Riga IFF – ar Ukrainas noskaņu. Kādas Rīgas Starptautiskā kino festivāla filmas noteikti jāredz? 8
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No 13. līdz 23. oktobrim jau devīto reizi Latvijā notiks viens no vērienīgākajiem kultūras notikumiem – Rīgas Starptautiskais kinofestivāls “Riga IFF”
Festivāls piedāvās daudzpusīgu un kvalitatīvu kinoprogrammu, piedāvājot rūpīgi izvēlētas aktualitātes no pasaules nozīmīgākajiem filmu festivāliem, kā arī pašmāju kino pirmizrādes vairāk nekā simt klātienes un tiešsaistes seansos.
“Riga IFF” par savu moto šogad izvēlējies citātu no festivāla retrospektīvas programmas galvenā varoņa – pretrunīgā, brīžiem šokējošā, bet nenoliedzami izcilā režisora un literāta Pjēra Paolo Pazolīni – dzejas rindām: “Dienišķais labā un ļaunā juceklis” (“The sweet chaos of daily good and evil”). Festivālā norisināsies arī pasākumu programma, kas veidota sadarbībā ar Kijivas Kritiķu nedēļu (“Kyiv Critics’ Week”), demonstrējot mūsdienu Ukrainas filmas, kā arī notiks starptautiska diskusiju sērija par postkoloniālismu mediju telpā.
Par festivālu, pēcpandēmijas kino gaisotni kara ēnā un praktiskiem jautājumiem “Kultūrzīmes” uz sarunu lūdza festivāla vadītāju LIENI TREIMANI.
– Ar ko 2022. gada festivāls atšķirsies no citiem – gan citu gadu “Riga IFF” festivāliem, gan kinopasaules festivāliem vispār?
L. Treimane: – Festivāla saturu, noskaņu un uzsvarus ik gadu veido gan aktuālais kino piedāvājums pasaulē, gan neizbēgami arī tā brīža sociālie, politiskie vai pat ekoloģiskie apstākļi. Pats par sevi saprotams, ka, reaģējot uz Krievijas agresiju un kara noziegumiem Ukrainā, ko vērtējam arī kā uzbrukumu visai demokrātiskajai pasaulei un mūsu pārstāvētajām vērtībām, šogad “Riga IFF” programmā neatradīsiet nevienu Krievijā tapušu kino darbu. Toties īpašu vietu esam atvēlējuši Ukrainas kino un tā veidotājiem. “Riga IFF” ik gadu un arī šoreiz aicina skatītājus vērot, analizēt un iesaistīties sarunās par aktuālām tēmām, kas fiksētas klasiskos un laikmetīgos kino darbos, un kopīgi attīstīt jaunas, uz kultūras un sabiedrības pilnveidi vērstas, bet kinematogrāfiskā formā vēl neierāmētas idejas.
Atšķirībā no pēdējiem pandēmijas zīmē aizvadītajiem gadiem šogad festivālā viesosies plašs starptautisku viesu loks – filmu veidotāji, aktieri, kino kritiķi un teorētiķi no visas pasaules, kuri piedalīsies festivāla seansos un būs gatavi atbildēt uz skatītāju jautājumiem.
– Kur būs iespējams redzēt festivāla filmas? Vai esat saglabājuši iespēju arī tās skatīt tiešsaistē?
– Šogad ar prieku atgriežamies pie iespējas filmas izrādīt klātienē, neierobežojot kinozāļu ietilpību. Festivāla galvenā mājvieta, kā ierasts, ir kinoteātris “Splendid Palace”, tomēr mūsu filmas būs skatāmas arī kinoteātrī “K.Suns”, LNB Ziedoņa zālē un kinoteātra “Citadele” ceturtā stāva zālēs. Turpināsim arī filmu izrādīšanu tiešsaistē, kas pieejama ikvienam skatītājam visā Latvijas teritorijā. Šogad teju puse no “Riga IFF” programmas filmām būs atrodama platformā “online.rigaiff.lv”.
– Visur cenas aug – kā ar festivāla biļešu cenām?
– Jā, arī festivāla veidošanas izmaksas neizbēgami aug, tomēr cenšamies biļešu cenas nepaaugstināt, lai notikums būtu pieejams pēc iespējas lielākam Latvijas iedzīvotāju skaitam. “Riga IFF” klātienes seansu cenas ir no 5 līdz 7,50 eiro, turklāt piedāvājam arī dažādus biļešu komplektus un abonementus, kas festivāla apmeklējumu padara vēl izdevīgāku.
– Kā spējāt sabalansēt finansējuma plūsmu – droši vien auguši agrāk plānotie izdevumi?
– Tas vienmēr bijis izaicinājums un nekomerciālās kultūras notikumu veidotāju ikdiena, īpaši tik ietilpīgu, apjomīgu un uz izaugsmi vērstu projektu gadījumā, kāds ir Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Tā kā nesaņemam garantētas valsts vai pašvaldības dotācijas, bet ik gadu no jauna piedalāmies konkursos pilsētas, valsts un starptautiskā mērogā, spēja balansēt un pielāgoties ir ārkārtīgi svarīga. Festivāla budžets tiek veidots no konkursos piešķirtā finansējuma un lielā mērā atkarīgs arī no biļešu ieņēmumiem. Lai festivāls attīstītos un spētu piedāvāt starptautiskam līmenim atbilstošu, kvalitatīvu un konkurētspējīgu programmu, mūsu komandai jāstrādā visu gadu, veidojot norišu plānus vismaz tuvāko pāris gadu perspektīvā, turpretī pieejamā finansējuma kopējais faktiskais apjoms nereti nav nofiksējams līdz pat aktuālā festivāla norises brīdim, nemaz nerunājot par biļešu ieņēmumiem.
– Kādas būs festivāla vadošās programmas?
– “Riga IFF” plašā, vairāk nekā simt kino darbus aptverošā programma, kā ierasts, ir sakārtota vairākās tematiskās sadaļās, kurās ikviens var atrast ko aizraujošu. “Festival Selection” sadaļa piedāvā pēdējā gada laikā pasaules nozīmīgākajos kinofestivālos izrādītas un apbalvotas filmas. Retrospektīva programma “In Kino Veritas” šogad pievēršas leģendārā itāļu režisora Pjēra Paolo Pazolīni (1922–1975) mantojumam, kas nozīmē iespēju uz lielā ekrāna pieredzēt kino klasikas šedevrus “Teorēma”, “Dekamerons”, “Salo jeb 120 Sodomas dienas”; programma “Kids’ Reel” piedāvā neikdienišķu kultūrpieredzi ģimenēm ar pirmsskolas un skolas vecuma bērniem. Savukārt starptautiskās pilnmetrāžas un īsmetrāžas filmu konkursu programmas pavērš skatu uz laikmetīgiem kino darbiem, kas izceļas ar inovatīvu kino valodu un izteiksmīgu autoru rokrakstu. Festivāla konkursa programmu vidū būs arī Baltijas mūzikas videoskate, kur savu debiju uz lielā kinoekrāna piedzīvos un par starptautiskas žūrijas novērtējumu sacentīsies 18 mūzikas video veidotāji no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.
– Kas īpašs gaidāms “Nordic Highlights” programmā?
– Jā, ziemeļvalstu kino akcenti! Šī ir viena no Latvijas skatītāju iecienītākajām festivāla sadaļām. To šogad veido septiņi Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas un Somijas filmdaru veikumi, kas, iespējams, kliedēs ierastos priekšstatus par “tipisku ziemeļu filmu”. Filma “Mīl, nemīl” piedāvā dokumentālas liecības par mīlestības transformācijām mūsdienu Dānijas jauniešu starpā, “Pēdējais cilvēks” ir veltījums mūslaiku mainīgajai ainavai, tostarp Grenlandes kūstošajiem ledājiem. Savukārt šīs programmas atklāšanas seansā piedāvāsim norvēģu režisora Kristofera Borgli satīru, Kannu kinofestivāla “Īpašā skatiena” konkursa programmā iekļauto smieklīgo traģēdiju jeb traģisko komēdiju par mūslaiku narcisisma redzamākajiem un nežēlīgākajiem simptomiem – “Pati sev piegriezusies”.
– Cik lielā mērā būs pārstāvēti ukraiņu kinematogrāfisti – gan paši profesionāļi, gan viņu filmas?
– Ukrainas kino esam veltījuši īpašu uzmanību, sadarbībā ar partneriem no “Kijivas kritiķu nedēļas” izveidojām četru Ukrainas laikmetīgā kino filmu izlasi, kā arī rīkojam sarunu jeb diskusiju sēriju, kas būs pieejamas skatītājiem gan klātienē, gan tiešsaistē.
Īpaši vēlos izcelt Maksima Nakonečnija filmu “Tauriņa redze”, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja šī gada Kannu kinofestivālā. Darba ideja režisoram radusies 2018. gadā, kad tika montēta filma par frontē karojošām ukraiņu sievietēm un viena no tās varonēm esot stāstījusi par vienošanos ar saviem cīņu biedriem – tie viņu drīzāk nogalinās, nekā ļaus nonākt pretinieku gūstā. Filmas seansā Rīgā piedalīsies filmas galvenā aktrise, Ļiļas lomas atveidotāja Rita Burkovska.
Papildus Ukrainas filmu programmai 19. un 20. oktobrī rīkojam arī diskusiju sēriju ar starptautisku ekspertu dalību – par koloniālisma iezīmēm Austrumeiropas kultūrai veltītajos medijos un festivālu struktūrās.
– Kādi ir jūsu novērojumi – vai kino ražošana un skatīšanās atgriezusies pirmspandēmijas līmenī? Vai nav tā, ka skatītāji tomēr izvairās nākt uz kinoteātriem – iespējams, baidoties no vīrusiem, vai arī atraduši no kino apmeklējumiem?
– Domāju, ka drosme strauji atgriežas. Kino veidošana nav pārtrūkusi, pasaulē joprojām top milzīgs apjoms visdažādākā kino – liela daļa filmu nonāk tiešsaistes platformās, kino skatīšanās mājas apstākļos tagad ir labi apgūta un iemīļota prakse. Un tas nebūt nav slikti, jo tādējādi labs kino kļuvis daudz pieejamāks. Tomēr kinoteātru un lielā kino ekrāna šarms nav aizmirsts, kinofestivāli turpina notikt un tie joprojām piedāvā unikālu saturu, arī “Riga IFF” programmā ir filmas, kas skatītājiem nav un nebūs pieejamas ikdienas kinoteātru repertuārā, filmas, kas, iespējams, līdz tiešsaistes platformām nokļūs vien pēc pāris gadiem.
– Daudzas no festivālā redzamajām filmām tapušas pandēmijas laikā, ko varētu saukt arī par pirmskara laiku – vai filmas atspoguļo šos divus stāstus?
– Kara konteksts nenoliedzami atspoguļojas Ukrainas filmu programmā. Lai gan šīs filmas tapušas vēl pirms 24. februāra, tajās tvertais tēmu loks atbalsojas arī aktuālajos notikumos. Šī gada notikumu apskatiem kinematogrāfiskā formā gan vēl par agru. Savukārt pandēmija vairāk ietekmējusi tieši kinonozares organizatorisko pusi – piemēram, ātrumu, kādā daļa filmu nonāk tiešsaistes platformās, nereti pat nenonākot uz kinoekrāniem.
– Kura no šīgada festivāla filmām uzrunājusi jūs pašu?
– Ja jāizceļ viena, tad tā ir austrāliešu režisores Džīnas Gammelas un Holivudas aktrises, Elvisa Preslija mazmeitas Railijas Keo kopdarbs “Kara ponijs”, kas šī gada Kannu kinofestivālā saņēma balvu par labāko operatora darbu. Filma bez klišejām un lieka patosa, ārkārtīgi tieši un smeldzīgi, bet vienlaikus neticami iedvesmojoši rāda to, kā šodien jūtas Ziemeļamerikas pirmtautiešu jaunā paaudze.
– Festivāla moto ir šodienai tik piemērotie Pazolīni vārdi: “Dienišķais labā un ļaunā juceklis”. Kā jūs domājat, kas publiku šobrīd vairāk aizrauj – kino pasakas vai šausmu filmas?
– Domāju, ka nav ne universālā skatītāja, ne arī vispārējas pasaku vai šausmu tendences publikas pieprasījumā. Mēs katrs savā veidā rodam mierinājumu, emocionālu piepildījumu vai ideālā gadījumā – atbildes uz kādiem mums būtiskiem jautājumiem. Kāds tiecas uz pasauli un visu tajā mītošo haosu raudzīties caur humora prizmu, citu visprecīzāk uzrunā dokumentāls, analītisks kino, bet vēl kādam lielāku gandarījumu sniedz iespēja ar ekrāna starpniecību piedzīvot svešas vai arī šķietami pazīstamas dzīves. Mēs visi cenšamies atrast labāko veidu, kā sadzīvot ar dienišķo jucekli, ar labā un ļaunā, skaistā un neglītā neprognozējamo ritmu. Kino šajā procesā ir brīnišķīgs sabiedrotais.
UZZIŅA
Rīgas Starptautiskā kinofestivāla “Riga IFF” izlase
“Ievas paradīzes dārzs” (14. oktobris, plkst. 18, “Splendid Palace” Mazā zāle). Devīto “Riga IFF” gadu ieskandina režisora Arvīda Krieva filmas “Ievas paradīzes dārzs” restaurētās versijas pirmizrāde – seanss ir īpašs notikums, jo veltīts arī filmas operatora Dāvja Sīmaņa seniora 80 gadu piemiņas jubilejai. Lomās – Dita Krenberga, Alvis Hermanis un citi.
“Diena un nakts”, režisori Katažina Mahaleka un Lukašs Mahovskis (21. oktobris, plkst. 20.30, “Splendid Palace” Mazā zāle). Austrumpolijas mežos sānu pie sāna pastāv divas femīnas enerģijas, diena un nakts. Filma, kas izgaismo sieviešu solidaritāti valstī, kurā joprojām aktuāli ir daudzi cilvēktiesību jautājumi, savieno raganīgu fikciju un novērojumu. Filma, kura ar veidotāju klātbūtni festivālā piedzīvos starptautisko pirmizrādi, sacenšas arī “Riga IFF” galvenajā, pilnmetrāžas filmu, konkursā.
“Maija Isola – formas un krāsas meistare”, režisore Lēna Kilpeleinena (16. oktobris, plkst. 16, “Splendid Palace” Mazā zāle). Ceļojums personības pasaulē, kas radījusi daudzas pasaulslavenā zīmola “Marimekko” oriģinālās apdrukas un krāsas. Maija Isola bija viena no pirmajām “Marimekko” dizainerēm, kas uzņēmumā pavadījusi 38 gadus, veidojot zīmola seju. Bet kas patiesi ir Maija Isola? To aicinām uzzināt filmas seansā, kas norisināsies ar tās veidotāju līdzdalību.
“Kara ponijs” (16. oktobris, plkst. 19, “Citadele” un 23. oktobris, plkst. 19, “Splendid Palace”). Austrāliešu režisores Džīnas Gammelas un Elvisa Preslija mazmeitas, režisores Railijas Keo filma, šī gada Kannu kinofestivālā guvusi “Zelta kameras” apbalvojumu, ir jūtīgs ieskats ASV pirmiedzīvotāju rezervāta ikdienā. Jauna zēna un jauna vīrieša likteņi un sapņi; pirmās kļūdas un pūdelis, kas kalpo par apsolījumu izejai no nabadzības apburtā loka. Taču visam pāri – silta spēja pārciest un atrast ceļu pat tumšākajā naktī.
“Snaudošais zvērs” (22. oktobris, plkst. 16, “Splendid Palace” Mazā zāle). Rakstnieka Stīvena Kinga pusaudžu mistērija Baltijā – ar šādu pieteikumu pie skatītājiem atgriežas igauņu režisors Jāks Kilmi, jaunākajā darbā smalki atveidojot bērnu psiholoģisko un emocionālo stāvokli, spoguļojot viņu pārdzīvojumus apkārtējā vidē.
