Rīgā divreiz pārdod pašvaldībai pārdotu namu 0
Rīgas dome tiesājas par namu galvaspilsētas centrā, Blaumaņa ielā 25, prasot atzīt to par savu īpašumu. Ieraksti zemesgrāmatā liecina, ka aizvadītajos divdesmit gados nams piederējis nevis pašvaldībai, bet vairākām privātpersonām.
Nams gājis no rokas rokā
Pirms divdesmit gadiem ar toreizējā Rīgas Centra rajona padomes lēmumu, balstoties uz denacionalizācijas likumu, īpašuma tiesības uz īpašumu – zemi un uz tā uzcelto piecstāvu namu – atjaunoja Intai un Gunāram Dzilnām. Gadu vēlāk Dzilnu ģimene nolēma to pārdot. Savukārt pašvaldība nolēma atpirkt, izmantojot likumā noteiktās pirmpirkuma tiesības.
Darījums notika, bet, kā vēlāk atzīts tiesā, pašvaldības ierēdņu nolaidības dēļ vienpadsmit gadus pēc darījuma īpašums netika ierakstīts zemesgrāmatā.
Kaut arī, pēc zemesgrāmatas datiem, īpašnieki joprojām bija Dzilnu ģimene, pašvaldība rīkojās ar īpašumu kā ar savu, 38 no 40 nama dzīvokļiem nododot tā sauktajai paātrinātajai privatizācijai. Laika gaitā daļai dzīvokļu turklāt vairākkārt mainījušies īpašnieki, daži bijuši ieķīlāti bankās.
Taču ieilgušās tiesāšanās dēļ neviens nama iemītnieks nevar reģistrēt īpašuma tiesības zemesgrāmatā.
2005. gadā Dzilnas nolēma pārdot īpašumu citiem. Pusi īpašuma domājamās daļas par 280 000 ASV dolāru nopirka Āris Guļevskis, bet otru pusi par tādu pašu summu – Raimonds Golacis. Kā vēlāk noskaidroja tiesa, abiem pircējiem gan bijis zināms par pirkuma līgumu, kas savulaik noslēgts ar pašvaldību. Bet tas ne pārdevējus, ne pircējus nemulsināja noslēgt jaunu līgumu.
Abi jaunie namīpašnieki steigšus ierakstīja pirkumus zemesgrāmatā. Un jau pēc dažām dienām katrs savu pusi par 300 000 ASV dolāru pārdeva Jānim Mūsiņam, kurš reģistrēja to zemesgrāmatā uz sava vārda.
Nama iedzīvotāja Biruta Kupča domā, ka Dzilnu ģimenei kādā brīdī kļuvis žēl, ka pārdevuši namu pārāk lēti, ņemot vērā tolaik strauji augošās cenas Rīgas centrā. Tāpēc arī izšķīrušies par pārdošanu citiem teju pieckārt dārgāk.
Biruta Kupča stāsta, ka visus aizvadītos gadus viņai ir īres līgums ar pašvaldību, nevienu citu īpašnieku no tiesā minētajiem viņa nekad gan neesot redzējusi. Gadiem ilgušās tiesvedības dēļ viņa nevar privatizēt savu dzīvokli, kaut arī citi to jau ir paguvuši. Tā vietā spiesta staigāt pa tiesām, gadiem ilgi bendējot nervus pazemojošās procedūrās. Nama iedzīvotāja Mirdza Budule domā, ka ar šo namu notikuši netīri darījumi, kuros kopā ar īpašniekiem iesaistītas arī Rīgas domes amatpersonas.
Arī nama iedzīvotājs Viktors Gudļevskis uzskata, ka notikusi visparastākā krāpšana un naudas atmazgāšana, darījumos iesaistītās puses ļoti labi zinājušas, ko dara.
Krāpnieki vai cietušie?
Dzilnu ģimenes piederīgie atteicās runāt ar mani par notikušo. Tāpat neizdevās izjautāt Āri Guļevski un Raimondu Golaci. Iespējams, tas tāpēc, ka Rīgas Centra rajona tiesā tiek skatīta krimināllieta par krāpšanu un iedzīvošanos, kurā apsūdz gan Dzilnas, gan abus nule minētos pircējus.
Dzilnu ģimenes aizstāve tiesā zvērināta advokāte Krista Milberga uzskata, ka, pārdodot namu Ārim Guļevskim un Raimondam Golacim, viņi rīkojušies likumīgi: brīdinājuši pašvaldību par savu nodomu, kā arī atmaksājuši tai savulaik saņemtos 120 000 ASV dolāru.
Savukārt pašvaldība rīkojusies nelikumīgi, nododot paātrinātai privatizācijai dzīvokļus namā, kuram jau bija zemesgrāmatā reģistrēts īpašnieks. “Tiesības rīkoties ar īpašumu ir tikai tam, kurš par īpašnieku ierakstīts zemesgrāmatā – tā melns uz balta ierakstīts likumā,” skaidro Krista Milberga. Viņasprāt, pašvaldību nevarot uzskatīt arī par labticīgu šā īpašuma ieguvēju, kā to izspriedusi tiesa, tāpēc ka divdesmit gadu laikā tā neturēja par vajadzīgu ierakstīt īpašumu zemesgrāmatā, tāpat negādāja par tā uzturēšanu, ēka ir bēdīgā stāvoklī. Advokāte pauž izbrīnu arī par darījumos iesaistīto pašvaldību un valsts amatpersonu rīcību. No pašvaldības puses pirkuma līgumu parakstīja toreizējais Rīgas domes Centra rajona valdes priekšsēdētājs Josifs Zagants, kurš, visticamāk, bijis personīgi ieinteresēts darījumā, jo šajā namā pats īrēja dzīvokli, kuru vēlāk privatizēja un uzdāvināja meitai. Vietējā vara šīs tiesības gan izmanto reti, tāpēc ka vērtīgu īpašumu iegādei tai trūkst naudas. Bet šoreiz vajadzīgā summa – 120 000 ASV dolāru – atradās no privatizācijas fonda, kaut arī pēc tolaik spēkā esošā likuma to šādam mērķim nedrīkstēja izmantot. Savukārt valsts amatpersona – zvērināta notāre Agra Šeibe – gatavoja pirkuma līgumus starp Dzilnām un Āri Guļevski un Raimondu Golaci notariālā akta formā, kas uzliek pienākumu notāram pārbaudīt īpašuma piederību, ievācot izziņas no valsts iestādēm un publiskajiem reģistriem. Bet darījumi tomēr tikuši noslēgti.
Pašvaldībai ieilguma tiesības
Rīgas domē uzskata, ka Dzilnām nebija likumīgu tiesību reiz jau pārdotu īpašumu vēlreiz pārdot citiem. Kā skaidro Lauris Leja, Rīgas domes pārstāvis tiesā, pašvaldības īpašuma tiesības ir atzīstamas uz Civillikumā noteiktā ieilguma pamata.
Pēc pirkuma līguma noslēgšanas visus aizvadītos gadus pašvaldība esot rīkojusies kā īpašniece: slēgusi ar iedzīvotājiem dzīvokļu īres līgumus, nododot tos privatizācijai. Pārkāpumi, par kuriem pārmet Dzilnu ģimenes aizstāvji, neskar šo strīdu.
Tāpēc pašvaldība prasījusi tiesā atzīt par spēkā neesošiem pirkuma līgumus ar Āri Guļevski un Raimondu Golaci, kā arī vēlāk abu noslēgtos ar Jāni Mūsiņu, dzēšot viņu zemesgrāmatā reģistrētās tiesības uz Blaumaņa ielas namu.
Īpašnieks jūtas izmuļķots
“Esmu pamatīgi izmuļķots un piemānīts,” apgalvo Jānis Mūsiņš, kurš, pēc ierakstiem zemesgrāmatā, joprojām ir šī nama īpašnieks. Kā viņš atzīst, īpašumu neesot pircis “uz dullo”, pirms darījuma līguma noslēgšanas ievācis izziņas Rīgas domes iestādēs. Bet nevienā viņu nav brīdinājuši, ka uz īpašumu būtu tiesības pašvaldībai. Jānis Mūsiņš apgalvo, ka neesot zinājis par agrāk starp Intu un Gunāru Dzilnām un pašvaldību noslēgto darījumu. “Kur lai to varēju noskaidrot?! Nevienā valsts reģistrā nebija ziņu, ka dzīvokļi šai namā nodoti privatizācijai. Pēc zemesgrāmatu datiem, nams piederēja Ārim Guļevskim un Raimondam Golacim, no viņiem es arī to nopirku,” viņš saka.
“Tikai vēlāk namu pārvaldē, kurā gribēju vienoties par nama apsaimniekošanu, man par lielu pārsteigumu, pavēstīja, ka es nekāds īpašnieks neesot, nams piederot pašvaldībai. “Kā šai valstī var būt tāds absurds – zemesgrāmatā nama īpašnieks esmu es, bet pašvaldība visus šos gadus uzskata to par savu, toties man liek maksāt nekustamā īpašuma nodokli?!” viņš jautā.
Jānis Mūsiņš atklāj, ka piedāvājis pašvaldībai mierizlīgumu – lai tā atdod viņam savulaik darījumā ieguldītos 120 000 ASV dolāru, tad viņš atteiktos no īpašuma tiesībām uz namīpašumu. Bet pirms pusotra gada izteiktais piedāvājums palicis bez atbildes. Toties zemesgrāmatā ir pašvaldības ieņēmumu pārvaldes atzīme par 18 088 latu piedziņu no Jāņa Mūsiņa par nenomaksātu nekustamā īpašuma nodokli…
Punkts vēl nav pielikts
Iespējams, ka pašvaldībai mierizlīgums vairs nebūs vajadzīgs. Šā gada aprīlī Augstākā tiesa nolēma atzīt īpašuma tiesības uz šo namu pašvaldībai, savukārt starp privātpersonām noslēgtos pirkuma līgumus par spēku zaudējušiem. Tiesa uzskatīja, ka gan Āris Guļevskis un Raimonds Golacis, gan Jānis Mūsiņš zināja, ko pērk.
Tiesas uzmanību piesaistīja arī tas, ka pircēji izdevuši par pirkumu milzu summas, turklāt Jānis Mūsiņš nopircis no abiem namu dažu dienu laikā, neiepazīstoties ar stāvokli, ko var izskaidrot ar vieglprātību vai tīšu ļaunprātību.
Arī manis uzrunātie nama iedzīvotāji netic, ka pircēji spēja būt tik neapdomīgi, ka ar vieglu roku izdeva milzu summas nama iegādei, nemēģinot izdibināt visus apstākļus.
Ja Augstākās tiesas spriedums paliks spēkā, tad Dzilnām būs jāatdod Ārim Guļevskim un Raimondam Golacim 560 000 ASV dolāru, savukārt Jānim Mūsiņam no abiem jāsaņem 600 000 ASV dolāru.
Šai lietā pēdējais punkts gan vēl nav pielikts. Dzilnu ģimene pārsūdzējusi spriedumu Augstākās tiesas Senātam. Zinātāji teic, ka līdz galīgajam spriedumam būšot jāgaida vēl vismaz gads.
