Māris Antonevičs: Kāpēc izstāde par Ukrainu kļuva par skandālu? 65
Ir ne mazums stāstu par to, ka Krievijā publiska Ukrainas karoga vai kāda citas simbolikas demonstrēšana ir “tabu”. Par to pat var dabūt pantu “par huligānismu” vai – labākajā gadījumā – kampaņveidīgu nozākāšanu interneta sociālajos tīklos (tā gadījās, piemēram, dziedātājai Zemfirai – koncertā viņa bija pacēlusi virs galvas Ukrainas karogu, kuru pasniedza kāds skatītājs). Kijevas “Maidans”, ko ukraiņi dēvē par “sirdsapziņas revolūciju”, Krievijā tiek dēvēts par “antikonstitucionālu apvērsumu”, bet jaunievēlētais prezidents un parlaments – par “huntu”. Šie un arī vēl daudz naidīgāki apzīmējumi, pateicoties pusotru gadu ilgai televīzijas kampaņai, ir dziļi nostiprinājušies sabiedrības apziņā un, šķiet, izraisa tādus pašus nosacītos refleksus kā slavenajā zinātnieka Pavlova eksperimentā ar suņiem un zvaniņu. Tagad gan Krievijas TV Ukraina vairs nav tik aktuāla un tās vietu strauji aizņem Sīrijas tēma, bet refleksi jau nekur nepazūd.
Jā, bet Rīga taču nav Maskava, un te Ukrainas pieminēšanai it kā nevajadzētu radīt nekādu pretreakciju. Tāpēc arī izstādei Rīgas centrā, kas pozitīvā gaismā attēlo Ukrainas notikumus, nebūtu jākļūst par skandālu. Realitāte gan ir cita, un to jau agrāk pierādījuši dažādi socioloģiskie pētījumi. Piemēram, pavasarī publiskotā SKDS aptaujā noskaidrots, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina darbību pozitīvi vērtē 60,2% Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju. Iepriekš aptaujās līdzīgs noskaņojums atklājās arī tad, kad tika jautāts par Krievijas rīcību Ukrainā. Tai atbalstu bija izteikuši 43% aptaujāto Latvijas krievvalodīgo, bet Rīgā šis skaitlis bija vēl lielāks. Skaļākie tikmēr jau pastaigājās pa galvaspilsētas centru, saucot “Krima mūsu” un pieprasot “garantijas krievu valodai no Sevastapoles līdz Rīgai”. Vienlaikus no Latvijas politiķiem atskanēja mierinošas frāzes, ka nav pamata uztraukumam – jautājumi aptaujās neesot pareizi noformulēti un galu galā krievi taču varot atbalstīt Krieviju un Putinu, bet vienlaikus arī būt lojāli Latvijai. Kā mierinājums tapa valdības pasūtīts pētījums, kas uzrādīja pareizo ainu. Par to, ka tam bijusi arī slepenā daļa, par kuru sabiedrībai netika stāstīts, uzzinājām tikai vēlāk.
Izstāde “Maidana cilvēki” ir būtiska ne jau fotogrāfiju vai organizatoru dēļ, bet tādēļ, ka tā ir parādījusi Latvijas politisko ainu. Nekas nav mainījies, brūces ir vien vāji nopūderētas, bet pie mazākā satricinājuma pūderis var nobirt.
Uzbrukumi izstādei sākās jau pirmajās dienās, un tas bija signāls, ka Putina ideoloģijai uzticīgi kareivji Rīgā nesnauž. Sākotnēji gan uz aktīvu rīcību bija gatavas tikai padibenes, kas māk demolēt, lauzt un plēst. Vīri uzvalkos, kas “saskaņo” Rīgas un Maskavas laiku un diplomātiskā valodā to pasniedz publikai, vēl klusēja. Trūka argumentu, jo nevar taču vienkārši teikt, ka Ukraina nepatīk… Taču tad medijos parādījās ziņas par dažiem izstādes autora skandaloziem izteikumiem, un tas jau bija pietiekami labs iegansts, lai izvērstu kampaņu un mudinātu izstādi slēgt (tas nekas, ka pašā izstādē nekā naidīga nav). Iepriekš izteikumi par “okupantu deportāciju” bija meklējami kaut kur interneta dzīlēs, bet tagad tos tiražēja un izcēla priekšplānā. Citstarp, tie tika ilgstoši demonstrēti arī ekrānos “Rīgas satiksmes” mikroautobusos kā “jaunākās ziņas” (te rodas jautājums – kurš tad ir naida kurinātājs – tas, kurš izteicies, vai tas, kurš šos izteikumus tālāk tiražē). Pēc kārtējās izstādes demolēšanas Rīgas domes izpilddirektors paziņoja, ka to atjaunot vairs neļaus. Te atliek tikai atgādināt, ka jau minētajam Krimas aneksijas atbalstītāju mītiņam Rīgas dome šķēršļus savulaik nelika, lai gan tur naida kurināšana bija klātienē, nevis internetā piemeklēta.
