Juris Lorencs: Uz pasaules fona Latvija būs ļoti iekārojama vieta dzīvei 6
Kā daudziem puikām, arī man bērnībā patika lasīt zinātnisko fantastiku. Viena no grāmatām, ko atceros vēl šodien, – izdevniecības “Zinātne” 1976. gadā izdotā “Mutants – 59. Plastmasu ēdājs”. Tās autori Kits Pedlers un Džerijs Devids apraksta katastrofu, ko modernajā sabiedrībā izraisa neparasta un bīstama baktērija – “plastmasu ēdājs”.
Pasaulē, kur cilvēku no visām pusēm burtiski aplenc ar plastmasu piebāztas sarežģītas iekārtas, šādas baktērijas parādīšanās ir pat ļoti bīstama. No ierindas iziet veselas infrastruktūras jomas – elektroapgāde, sakaru sistēmas, bankas, ūdensapgāde, transports utt.
Šodien, 2019. gadā, tātad piecdesmit gadus pēc grāmatas sarakstīšanas, daudzi cilvēki ar nepacietību gaida šo mistisko “plastmasu ēdāju”. Nu varbūt ne tik agresīvu un neprognozējamu, tomēr tādu, kas vismaz spētu apēst mežā izmētātos plastmasas maisiņus un jūrās peldošās pudeles.
Latvija ir viena no vistīrākajām valstīm pasaulē, mūsu ekonomikas ietekme uz planētas piesārņojumu ir niecīga.
Neraugoties uz to, mēs jau sākam izjust globālās klimata pārmaiņas.
Kārtējais apliecinājums ir šīs vasaras temperatūras rekordi, spēcīgās lietavas un mūsu reģionam neraksturīgie postošie virpuļviesuļi. Diemžēl realitāte ir tāda, ka Latvija, lai kā arī tā censtos, viena pati vides jomā daudz ko izdarīt nevar. Latvijā dzīvo divi miljoni cilvēku, bet Ķīnā un Indijā kopā aptuveni 2,8 miljardi, tātad 1400 reizes vairāk. Planētas glābšanas atslēga pirmām kārtām ir šo gigantu rokās.
Turklāt pastāv arī tāda lieta kā klimatiskā inerce. Pat ja lielie piesārņotāji būtu gatavi šodien apstāties, mums jābūt gataviem uz to, ka klimats kādu laiku vēl turpinās mainīties. Planētu sagaida cilvēkam nepanesams karstums (piemēram – Indijas ziemeļu reģionos), ūdens trūkums un plūdi, lauksaimniecības apdraudējums un tai sekojoša pārtikas cenu celšanās. Desmitiem, ja ne simtiem miljonu klimatisko bēgļu.
Uz pasaules fona Latvija būs ļoti iekārojama vieta dzīvei.
Ko šajā lietā var darīt zinātne? Atslēga slēpjas vārdā “tīra enerģija”. Elektromotori, uz kuriem tiek liktas lielas cerības, tiešām neizdala izplūdes gāzes. Tomēr gluži mūžīgais dzinējs tie arī nav. Akumulatoru uzlādēšanai tāpat vajadzīga enerģija, kas tiek ražota elektrostacijās. Tad, lūk, Vācijā, Eiropas lielākajā ekonomikā, aptuveni 50% elektroenerģijas joprojām saražo spēkstacijas, kas izmanto fosilo kurināmo un izdala izmešus.
Komentāri lieki, īpaši ievērojot faktu, ka Vācija gatavojas nākotnē pilnībā atteikties no ekoloģiskās, bet potenciāli bīstamās kodolenerģijas. Vēl viena alternatīva – visu zemi pilnībā noklāt ar saules paneļiem un vēja turbīnām. Bet, lai izgatavotu vēja turbīnas, tāpat jārok rūda un jākausē metāls. Cik garš, tik plats!
Pašreizējā zinātnes attīstības līmenī redzama tikai viena izeja – vadāma kodoltermiskā reakcija, faktiski lēns ūdeņraža bumbas sprādziens.
Neraugoties uz pusgadsimta ilgiem pūliņiem, pagaidām fiziķiem izdevies nodrošināt ļoti īslaicīgu reakcijas laiku, vien dažas sekundes.
Labi, ka zinātnieki vismaz nodarbojas ar prognozēšanu. Jūlija sākumā grupa Cīrihes federālā Tehnoloģiju institūta zinātnieku nāca klajā ar visai uzskatāmu pētījumu – “Saprast klimata pārmaiņas: pilsētu analogi” (“Understanding climate change from a global analysis of city analogues”). Tajā prognozēta klimatiskā situācija 520 pasaules pilsētās 2050. gadā, turklāt tas izdarīts visai uzskatāmā veidā – salīdzinājumos.
Izrādās, ka 2050. gadā Skotijas galvaspilsētas Edinburgas klimats līdzināsies šodienas Parīzei, bet Francijas galvaspilsētas – Austrālijas Kanberai. Viļņā būs tikpat silts kā patlaban Balkānu pilsētā Prištinā, bet Tallinā – kā Bratislavā. Dublinā dzīvojošie latvieši baudīs patīkamāku klimatu – tas būs tāds pats kā patlaban Anglijas pilsētā Līdsā. Nu, bet Rīgā būs Austrijas galvaspilsētas Vīnes šodienas klimats – samērā maigas ziemas, karstas, sutīgas vasaras.
Savukārt mūsu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izstrādājusi īpašu plānu – Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām laika posmā līdz 2030. gadam, ko nupat apstiprinājis Ministru kabinets.
Plāna pamatā ir līdzšinējo klimata pārmaiņu analīze un iespējamie attīstības scenāriji sešās jomās: būvniecībā un infrastruktūras plānošanā; civilajā aizsardzībā; veselībā un labklājībā; bioloģiskajā daudzveidībā; lauksaimniecībā un mežsaimniecībā; tūrismā un ainavu plānošanā. Tas ir interesants un kompakts 53 lappušu garš dokuments, ar ko iespējams iepazīties Ministru kabineta mājas lapā.
Lūk, neliels ieskats tajā.
Gaisa vidējā temperatūra Latvijā paaugstināsies, vasaras kļūs garākas, būs arī vairāk “tropisko nakšu”.
Pieaugs veģetācijas perioda ilgums, samazināsies sala dienu skaits. Biežāk piedzīvosim karstuma un sausuma viļņus, kas ietekmēs ne tikai Latvijas dabu, bet arī iedzīvotāju veselību un lielu daļu tautsaimniecības.
Pieaugs nokrišņu daudzums, biežāk būs novērojami patiesi ekstremāli laika apstākļi. Daži iespējamie riski lauksaimniecībai: sējumu izsalšana kailsalā, ilgstošs karstums, straujāka augsnes izkalšana, kas mīsies ar plūdiem. Jaunu kultūraugu, kokaugu un dzīvnieku slimību izplatība, līdz šim nepazīstamu parazītaugu, kā arī invazīvo svešzemju kukaiņu sugu ienākšana.
Bet Šveices zinātnieki savā pētījumā nāk klajā ar vairākiem ieteikumiem. Viens no tiem ir vienkāršs, samērā viegli izpildāms, ētisks un skaists, proti – apstādīt mūsu planētu ar mežu.
Kā rāda aprēķini, tad klimata glābšanai esot jāapmežo aptuveni viens miljards hektāru.
Platībā, kas salīdzināma ar ASV teritoriju, atrastos vieta aptuveni 1000 miljardiem jaunu koku.
Projekta kopējās izmaksas varētu būt ap 300 miljardu dolāru – puse no ASV militārā viena gada budžeta. Vislielākās iespējas sameklēt mežiem piemērotu vidi esot Krievijā, ASV, Kanādā, Austrālijā, Brazīlijā un Ķīnā. Koku stādīšanā jau tagad tiek izmantotas jaunas tehnoloģijas – bezpilotu lidaparāti jeb droni.
Viens šāds lidojošs robots dienā varot iestādīt pat 40 000 koku sēklu. Jautājums tikai, vai skaitliskā ziņā strauji augošajai cilvēcei meža vietā nenāksies sēt labību…
