Rīgā daudzviet pieminēs 1949.gada komunistiskā režīma represijas 1
Rīgas centrā šodien ar gājienu un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa pieminēs 1949. gada komunistiskā režīma politisko represiju un deportāciju upurus. Notiks arī vairāki piemiņas koncerti un pasākumi.
Atceres pasākumi sāksies plkst.10 ar piemiņas brīdi pie Šķirotavas stacijas.
Centrālais atceres pasākums sāksies plkst.12.35 ar gājienu no Okupācijas muzeja. Plkst.13 pie Brīvības pieminekļa notiks ziedu nolikšanas ceremonija, un pirms tās varēs vērot svinīgo Goda sardzes maiņu. Pasākumā piedalīsies arī valsts augstākās amatpersonas, Nacionālo bruņoto spēku vadība un regulāro spēku vienību komandieri.
Pasākumā pie Brīvības pieminekļa uzrunu teiks Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Vēlāk, plkst.14 Rīgas pilī paredzēta Vējoņa organizētā pieņemšana Latvijas Politiski represēto apvienības pārstāvjiem.
Latvijas Kara muzejā plkst.15 notiks šai dienai veltīts koncerts “Tēvu zeme dārgā”, kurā skanēs latviešu komponistu oriģināldziesmas un tautas dziesmu apdares vīru kora “Tēvzeme”, sieviešu kora “Minjona”, Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kora un solista Jurģa Marcinkeviča izpildījumā. Koncertā varēs dzirdēt arī izsūtīto cilvēku atmiņu stāstus. Pasākumu vadīs mūziķis Zigfrīds Muktupāvels.
Savukārt Mazajā ģildē plkst.16 notiks piemiņas koncerts “Tici, Tava zeme paliks…”, kurā piedalīsies jauktais koris “Sonore”.
Rīgas Domā vakarā plkst.19 notiks koncerts “Apokaliptiskā simfonija”, kurā muzicēs orķestris “Rīga”, Iveta un Inese Romancānes, Agnese Urka, Ilze Bērziņa un diriģents Valdis Butāns.
Ieeja koncertos ir bez maksas, bet koncertā, kas notiks Rīgas Domā ieeja ir ar bezmaksas ielūgumiem, kas saņemami Rīgas Doma kasēs.
Šodien aprit 69 gadi kopš 1949. gada 25. martā īstenotās padomju režīma deportācijas.
Vēsturnieki uzskata, ka 1949.gadā no 25. līdz 29.martam veiktā latviešu zemnieku izsūtīšana uz Sibīriju ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē.
Šajās dienās bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 42 125 nevainīgi cilvēki, viņu vidū 10 000 bērnu un jauniešu, mātes ar zīdaiņiem uz rokām, veci un slimi, pat no nāves gultas izcelti cilvēki.
Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību.
Ešeloni ar deportētajiem no Latvijas piestāja lielākās vai mazākās stacijās starp Urāliem un Kluso okeānu – Sibīrijā. Izsēdināti ar savu trūcīgo līdzpaņemto iedzīvi un pārtiku, deportētie turpināja ceļu buļļu, traktoru un auto vezumos. Viņi tika aizvesti un nometināti trūcīgos kolhozos un sovhozos.
Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija sabojāta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Daudzi no šiem cilvēkiem bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu.
1949. gada 25. marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Kopumā izsūtāmo sarakstā tika iekļauti 9000 ģimeņu. Saraksts tika sagatavots jau 1949. gada 17. martā. 1956. gadā Latvijā no gandrīz 43 000 izsūtīto atgriezās tikai 31 600 cilvēki.
