Uzaudzis Amerikā ar stāstiem par “ideālo Latviju”. Mārtiņš Andersons atklāj, kā jūtas Latvijā un pilsētu, kurā uzlādē savas garīgās baterijas 6
Ligita Kovtuna, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) un Amerikas Latviešu apvienības (ALA) valdes priekšsēža vietnieku Mārtiņu Andersonu.
Tev ir daudz atbildīgu sabiedrisko pienākumu ārzemju latviešu organizācijās – PBLA un ALA vicepriekšsēdis, Ziemeļkalifornijas Latviešu apvienības priekšsēdis un vēl Latvijas Universitātes fonda valdes loceklis. Tātad tici šo organizāciju nepieciešamībai un nākotnei, ja tajās ieguldi tik daudz sava laika?
M. Andersons: Protams! It visām latviešu organizācijām, ne tikai minētajām, bet arī Austrālijas un Jaunzēlandes, Kanādas, Eiropas u. c., ir milzīga loma tautiešu dzīvē ārpus Latvijas. Un tā kļūst vēl jo lielāka, ņemot vērā to, ka Latvijas pavalstnieku skaits ārzemēs ir sasniedzis 370 tūkstošus.
Vēsturiskā loma – saglabāt un attīstīt latviskumu ārpus dzimtenes un iestāties par Latvijas neatkarību, izmantojot visas iespējas – atbalstu, protesta akcijas, tautas diplomātiju utt. – ir paveikta godam. Latvieši pasaulē ir cītīgi darbojušies, gan aizstāvot Latvijas brīvvalsts ideju, gan palīdzot īstenot iestāšanos NATO, ANO, Eiropas Savienībā.
Un nu darbs turpinās, aizstāvot un attīstot demokrātijas principus, stiprinot drošības jomu un, protams, turpinot vēsturisko, kultūras un izglītības misiju.
Šābrīža apstākļos ir vajadzīgas organizācijas, kas ir sadarbības partneri starp valdību un mītnes zemju tautiešiem, organizācijas, kas uzklausītu un vienotu pasaulē izkaisītos latviešus. Un otrādi – lai palīdzētu Latvijas valdībai īstenot to politiku, kas saistās ar diasporu.
Kas attiecas uz Latvijas Universitātes fondu, izjūtu savu lomu tajā kā senču tradīciju turpinātājs, jo vairāki manas dzimtas pārstāvji ir bijuši ne vien LU absolventi, bet arī aktīvi atbalstītāji.
Tavos senčos ir arī Latvijas Valsts prezidents (1927–1930) Gustavs Zemgals, vīrs, kas pasludināja Latvijas valsti 1918. gada 18. novembrī. Kad un kā tu, Amerikā dzimis bērns, par to uzzināji?
Grūti pateikt, kad. Es ar šo faktu īstenībā uzaugu. Mūsu mājā pie sienas bija vēsturiskais valsts dibināšanas foto, ik gadu svinot 18. novembri, tika pieminēta Gustava Zemgala loma, arī priekšdarbos, kas tika veikti, lai šis nozīmīgais brīdis pienāktu.
Jāteic gan, ka ģimenes lokā viņš tika dēvēts par Dadiņu. Kad biju vēl mazs, man stāstīja, ka abi esam pastarīši savās ģimenēs… Gustavs Zemgals ir manas mātes vectēvs, un mamma viņu vēl pieredzēja. Kad viņa piedzima, 1936. gadā, vectēvs savai pirmajai mazmeitiņai uzdāvināja latviešu tautastērpu mazas meitenītes izmērā, kas joprojām glabājas mūsu ģimenes arhīvos.
Dāvanā bija vēl arī kaut kas gluži praktisks – Kuzņecova porcelāna servīze, no kuras daži elementi vēl ir saglabājušies. Bēgļu gaitās tās kāda daļa tika paņemta līdzi, daļa glabājās pie radiem Latvijā. Nu, bet piecdesmit gados, protams, šis tas saplīsis…
Tu runā skaistā, pareizā latviešu valodā – droši vien tas ir vecmāmiņas nopelns?
Paldies! Pats gan tā nejūtos, raugu slēpt galotnes, jo baidos kaut ko aplam pateikt. Varbūt tāpēc man ir sacījuši, ka es runājot ventiņu izloksnē.
Ģimenes valoda, bez šaubām, bija latviešu, mājās valdīja latviešu pasaule, bet aiz durvīm, saprotams, bija Amerika.
Esmu ļoti pateicīgs vecmāmiņai, ka viņa iesaistījās mūsu, visu trīs brāļu, audzināšanā. Kas attiecas uz maniem brāļiem Pēteri un Filipu, notika tāda savdabīga sacensība mūsu starpā. Proti, tā kā mani vecāki runāja vairākās valodās, tēvs četrās, mamma – sešās, tad brāļi valodas treniņa nolūkā ar vecākiem sarunājās franciski.
Es to nevarēju paciest, jo man, jaunākajam brālim, likās, ka viņi apspriež kaut ko ļoti svarīgu, kā Ziemassvētku dāvanas, piemēram.
Tad arī pieņēmu lēmumu iemācīties vācu valodu, ko brāļi nezināja, lai ar tēti un mammu varētu runāt vāciski. Un iemācījos arī!
Jāteic gan, mana latviskā izglītība beidzās 12–13 gadu vecumā, neesmu gājis Garezera Vasaras vidusskolā, vien “Mežotnē” pie Sietlas un, protams, Losandželosas latviešu skoliņā. Vecāki mani ātri vien sāka sūtīt prestižā Amerikas ģimnāzijā, līdzīgā kā Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, un mācības tur bija ļoti intensīvas.
Taču tagad mēģinu izkopt savu latviešu valodu, lasu avīzi “Laiks” un citus preses izdevumus un cenšos analizēt teikumus, apgūt jaunus vārdus. Un uzskatu, ka galvenais ir runāt, uz ko mudinu arī mūsējos jauniešus, ‒ labāk runāt sākumā kļūdaini, nevis turēt muti ciet.
Kas ir tavs maizes darbs, par ko esi izmācījies?
Palīdzu plānot tirdzniecības stratēģiju lielām kompānijām. Latvijā, arī Baltijā, tās nozīmi varbūt ir grūti saprast, bet lielajos tirgos, īpaši Āzijā un Amerikā, ir ļoti svarīgi stratēģiski izplānot, kā viņi tirgos savas preces vai pakalpojumus. Īpaši – kā pareizi ģeogrāfiski izplānot stratēģiju jeb izvietojumu, lai sasniegtu pircējus, motivētu pārdevējus utt. Tas ietver arī klientu stratēģisko analīzi, proti, kā viņus saslāņot, motivēt, kā tas atbilst firmas kopīgajai stratēģijai.
Tad jau tu esi īsts atradums latviešu organizācijām, kam šobrīd arī ļoti nopietni jādomā par tādām kategorijām kā ilgtspēja, tālredzīga domāšana un rīcība. Vai šai ziņā tev palīdz diasporas likums?
Pirmām kārtām – ar vai bez diasporas likuma latviešu organizācijas pasaulē turpinās savu darbību, turklāt visās mūsu sarunas sākumā minētajās jomās – demokrātijas un drošības stiprināšanas, izglītības un kultūras laukā. Vai tam bija nepieciešams īpašs likums? Jā un nē! Bet šis likums apvieno Latvijas resursus – ministrijas, iestādes u. c., kas līdz šim bija strādājušas katra savā tornī.
Diasporas likums licis tām sastrādāties, kā tagad mēdz teikt, horizontāli. Ar Ārlietu ministrijas palīdzību savilkti kopā šie izkliedētie spēki, kas nu precīzi darbosies vienam mērķim. Formāli – diasporas likums iecirta akmenī to, ka Latvijas valdība atzīst – diaspora (jā, man arī šis vārds nepatīk, bet ko darīt!) ir nozīmīga tautas daļa, un par ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem ir jārūpējas tieši tāpat kā par visiem pavalstniekiem. Tagad tam ir likuma spēks, un tagad tiek detalizēti izstrādāts, kā šī valsts atbildība izpaudīsies konkrēti katrā jomā – izglītības, kultūras, likumdošanas u. c.
Jācer vien, ka tas neapaugs ar apgrūtinošu birokrātiju. Kā PBLA un ALA vadības pārstāvim man ir svarīgi, lai šis likums ir saprotams, tostarp uzrakstīts saprotamā valodā. Jo mums tas ir jāstāsta, jāskaidro tautiešiem ārzemēs.
Ārlietu ministrijas paspārnē darbojas Diasporas konsultatīvā padome. Kas aizvadītā gada laikā ir padarīts, ko nav paspēts padarīt, ko no šīs padomes darbošanās sagaidi?
Sagaidu vairāk izmaiņu pašā diasporas likuma iedzīvināšanas procesā, un – tas nav pārmetums! – process ir pārlieku sarežģīts. Jā, ir jādod katrai ministrijai un iestādei iespēja izteikties, bet, pie viena galda sēžot pussimt cilvēkiem, ir grūti pieņemt un formulēt lēmumus.
Būdams biznesa cilvēks, uzskatu, ka šis darbs ir jāpadara kompaktāks, strādājot darba grupās, kodolīgākās grupās, lai sēdes raitāk ritētu uz priekšu. Man šobrīd ir bažas, ka pēc gada joprojām sēdēsim ap lielo galdu un joprojām būs grūti pieņemt konkrētus lēmumus.
Labu tempu un rezultātus ir panācis Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums (PLEIF). Kad gaidāms nākamais?
Jā, tagad galvenais uzdevums ir šo tempu un rezultātus saglabāt un turpināt, ņemot vērā īpašos apstākļus. Ir iecerēts PLEIF rīkot novembrī, ap valsts svētku laiku, un vēl ņemot vērā to, ka 14.–15. novembrī Rīgā notiks kārtējā Drošības konference. Šai laikā Latvijā ierodas daudz tautiešu, tostarp no biznesa aprindām.
Es lepojos, ka man arī bijusi iespēja darboties PLEIF Rīcības komitejā un būt par moderatoru, tādējādi izjūtu savu personisko pienesumu šim lieliskajam pasākumam, kas vienmēr rezultējas ar precīziem, konkrētiem biznesa kontaktiem un ir idejām bagāts.
Bet pārāk maz par to zina…
Droši vien vairāk jāstrādā pie PLEIF publicitātes. Cilvēki domā, ka tas ir tāds specifisks biznesa pasākums, bet tā gluži nav – te risinām arī jautājumus par Latvijas tēlu jeb zīmolu pasaulē, par to, kā popularizēt Latvijas valsti, lai attīstītu tūrismu, investīcijas. Un te var iesaistīties ikviens.
Kā jūties Latvijā?
Latvijā mēdz teikt – “aizbraucu uz laukiem uzlādēt baterijas”. Lai gan man arī ļoti patīk atpūsties laukos, es savas garīgās baterijas uzlādēju Rīgā.
Redzi, esmu uzaudzis Amerikā ar stāstiem ne vien par savu slaveno senci, bet arī par “ideālo Latviju”. Tagad, te ierodoties, es staigāju pa Rīgu, kur dzīvojuši un strādājuši manas dzimtas cilvēki. Vaļņu ielā – Gustava Zemgala notāra kantoris, vēlāk tas pārcēlās uz Smilšu ielu, eju garām Brīvības piemineklim un atceros, ka viņš bija arī viens no tā idejas autoriem.
Gustavs Zemgals bija arī liels mākslas cienītājs un atbalstītājs, it īpaši teātra un dzejas. Viņa tuvs draugs bija Rainis. Būdams valdes priekšsēdis, iemūrēja pirmo ķieģeli Jaunā teātra ēkā Rīgā, Lāčplēša ielā, turpat blakus namam, kur atrodas PBLA birojs, darbojās tā valdē. K. Barona un Elizabetes ielas stūrī ir nams, kurā viņš ar ģimeni dzīvoja 20 gadus, tagad tur atrodas K. Barona muzejs.
Mūzikas akadēmijā studēja mana vecmāmiņa, Gustava meita Anna Ūdre. Mans vectēvs Aleksandrs bija tiesnesis bāriņtiesā, kas atradās iepretim tagadējam Melngalvju namam. Starp citu, Aleksandrs Ūdris darbojās arī “Mazās Latvijas” – Eslingenas administrācijā, vēlāk, dzīvojot Vašingtonā, bija viens no ALA dibinātājiem… Es esmu ģimenes vēsturnieks, man patīk pētīt, turklāt, uzaugot ASV, kas ir imigrantu valsts, jūtos pavisam īpaši, jo es zinu, ka manas saknes ir Latvijā un es tās varu izzināt 300 gadus senā pagātnē. Ar to es ļoti lepojos.
