Populistiski vai ļoti dāsni lēmumi. Atklāta saruna par Rīgas domes vēlēšanām ar politoloģi Ivetu Reinholdi 6
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sarakstu iesniegšana Rīgas domes vēlēšanām sāksies nākamnedēļ, taču liela daļa partiju jau iezīmējušas, kāds būs to piedāvājums. Par ko tas liecina, un kādi būs galvenie izaicinājumi jaunajai Rīgas varai? Saruna ar politoloģi, Latvijas Universitātes profesori IVETU REINHOLDI.
Dažreiz tiek apgalvots, ka pašvaldības nevajag uztvert kā politisku struktūru – tur jau vairāk esot saimnieciskas un sociālas lietas, tāpēc, arī veidojot koalīcijas, ideoloģijai nav lielas nozīmes. Bet kā tas ir no politoloģijas skatpunkta?
I. Reinholde: Var teikt – puse uz pusi. Tas tiešām ir pierasts viedoklis, ka pašvaldības vairāk veic saimniecisku funkciju. Bet, ja skatās plašāk un arī ņemot vērā Eiropas pašvaldību hartu, pašvaldības ir valsts pārvaldes līmenis. Tātad no politikas norobežoties te nevar. Patiesībā pašvaldības attīstības programma un stratēģija atspoguļo pašvaldībā pie varas esošo cilvēku politisko redzējumu.
Pēc kā vēlētāji var secināt, vai pašvaldības politika, piemēram, ir labēja vai kreisa?
Klasiski – kreisie vairāk domās par visaptverošu pabalstu sistēmu, kamēr labējiem būs citas prioritātes. Tomēr Latvijas fenomens ir tas, ka gandrīz visas pašvaldību funkcijas ir saistītas ar centrālo līmeni, tāpēc nevar teikt, ka tām būtu iespēja realizēt izteikti kreisu vai izteikti labēju politiku. Es arī šaubos, vai, vēlot pašvaldības, vēlētāji vispār domā klasiskās labējs/kreiss kategorijās. Lielāka nozīme ir konkrētiem solījumiem.
Kādas līdz šim ir bijušas galvenās Rīgas problēmas no politoloģijas viedokļa?
Galvenā problēma, ka dialogs starp pozīciju un opozīciju izpalika pat visparastāko saimniecisko jautājumu risināšanā. Ļoti iespējams, mums būtu pavisam cita situācija, ja šāds dialogs būtu noticis un opozīcijas kritika un ierosinājumi būtu ņemti vērā. Protams, tagad nākamajai domei, lai kāda tā būtu, būs ļoti grūti ķerties klāt un pārskatīt, piemēram, dāsnās “Saskaņas” piešķirtās atlaides Rīgas sabiedriskajā transportā.
Ir pieņemti populistiski lēmumi, no kuriem neviens neriskēs atteikties, jo tas nozīmētu kļūt par “slikto”. Tā?
Var teikt “populistiski lēmumi”, var teikt “ļoti dāsni lēmumi”… Skaidrs, ka tur nebija racionāla izvērtējuma, tas bija politiski motivēts lēmums. Taču, pat pašlaik neatceļot atlaides, skaidrs, ka sabiedriskā transporta koncepcija būs jāpārskata. To pieprasa laiks.
Arī tas apstāklis, ka Rīgas iedzīvotāju skaits samazinās, daudzi pārceļas uz dzīvi Pierīgā, bet Rīga paliek kā darba vieta vai plašāk – ekonomiskās aktivitātes vieta. Pašlaik Rīga sāk izskatīties pēc barankas – vidus kļūst arvien tukšāks, kamēr apkārt kaut kas veidojas. Tas prasa pārskatīt daudzus līdzšinējos piegājienus galvaspilsētas dzīvē.
Atsevišķi politiķi, kas raujas pie varas Rīgā, gan sola to mainīt – izveidošot veloceliņus, iestādīšot kokus un tad daudzi atgriezīšoties.
Lai nu šīs vēlmes par zaļāku un draudzīgāku vidi piepildās. Iespējams, ka kāds pārdomās par došanos prom un kāds pat varbūt atgriezīsies. Bet nevajag lolot cerību, ka tie, kas ir pieņēmuši lēmumu par labu Pierīgai, tagad atkal lielā skaitā brauks atpakaļ.
Jebkurā gadījumā sadarbība ar Pierīgas pašvaldībām būs ļoti būtisks jautājums nākamajai Rīgas varai. Protams, mums gribas, lai Rīga kā galvaspilsēta atbilstu pasaules priekšstatam par pievilcīgu urbāno vidi. Par to daudz tiek runāts, taču, kad nonāk līdz praktiskai darīšanai, viss izskatās stipri provinciāli.
Jautājums ir – kas pieprasa to moderno urbāno vidi? Vai tas ir vēlētāju vairākums? Mēs te jau pieminējām iepriekšējās varas populistiskos vai, kā tu teici, dāsnos lēmumus? Taču tie bija orientēti uz mikrorajonu vēlētājiem, kuriem varbūt nevajag tos veloceliņus vai modernos parkus, bet vajag atlaides sabiedriskajā transportā un tamlīdzīgi.
Jā, tā ir. Lielāko interesē ļoti praktiskas lietas – lēts sabiedriskais transports, noasfaltēti pagalmi ar autostāvvietām, kuru šobrīd mikrorajonos ļoti trūkst. Varbūt vēl kāds bērnu laukumiņš. Rīgas vēlētājs ir pieradis pie ļoti konkrētiem solījumiem.
Ja kāds sola vienkārši “pārmaiņas”, ar to var būt par maz. Vēl vairāk – no psiholoģijas viedokļa 75 procentiem cilvēku nepatīk pārmaiņas, jo tas nozīmē kaut ko nezināmu. Tas draud izsist no ierastās komforta zonas. Es klausos saukli “Restartēsim Rīgu”, es saprotu to politoloģiski, bet vēlētājam vajag saprast, kas būs pēc tam.
Šonedēļ oficiāli sākās pirmsvēlēšanu periods. Kāds šoreiz ir piedāvājums, ja skatās uz visu kopumu?
Nav īpaši jūtams, ka būtu sākusies kampaņa. Ir nosaukti atsevišķi mēra kandidāti, kas sāk biežāk parādīties publiskajā telpā. Bet citādi piedāvājums pagaidām ir diezgan blāvs. Vai tiešām nav nevienas “odziņas”, ar ko piesaistīt vēlētāju uzmanību?
Kādu iespaidu uz vēlēšanu kampaņu varētu atstāt piespiedu pauze Covid-19 un ārkārtas situācijas dēļ? Šķiet, tas nāk par labu līdz šim valdošajiem spēkiem, jo sāk piemirsties vecie grēki un neizdarības.
Šmuces aizmirstas. No otras puses, tā ir iespēja ienest kampaņā jaunas idejas, ne tikai kritizēt iepriekšējos. Pagaidām to nejūt. Drīzāk ir tāda relaksēta attieksme – Ušakovs ir prom, jau var mazliet atslābt. Es intereses pēc paskatījos SKDS datus – kā ir mainījusies iedzīvotāju apmierinātība ar Rīgas pašvaldības darbu.
2019. gada janvārī apmierināti Rīgā bija 45%, bet 2020. gada janvārī – tikai 36%. Bet, ja apskatās 2013. gada skaitli, tad kļūst skaidrs, ka diez vai būs iespējams tik drīz sasniegt 2013. gada līmeni – tolaik bija 60% atbalsts.
Kopš tā laika esam daudz ko uzzinājuši, kā notiek saimniekošana Rīgas domē, arī KNAB šo to atklājis…
Arī Valsts kontrole daudz vairāk pievērš uzmanību Rīgas pašvaldībai.
Kāds pašlaik ir partiju tēls? Sāksim ar līdzšinējām Rīgas varas partijām – “Saskaņa” un “Gods kalpot Rīgai”. Ilgus gadus šķita, ka tas ir diezgan monolīts veidojums, jo kopā kandidēja ne vien uz Rīgas domi, bet arī Saeimas vēlēšanās. “GKR” kandidāti tika iekļauti “Saskaņas” sarakstā. “GKR” šķita kā tāds satelīts, bet tagad demonstrē ambīcijas iet savu ceļu. Vai tur kaut kas var sanākt?
Kopš “Saskaņas” redzamākais līderis Nils Ušakovs ir Briselē, “GKR” ļoti aktīvi centusies nodalīties no bijušajiem sabiedrotajiem un veidot pati savu tēlu. Oļegs Burovs pie tā ir piestrādājis. Viņiem varētu būt potenciāls pārņemt daļu “Saskaņas” balsu.
Kas ideoloģiski ir “GKR”? Es saprotu, kas balsos par “Saskaņu”, bet kas par “GKR”?
“GKR” ir veidojusies kā lokāla pašvaldības partija, ko arī izsaka tās nosaukums. Protams, atrašanās “Saskaņas” ēnā ir radījusi iespaidu par to kā satelītpartiju, kas pati par sevi nemaz nevar pastāvēt. No tā būs ļoti grūti tikt vaļā. Šis viņiem būs izšķirošais brīdis.
Bet nekāds interesantais piedāvājums jau viņiem nav. Paklausījos, ka “GKR” sola izremontēt visus Rīgas tiltus, labiekārtot iekšpagalmus, izveidota veloinfrastruktūru un atjaunoti koku stādījumi. Pirmais jautājums – pag, vai tad jūs nebijāt pie varas iepriekšējos 10 gadus, ka nevarējāt vismaz daļu no tā jau izdarīt?
Jautājums vietā. Protams, kampaņas veidotāji var dot vēstījumu, stāstot par Burova “labajiem darbiem”, ar domu, ka visu uzreiz nevar un tagad viņš ķersies klāt visam pārējam.
“Saskaņas” līdera izvēle – mazzināms partijas jaunpienācējs Konstantīns Čekušins. Par ko liecina šī izvēle?
Vieglais autoritārais režīms, kad visa partija strādāja Ušakova rezultātam, atstājis sekas. Tagad nav viegli atrast jaunu līderi. Acīmredzot agrāk par to netika domāts.
Plakātos laikam atkal būs Ušakovs.
Droši vien tāds arī ir aprēķins – turpināt izmantot Ušakova efektu, pat ja viņa paša tur vairs nav. Viņa aura turpina darboties.
Ja mēs runājam par pauzi, ko radīja Covid-19, tad jāteic, ka visstraujākais pagrieziens ir sanācis Jaunajai konservatīvajai partijai. Bija Rīgas vēlēšanu līderis Juris Jurašs ar spilgtu tēlu – bijušais korupcijas apkarotājs, ar diezgan asu izteiksmes stilu, kas balansē uz robežas, lai nesāktu apsaukāt politiskos konkurentus.
Un tagad pēkšņi viņa vairs nav, bet vietā – diezgan nemanāma Saeimas deputāte, par kuras stilu vispār grūti spriest, jo paziņojumu viņa lasa no lapiņas un viss pieteikums izskatās mākslīgi uzspēlēts.
Tas savā ziņā iezīmē partiju taktiku. Acīmredzot Rīgas dome netiek vērtēta kā politiski tik nozīmīga, lai virzītu tur spilgtus partijas līderus. Tur tiek vairāk meklētas un izmēģinātas jaunas sejas. Tas, starp citu, var būt piegājiens, lai atrastu jaunus līderus, kas no pašvaldību līmeņa tālāk var veiksmīgi startēt nacionālā līmenī. Arī pasaulē tādi gadījumi nav retums.
“Attīstībai/Par” – Mārtiņš Staķis un kompānija. Viņš ir ieguvējs, jo agri sāka kampaņu un tagad jau ieguvis zināmu atpazīstamību. Februārī, sniedzot interviju “Latvijas Avīzei”, Staķa galvenā tēze bija – Rīgu vajag vadīt kā uzņēmumu.
Šī tēze nav jauna…
Jā, un daudzi labi atceras, ka par valsts vadīšanu to teicis Andris Šķēle. Bet ko nozīmē Rīga kā uzņēmums, vai tas ir veiksmīgs lozungs?
Tas ir diezgan riskanti. Saikne ar Šķēli noteikti radīsies. Patiesībā šī ideja nāk no Jaunzēlandes, taču arī tur no šī koncepta sen atteikušies. Valsts pārvaldi nevar veidot pēc biznesa parauga. Kaut vai sociālie jautājumi – tur tomēr darbojas citi principi.
Sociālā joma nekad nebūs pelnoša, tie ir tikai izdevumi. Protams, ja runā tieši par pašvaldības kapitālsabiedrībām, tad jāteic, ka tās jānoliek uz saimnieciskiem pamatiem. Bet arī tur nav tikai bizness, jo šīs kapitālsabiedrības sniedz pakalpojumus iedzīvotājiem un maksa nevar būt tāda, ko spēj maksāt tikai turīgie.
Zaļo un zemnieku savienībai Rīgā nekad neveicas. Vai tāpēc, ka vēlētāji to uztver kā lauku partiju, vai arī ir citas problēmas?
Šķiet, ka ZZS nebija intereses par Rīgu, tā aktīvāk darbojās un savus mērķus realizēja nacionālajā politikā. Kas zina, varbūt šoreiz viņiem būs veiksmīgā loze.
Nacionālā apvienība un Latvijas Reģionu apvienība tagad ir kopā – ko var teikt par šādu kombināciju?
Redzēsim, vai šīs “aprēķina laulības” būs veiksmīgas. LRA tomēr arī tiek uztverta kā reģionu, nevis Rīgas partija, bet, protams, Nacionālajai apvienībai Rīgā ir vēlētāji.
Visbeidzot “KPV LV”, kas iepriekš nemaz nebija gatava startēt Rīgā, bet nu tomēr pieteikusies. Tur kaut kas var iznākt?
Manuprāt, “KPV LV” šobrīd piedzīvo savu klasiskās populistiskās partijas norietu. Viņi sapratuši, ka reālā politiskajā rutīnā šis piegājiens nedarbojas.
