Rīga kļūtu nepievilcīga un neinteresanta, ja tajā nebūtu mājas no koka 2
Kristaps Ceplis, biedrība Zaļās mājas, žurnāls “Baltijas Koks”
Oktobra sākumā Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis pasniedza 2020. gada balvu Rīgas arhitektūrā, kas šoreiz bez lieliem pārsteigumiem nonāca pie daudzfunkcionālā Hanzas perona radītājiem un īpašniekiem. Ēka atzinību saņēma pelnīti, jo tā iemieso teju visu šobrīd arhitektūrā aktuālo – degradētas vides pārveidi par labiekārtotu teritoriju, gaisīgu un tajā pašā laikā fundamentālu veidolu, kura mūsdienīgais apmetnis saudzīgi sedz ēkas vēsturisko skaistumu. Turklāt šis apmetnis ļoti labi iezīmē vēl vienu aktualitāti – koku, kurš veido teicamu saspēli ar plašo stiklojumu.
Rīgas arhitektūras gada balvas žūrijā esmu jau vairākus gadus, un, vērojot vērtējamos objektus, arhitektu, ainavu arhitektu, inženieru un nozares žurnālistu diskusijas par ēkām, kas piedalās atlasē, ir jūtama koka mīlestība. Protams, ir tādi, kuri principiāli iestājas pret kāda būvmateriāla īpašu izcelšanu, taču kopumā rodas sajūta, ka teicami atjaunotus vai no jauna uzbūvētus koka objektus žūrija gaida un izbauda. Skaidrs, ka visa Rīga nebūs no koka, bet koka arhitektūra spēj iedot īpašu mīļumu un mājīgumu.
Hanzas perons nebija vienīgais nams, kura fasādē un konstrukcijās atrodams koks un kurš izpelnījās žūrijas atzinību. Starp 14 konkursa finālistiem divi objekti bija nevis vienkārši ēkas ar koka apdari, bet pilnvērtīgi koka būvniecības paraugi, kas starp labākajiem iekļuva pirmām kārtām tāpēc, ka tie funkcionāli un estētiski ir īpaši, turklāt no koka.
Redzamākais koka būvniecības objekts, kas pretendēja uz gada balvu, noteikti ir Rīgas zooloģiskā dārza Āfrikas savanna – ēku un gājēju tiltiņu komplekss, kura uzdevums ir gan tur dzīvojošajiem dzīvniekiem, gan cilvēkiem, kuri ieradušies tos pavērot, radīt dabiskas savannas sajūtu. Objekta veidotāji minēja, ka koks ir tas materiāls, kurš pats par sevi izstaro dabiskumu. Vairāki žūrijas locekļi atzina, ka kokā veidotā Āfrikas savanna ir kā etalons tam, kā varētu attīstīties viss Rīgas zooloģiskais dārzs.
Arhitekts un žūrijas dalībnieks Andrejs Ģelzis, analizējot objektu, secina, ka «Latvijas apstākļos grūti izpildāmais uzdevums izveidot savannu ir izdevies organiskā veidā, kur dzīvnieku sortiments aplokos, augu sortiments un labiekārtojuma elementi ir radījuši vienotu kompozīciju, atsevišķu zoodārza kosmosu, kurā ir patīkami uzturēties un saņemt estētisku un garīgu baudījumu.
Savannas kosmoss labi iekļaujas apkārtējā ainavā ar ezera krastam raksturīgo vidi, priedēm un būtu piedēvējams fenomenam Latvijas savanna. Piebilstot, ka zeltainā tonī fiksētā raupji tēstā koka faktūra nodrošina siltas un dabiskas vides iespaidu».
Par materiāla – koka – dabiskuma sajūtu radīšanu runā arī cita žūrijas locekle arhitekte Ilze Mekša: «Autori iespēju robežās radījuši savannai līdzīgu vidi mūsu klimatiskajos apstākļos – salīdzinoši atturīgu, pelēcīgi smilšainu, gan ar augu, to formu, krāsu, apjoma, gan ar iespējami dabiskas izcelsmes materiālu un krāsu gammas palīdzību celtņu konstrukcijās.
Apmeklētājiem domātās savannas daļas organiski veidotas tā, lai maksimāli ierakstītos vidē, netraucētu dzīvnieku mieru, taču reizē – mērķtiecīgi virzītu skatītājus, dodot iespēju neuzkrītoši un pēc iespējas visaptveroši vērot notiekošo.
Šim nolūkam kalpo plata un ērta koka konstrukcijās veidota laipa, kas piemērota arī ratiņkrēslu lietotājiem un jaunajām ģimenēm. Arī te ieturēta iespējami neitrālu krāsu gamma.»
Otrs koka būvniecības paraugs gada balvas finālistu vidū bija divas nelielas atjaunotas koka ēkas Āgenskalnā, Nometņu ielā 33 un 33A. Šis objekts uz citu grandiozo celtņu fona, iespējams, sākotnēji neizskatās īpašs, tomēr tajā pašā laikā ir nomierinošs, silts un mājīgs – tieši tāds, kādam jābūt labam dzīvokļu namam.
Abu ēku galvenā funkcija ir nodrošināt patīkamu dzīvi ģimenēm, kuras tur mitinās, un nav šaubu, ka lieliski atjaunotās koka mājas šo funkciju pilda teicami. Senās ēkas arī 21. gadsimtā izskatās ļoti piemērotas ģimenes miera ostas veidošanai, vienlaikus gan iekļaujoties, gan izceļoties vēsturiskajā Āgenskalna apbūvē.
Šī objekta atjaunotāji ir perfekti parādījuši koka ēku šarmu un mūsdienīgumu, kā arī to vietu 21. gadsimta Rīgas tēlā.
Ilgu laiku koka ēkas Rīgas vaibstos bijušas kā paplukuši pagātnes liecinieki ar nelieliem izņēmumiem, kad daži entuziasti principiāli nodevušies to atjaunošanai un sakopšanai. Šobrīd gan sajūtas ir mainījušās un izskatās, ka līdz ar pārējās pasaules elpu, kas ienāk Latvijā, arī koka arhitektūra pie mums atstās aizvien vairāk mūsdienīgu nospiedumu.
Viens no redzamākajiem Latvijas jaunās koka būvniecības centriem Jelgava jau var lepoties ar modernām koka publiskajām ēkām – slidotavu un estrādi, bet pamazām šī filozofija izplešas arī tālāk pa visu Latviju.
Mums jau ir dziesmu svētku estrāde, kurā par skanējumu rūpēsies īpaši Latvijā izgatavoti saplākšņa akustiskie paneļi, pavisam drīz Ogrē būs gatava no koka būvētā publiskā bibliotēka, bet Rīgā strauji nobriest jauni koka biroju centru, noliktavu un dzīvojamo māju projekti, kurus jau varēsim sākt vērtēt 2021. gadā.
Mūsdienu koka būvniecībai bez dabiskuma, vides aizsardzības un estētiskā labuma ir vēl kāds – tā ir ātra, jo mūsdienīgās koka ēkas tiek saražotas rūpnīcās, bet būvlaukumā tās no zemes uzspurdz gluži kā sēnes rudenī. Latvijā ražotu koka ēku būvniecības ātrumu jau labu laiku atzinīgi novērtē Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā un citur Eiropā, bet tagad ir pienācis laiks arī Latvijai.
