“Rīgā jāpadara svaigāks gaiss. Tai nav jābūt caurbraucamam koridoram,” Staķa nākotnes vīzija pēc gada mēra krēslā 76
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Apritējis gads, kopš par Rīgas domes priekšsēdētāju strādā Mārtiņš Staķis (“Par/Progresīvie”). Lielā mērā viņa panākumi, vadot pilsētu, būs pamatā tam, lai Nils Ušakovs ar līdzgaitniekiem vairs neatgrieztos pie varas Rīgā, kur iepriekšējie pilsētas saimnieki finišēja ar bēdīgu rezultātu – domi atlaida.
Esat ieskrējušies ar kadru pārmaiņām. Uzteikts darbs uzņēmuma “Rīgas meži” vadībai, no amatiem atkāpusies Centrāltirgus pārvalde, no pienākumu pildīšanas atbrīvoti Mājokļu un vides departamenta un Satiksmes departamenta vadītāji. Vai “tīrīšanu” pamatā bija amatpersonu pārlieka uzticība “vecajam režīmam” vai profesionālā nepiemērotība, vai varbūt iesaiste tumšos darījumos?
M. Staķis: Stāsti ir dažādi. Absolūti, liekot roku uz sirds, varu apstiprināt, ka neviens darbinieks nav atlaists politisku iemeslu dēļ – ka kāds vēlētos izrēķināties. Visos gadījumos bijuši rūpīgi izsvērti juridiski pamatojumi, ir rosināti vismaz divi kriminālprocesi.
Tas attiecas uz bijušo Mājokļu un vides departamenta direktoru Anatoliju Aļeksejenko, un arī par atstādināto Satiksmes departamenta direktoru Vitāliju Reinbahu esam vērsušies policijā, pastāvot aizdomām par fiktīvu nodarbināšanu. Visur apakšā ir lietas. Cits jautājums, vai iepriekšējā administrācija to zināja, bet neko nedarīja. Mēs esam paziņojuši, ka, saskatot pārkāpumus, rīkosimies.
Atlūgumu iesniedzis pat Īpašumu departamenta direktora pienākumu izpildītājs Rihards Rusins. Vicemēre Linda Ozola no JKP domā, ka tā noticis sakarā ar deputātu veikto izmeklēšanu par tāmes sadārdzinājumu Mežaparka estrādes izbūvē.
Rusins piedāvājis izbeigt attiecības uz abpusējas vienošanās pamata. Tāpēc teicu, ka no darba promiešanas stāsti nav vienādi. Rusina kungam vismaz pagaidām no manas puses nav ko pārmest. Bijām ierosinājuši dienesta pārbaudi. Ja tajā būtu uzieti pārkāpumi, mēs reaģētu. Tā kā amatpersona uzrakstījusi iesniegumu, visticamāk, pārbaude nebūs vajadzīga. Tas, ko domes Drošības, kārtības un korupcijas apkarošanas komiteja izskata, nav mana iniciatīva, bet jauno konservatīvo deputātu vēlme uzņemties izmeklēt un skaļi kritizēt Mežaparka estrādes tāmi.
Neesat vienoti šajā jautājumā?
Mana nostāja – ir likums, kas rūpīgi jāievēro. Ja ir aizdomas, jārosina disciplinārlieta vai pārbaude. Ja seko atzinumi – rīkojamies. Ja nav – nerīkojamies. Deputātiem ir labi izrunāties komiteju sēdēs, bet es mēdzu iet citu ceļu.
Kā ir ar Konkurences padomes (KP) atklāto karteli par celtnieku neatļautu vienošanos veikt būvdarbus? Tie notikuši arī sabiedriskās celtnēs Rīgā, kur saņemts ES finansējums vairākiem potenciālo karteļa dalībnieku būvobjektiem. Par Eiropas Reģionālā attīstības fonda sešiem miljoniem eiro, piemēram, veikta Franču liceja renovācija, bet 9,5 miljoni eiro ieguldīti Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijā. Ja ir šādi atklājumi, pierādījumi, līdzekļus vajadzēšot atmaksāt!
Tas ir satraucoši, protams, visos minētajos gadījumos runa ir par iepriekšējās Rīgas varas laikā īstenotiem projektiem. Bet jau adekvāti reaģējām – esam vienīgā pašvaldība, kas jau spērusi attiecīgos soļus. Gatavojam dokumentus ar prasībām pasūtījuma izpildītājiem, būvniekiem.
Vēlamies atgūt pārmaksāto. Kas attiecas uz iespējamām ES sankcijām, no Eiropas puses sodīt rīdziniekus un mani kā domes priekšsēdētāju, kurš ne par ko nav līdzis ar celtniekiem, nevajadzētu, bet visticamāk – korekcijas būs. Attiecībā uz pasūtītāja iesaisti mana pārliecība, ja kāds piedalījās darījumos, tie bija politiķi, nevis Rīgas domes darbinieki. Atmaksājamais līdzfinansējums var būt minimāli 10%, bet, ņemot vērā pierādīto par pasūtītāja līdzdalību, nāktos atdot pat visus 100%.
Sauciet vārdā vaininiekus!
Šobrīd KP lēmumā neredzam vārdus, to vietā ir daudzpunkte. Kolīdz būs tiesvedība, to atklās, būs zināmi konkrēti uzvārdi. Mums jau jārēķinās ar četru miljonu eiro zaudējumiem, par ko ir paziņojusi Eiropas centrālā līgumu aģentūra. Bet par summām līdz galam nav atklāts. Turklāt būvnieki pārsūdzējuši KP lēmumu, un, kamēr turpināsies tiesvedība, finansiālu korekciju nebūs.
Kādas cerības atgūt pusotra miljona eiro, par kuriem tiesā sūdzēti bijušie “Rīgas satiksmes” valdes locekļi, kuri tos nelikumīgi tērējuši?
Tūlīt būs runa par vēl lielākām summām, jo gaidām VID lēmumu par “Rīgas satiksmes”, “Rīgas kartes” sodīšanu par pārkāpumiem 2016.–2018. gadā, kad kapitāldaļu turētājs bija Ušakovs. Tur ne visa maksājamā summa atbilst tirgus realitātei, bet nepārprotami – sods būs.
Jāsamaksā atkal rīdziniekiem, bet darīšu visu iespējamo, lai no tālaika varoņiem piedzītu šo naudu, jo zināmi konkrēti cilvēki, kas šai laikā strādājuši. Domāju, tas ir vēsturiskā taisnīguma jautājums. Ja ej uz prettiesiskiem darījumiem, esi gatavs atbildēt. To attiecinu arī uz minēto “Rīgas satiksmes” bijušo administrāciju.
Kādi pašlaik ir būtiskākie domē darāmie darbi? Budžeta sagatavošana?
Neslēpšu, budžets šajā laikposmā mani satrauc visvairāk. Pagājušais bija pirmais gads, kad galvaspilsētas budžetu nācies ne palielināt, bet konsolidēt. Turklāt par 36 miljoniem eiro. Kāds iebildīs – kas tas ir Rīgas miljarda budžetam! Ņemsim vērā, ka 850 miljoni ir fiksēti izdevumu posteņi – skolotāju algas, pašvaldības ēku apkure, elektrība –, ko nevar samazināt.
Politiski “brīvais” budžets paliek vien 150 miljonu eiro apmērā. Mēs spējām samazināt izdevumus, bet ar likuma pieņemšanu par neapliekamā minimuma kāpināšanu arī nākamais būs sarežģīts gads, kurā noteikti jāatzīmē prioritātes. Satraucoši ir arī tas, ka katra krīze ir iespēja veikt reorganizāciju, mainīt lietas uz labo pusi. Manuprāt, reorganizācija domē nenotiek pietiekami ātri, atsevišķos sektoros nenotiek vispār.
Par kādu reorganizāciju ir runa?
Jau 2009. gadā deputātiem bija uzskats, ka rajonu izpilddirekciju modelis ir novecojis. Tas pastāvēja kā palieka no padomju laikiem, bet toreiz vēl pietrūka drosmes to mainīt. Šobrīd tas ir paveikts, ieviešot vienas pieturas aģentūras modeli. Visas funkcijas paliek, teritorijas tiek koptas, bet tas notiek ar daudz mazāku darbinieku skaitu. Tas parāda, uz kādu efektivitāti varam iet. Es gribētu redzēt šādas reorganizācijas it visur.
Kurš to kavē?
Nemeklēsim atbildīgos. Ir svarīgi atbildēt katram domes pozīcijas politiķim – ko gribu sasniegt nākamo četru gadu laikā. Mēs ļaujam atbildēt ne tikai vienam diviem cilvēkiem, kā bija iepriekš, bet plašam lokam – komiteju vadītājiem, kuru darbā nejaucos, vicemēriem, kuru pārziņā ir noteiktas atbildības sfēras. Te es sagaidu rezultātu, arī plānus, kas ne vienmēr sagatavoti. Pirmais gads jaunajai koalīcijai bijis pagrūts, bet oktobra beigās pulcēsimies kopā, lai būtu skaidrībā par pilsētas attīstību, pirmām kārtām – atbildētu paši sev.
Atgriežoties pie pilsētas budžeta – tajā visi izdevumi ieskaitīti? Pagājšziem cilvēki kurnēja, ka grūti pārvietoties pāri kupenām pilsētā, par neizvesto sniegu. Šogad līdzekļu pietiks?
Uzreiz pateikšu – visam nepietiks. Ja visu laiku valdība samazina pašvaldību budžetus, vienīgā cerība ir ekonomikas straujāka izaugsme. 2022. gadam esmu definējis minimumu, kam nauda vienkārši jāatrod. Pirmais – neatņemt nevienu centu sociālajam budžetam. Otra prioritāte ir algas, kas pašvaldībā strādājošiem nav celtas no 2017. gada. Iezīmējas darbinieku aizplūšana.
Mums ir problēma ar pirmsskolu pedagogiem, kam atlīdzība ir par mazu, un ar pašvaldības policistiem. Policijas slodze pandēmijā pieaug, bet algas ne. Trešā prioritāte ir infrastruktūra, ceļi. Iepriekšējās domes atvēlētie 17–18 miljoni eiro ceļu uzturēšanai ir nepietiekami – pagājušā sniegiem bagātā ziema tam bija pārliecinošs pierādījums. Ceļu uzkopšanai dosim 27 miljonus, arī tas būs minimums.
Vai esat domājuši, kā atbalstīt maznodrošinātos pilsētniekus pēc iespaidīgā gāzes, elektrības, apkures cenu kāpuma?
Divi virzieni, kur jāstrādā. Būs jāpalielina dzīvokļu pabalsts tiem, kuri nevarēs nomaksāt rēķinus. Budžetam jābūt gatavam palīdzēt ar simtiem tūkstošu, ja ne miljonu eiro. Otrkārt, ir klienti, kuri spēj maksāt, bet tam vajag pagarināt samaksas termiņus. Esmu uzdevis “Rīgas namu pārvaldniekam” neaplikt cilvēkus ar soda naudām, ja tie norēķinās ilgākā laikā. Tas ir tas, ko šai situācijā var darīt pašvaldība.
Tomēr valdība ir pretimnākoša. Rīga saņems milzīgas summas no Eiropas atjaunošanas un noturības fonda.
Nesūdzos, investīciju ziņā neesam apdalīti. Mans solījums pirms vēlēšanām bija 350 miljoni eiro no šī atbalsta, bet izmaiņas pilsētas transporta sistēmā, ieskaitot dzelzceļa infrastruktūru, jau ir 380 miljoni plus naudas piešķīrums Austrumu maģistrāles būvē – 27 miljoni.
Tas viss Zaļajam kursam?
Stāsts ir vienkāršs. Līdz 2027. gadam Rīga jāpadara par zemo emisiju zonu. Līdz 2030. gadam jāmazina C02 izmeši gaisā par ceturtdaļu vai pat trešdaļu. Tā ir valstiska apņemšanās. Iepriekšējā administrācija devusi precīzi nulli šādu plānu īstenošanai. Mums ir tikai divas izvēles.
Pirmā – sākam kaut ko darīt, soli pa solim, arī pieņemot nepopulārus, bet vajadzīgus, neatliekamus lēmumus, līdz sasniedzam izvirzītos mērķus. Otrā – darām tā, kā darīja vecā domes vadība. Nedarīja neko, tēloja, ka neko nezina, nepieņēma nevienu nepopulāru lēmumu.
Mums Rīgā jāpadara svaigāks gaiss, jāpalēnina braukšanas ātrums un intensitāte, samazinot automobiļu skaitu. Nezinu, ko valdība izplānos ar papildu nodokļa uzlikšanu dīzeļdzinējiem, mums izdarāmi savi mājasdarbi. Jārada sabiedriskais transports, kas ir interesants iedzīvotājiem, ātrāks, tīrāks, mobilāks, jo savienots ar vilcienu, un veido motivāciju autoīpašniekiem pārkāpt autobusos, trolejbusos, tramvajos. Jāizmanto zaļāks sabiedriskais transports, kuru darbina elektroenerģija, un jāveido veloinfrastruktūra. Aina ir tāda, ka, izbūvējot veloceliņus, vienmēr palielinās velobraucēju skaits. Nekad nav otrādi. Tagad mēģinām panākt iekavēto, izbūvējot 20 km velojoslu gadā.
Satiksmes mierināšanai turpināsim izvietot stabiņus. Šis ir variants, lai radītu vidi, kurā iedzīvotājiem nav bail iziet uz ielām. Man tas ir personiski. Situācija, kad tev jāņem telefons, jāpiezvana tuvākajiem cilvēkiem, lai pateiktu, ka tavs tēvs un vectēvs ir zaudējuši dzīvību pilsētā, kur cilvēkiem nav jāiet bojā, ir ļoti smaga. Tas ir stāsts arī par mums visiem. Lai nav tā, ka ir bail izlaist bērnus uz ielas un būt stresā pēc atļaujas mazajiem braukt ar divriteņiem. Nē, rīdziniekiem šeit nav jācieš! Ir runa par satiksmes drošību, lai dzīvība uz ielas netiktu zaudēta. Aicinu saprast, ka Rīgai nav jābūt caurbraucamam koridoram, kur auto šaujas ar 70 km stundā.
Rīdzinieki neviennozīmīgi novērtējuši mākslinieka Brektes sienas gleznojumu vai izstādīto mediķes skulptūru, ko veidojis tēlnieks Bikše. Kā uzlabot pilsētas vizuālo tēlu? Pats esat ieteicis uzstādīt pieminekli Aspazijai.
Vai laikmetīgai mākslai pilsētā jābūt vairāk? Mana atbilde ir jā. Daudz kur laikmetīgā māksla ir elements tūristu pievilināšanai un pilsētas atpazīstamībai. Piedodiet, Lieldienu zaķa olas mūsdienās nav pilsētu greznojošs objekts un nerada cilvēku interesi. Jāatrod augstvērtīgi, mākslinieciski drosmīgi objekti.
Vai man patīk, nepatīk sienas gleznojums, domas paturu pie sevis. Neliekas, ka man kā mākslas neekspertam ir iespējas to vērtēt. Tomēr ir pilsētas vadības pienākums vērtēt, vai lēmums par mākslas darbu izvietošanu nav bijis vienpusīgs, vai pieņemšanā ņemts vērā speciālistu viedoklis. Par Brektes murāli saskaņošana notikusi.
Bet Aspaziju jūs gribētu redzēt kā Aspaziju, nevis abstraktu tēlu?
Arī šeit nejaucos. Iniciatīva nodota pilsētas galvenajam arhitektam, pieminekļu padomei izlemšanai. Noteikti nebūšu cilvēks, kas teiks: piemineklim jābūt tādam tāpēc, ka esmu to ierosinājis. Uzticos mākslas ekspertiem.
Manuprāt, Rīgai jāmeklē vairāk iespējas piesaistīt privātus ziedotājus sabiedrībai vajadzīgu pieminekļu būvei. Piemērs tam ir Brīvības piemineklis. Pašlaik Latvijā nav visai attīstīts mākslas mecenātisms, bet, domāju, uz to jāvirzās.
Nacionāli noskaņotie politiķi pirms vēlēšanām solīja kaut ko darīt ar pieminekli Uzvaras laukumā, ko reiz jūsu partijas vadītājs Daniels Pavļuts nodēvēja par “pieminekli Rīgas atbrīvotājiem”.
Viņš droši vien pārteicās, vismaz manā klātbūtnē nekad nav tā teicis. Mana nostāja nav mainījusies. Uzskatu, tur jānovieto paskaidrojoša plāksne ar informāciju par vēstures otro pusi. Vienīgi informatīvais saturs jānodrošina nevis Rīgas politiķiem, bet profesionāliem vēsturniekiem. Tam jābūt racionālam solim, kas jāveic, lai skaidrotu, nevis būvētu politisko karjeru.
Kas būs “nakts mērs”, ar kuru jums būšot jādala amats?
Lai cilvēki nepārprastu – tas nav amats, bet koncepts. Tas ieviests daudzās pilsētās, un tā būtība ir šāda. Kamēr dienas gaismā viss notiek plānoti un saprotami, nakts tumsā daudz atstāts pašplūsmā. Te runa gan par drošību, gan izklaidi naksnīgā pilsētā un arī par to, ko cilvēki grib darīt tumsas stundās.
Vieni vēlas apmeklēt tādus pasākumus kā, piemēram, Muzeju nakts. Citi grib iet uz izpriecu vietām. Latvijas bāru asociācija pastāstīja piemēru – ārzemēs ir vairāku pakāpju licences, kas ļauj turēt vaļā krogus. Viens jāslēdz ciet divos naktī, otrs var darboties līdz pieciem rītā.
Šis jautājums jāsakārto, lai arī Rīgā ir restorānu iela ar darbalaiku līdz pusnaktij, ir bāru iela, par ko rīdzinieki zina, ka troksnis būs līdz vēlai naktij, un ir naktsklubu kvartāls, kurā reti kurš vēlēsies apmesties uz dzīvi. Šāds koncepts sniedz atbildi vai vismaz cenšas rast risinājumu. Diskusijas ir par to, kā visas šīs lietas varam risināt, nav plānota jaunu amata vietu veidošana.
