūziķiem un solistiem.
Pirmajā daļā kopā ar “Sinfonietta Rīga” stīgu grupu atskaņosim mūsu komponistes Ilonas Breģes sešdaļīgo simfoniju. Varētu teikt, ka viņa kopā ar orķestri ir strādājusi veselu ēru un tiešām ir līdzvainīga, ka mēs esam tādi, kādi šodien esam – viņa pielikusi savu roku gan orķestra līmenim, gan kvalitātei.
Ilona Breģe pašlaik ir ļoti radoši aktīva un pēc darba orķestra direktores amatā pievērsusies komponēšanai. Man ļoti loģiski likās komponisti uzrunāt, jo viņa tiešām labi pārzina vissīkākās detaļas orķestra procesos, labi pazīst mūziķus un zina arī mūsu varēšanu un spējas.
Viņas skaņdarbs būs gan skaista dāvana mums, gan arī viņai, jo zināmā mērā daudzu gadu laikā kolektīvs ir īpašs komponistes lolojums.
Koncerta otrā daļa ir jauna sadarbība, jaunu krāsu meklējumi, jo ne ar komponistu Kārli Lāci, ne ar Jāni Lūsēnu, ne Valtu Pūci līdz šim nebijām sadarbojušies un nekad agrāk viņiem jaundarbus nebijām pasūtinājuši. Jubileja ir ļoti skaists mirklis, kad šādu sadarbību iespējams uzsākt, jāpiebilst gan, ka es pats ar visiem trim komponistiem esmu saticies citos projektos.
“Rīgas pastkartes” būs dāvana mums pašiem sev. Tad vēl – vieta, kur svinēsim savu jubileju, būs skaistais Nacionālais teātris. Kopā ar komponistu Jāni Lūsēnu izkristalizējās ideja – ja reiz Nacionālais teātris, tad būtu būtiski sadarboties arī ar teātra cilvēkiem.
Mūsu koncertā piedalīsies dziedošie aktieri Raimonds Celms, Uldis Siliņš un Zane Dombrovska, kā arī dziedātāja Aija Vītoliņa, turklāt svētkus veidos Nacionālā teātra režisors Reinis Suhanovs. Otrā daļa nebūs tik akadēmiska, tas būs arī jauna ceļa meklējums un, domāju, liels muzikāls prieks.
Patiesībā – visa Galā koncerta programma būs unikāla, jo vēl nekad vienā mūsu orķestra koncertā nav atskaņoti tikai jaundarbi, kuri radīti par godu pūtēju orķestrim “Rīga”, speciāli tikai vienam koncertam. Turklāt cikla “Rīgas pastkartes” jauno skaņdarbu pamatā ir Marta Pujāta dzeja, un arī tā īpaši rakstīta koncerta otrajai daļai.
– Par tik īpaša koncerta norises vietu izvēlējāties Nacionālo teātri. Vai ir pārliecība, ka orķestris tur labi skanēs?
– Svētku reizēs parasti vēlamies arī skaistu un svinīgu atmosfēru un pirms pāris gadiem koncertā “Pāri laikiem” jau esam spēlējuši uz Nacionālā teātra skatuves.
Mums tur ļoti patika, un, manuprāt, telpas ir ļoti piemērotas tādam nozīmīgam skaitlim. Pirms desmit gadiem, kad orķestris “Rīga” svinēja 40. jubileju, tā tika spēlēta uz Nacionālās operas skatuves, arī tas bija īpašs gadījums.
– Kāda situācija orķestrim ir pašam ar savām mājām? Vai esat viens no tiem profesionālajiem kolektīviem, kuri gaida akustisko koncertzāli?
– Mums pašiem nav savas koncertzāles kā, piemēram, Liepājas simfoniskajam orķestrim, kura mājvieta ir koncertzāle “Lielais dzintars”. Pūtēju orķestra “Rīga” mēģinājumu telpas atrodas Kronvalda bulvārī 8, un koncertiem vienmēr pielāgojamies un telpas meklējam atbilstoši katrai programmai.
Arī tad, kad beidzot parādīsies jaunā akustiskā koncertzāle, tā nebūs mūsu mājvieta, bet, protams, labprāt tajā koncertēsim.
Kā zināms, pūtēju orķestra skaņa ir diezgan jaudīga, un ir programmas, kuras Mazajā ģildē varam spēlēt diezgan labi, bet ir arī tādi koncerti, kuriem ģildes telpa vienkārši fiziski nav piemērota, tā ir par mazu mūsu skaņai, līdz ar to mēs, tāpat kā visi profesionālie mūziķi un kolektīvi, gaidām jauno brīnumzāli.
– Tagad, pēc Pārdaugavas pieminekļa krišanas, pavīdējusi doma, ka jauno koncertzāli varētu celt tieši tur …
– Tā nav jauna doma, šī ideja gaisā cirkulējusi jau sen. Par vietu koncertzālei, šo ieilgušo problēmu, esam domājuši jau gadiem, bijušas neskaitāmas sanāksmes, pieņemti, pārgrozīti un atcelti lēmumi… Man liekas – ja reiz beidzot nolemts to celt Kongresu nama telpās, un tas tiešām ir nolemts, tad labāk darīt tā, nekā kārtējo reizi pārdomāt un turpināt nebeidzamo stāstu.
Ja tagad pieņemto lēmumu atcelsim, īpaši pašlaik, kad aug inflācija, ir enerģijas krīze, arī – karš, tad koncertzāles būvniecība ievilksies nezināmā nākotnē.
Mēs jau vairāk nekā trīsdesmit gadus lemjam un pārdomājam, un atkal lemjam, un atkal pārdomājam. Domāju – ja reiz nolemts, tad ir nolemts. Liekas, Rīgas domei ir sava vīzija, un neredzu vainu, kāpēc lai koncertzāli nebūvētu izlemtajā Kongresu nama vietā.
Tā ir laba vieta, un jāiet uz priekšu, galvenais, lai sapnis par koncertzāli sāk realizēties, nevis marinējas vēl gadus desmit vai pat piecpadsmit.
– Vai orķestris ir atguvies no pandēmijas laika ierobežojumiem? Dzirdēts, ka vairāki kolektīvi vairs nespēlē pilnā sastāvā…
– Mēs nevienu brīdi nepārtraucām spēlēt, arī pandēmijas laikā strādājām atbilstoši noteikumiem. Esam viens no retajiem orķestriem, kuri turpināja nepārtraukti strādāt arī video un interneta formātos.
Ir gan ārkārtīgi jūtams, un domāju, ka to būs pamanījis jebkurš Latvijas kultūras darbinieks, – cilvēkiem ir mainījušies paradumi, teju ikviens daudz izsvērtāk domā un skaita naudu gan saistībā ar Ukrainas karu, gan arī domājot par kāpjošajām cenām.
Pēc pandēmijas cilvēki ļoti izvērtē – iet vai neiet uz kultūras pasākumiem. Klausītāju tiešām kļuvis mazāk, kļuvuši izvēlīgāki, viņus grūtāk aizvest līdz koncertzālei. Protams, ir reti izņēmumi, īpaši tāda vēriena koncerti, kādu, domāju, piedāvās arī pūtēju orķestris “Rīga”, un ceru, ka cilvēki izvēlēsies nākt uz mūsu jubilejas koncertu, kurš notiek tikai reizi desmit gados, šajā gadījumā – reizi piecdesmit gados.
– Manīju, ka Galā koncertu tiešraidē pārraidīs arī Latvijas Radio, tā to varēs klausīties arī tie, kuri 3. septembra vakarā netiks uz Nacionālo teātri.
– Par šo tiešraidi ir prieks, būtu tiešām žēl neiemūžināt pilnīgi jaunus, brīnisķīgus skaņdarbus. Tie, kas nepaspēs pieslēgties tiešraidei, protams, varēs koncertu noklausīties vēlāk, radio arhīvā.
– Kas jums pašam mūzikā liekas būtiskākais?
– Orķestrī vienmēr meklējam ko tādu, kas ir interesants mums pašiem – gan mūziķiem, gan man kā diriģentam, arī – uzaicinātajiem viesdiriģentiem. Ceram, ka tas interesēs arī klausītājus, turklāt cenšamies uzrunāt ne tikai mūsu pastāvīgos klausītājus, kuri mūsu orķestri pazīst jau sen.
Gadu gaitā esam spēlējuši gan džezu, gan rokmūziku, gan popmūziku, vēl dažādus žanrus un stilus, repertuāra ziņā esam ļoti daudzveidīgs orķestris, piemēram, nupat Valmierā piedalījāmies “Citu dziesmu svētkos”.
Tas, labā nozīmē, bija pavisam traks projekts, kurā spēlējām pankroku, kuru savā mūžā laikam gan nebija atskaņojuši lielākā daļa orķestra mūziķu, un tas bija ļoti aizraujošs, uz jauniešu auditoriju vērsts projekts.
Mūsdienās ļoti daudzi cilvēki pieraduši viedierīcēs austiņās klausīties ierakstus televīzijā, podkāstos, interneta platformās…
Bet tas, ko var sniegt dzīvas mūzikas klausīšanās, tās enerģijas apmaiņa, ko jūt gan klausītāji, gan arī mēs, mūziķi, – to nevar aizvietot ne ar ko. Tāpat kā teātri nevar skatīties televīzijā, tā arī labu, augstvērtīgu, profesionālu mūziku, lai kādā žanrā tā būtu, vislabāk tomēr baudīt klātienē.
