Zupas virtuves – glābiņš Rīgas bezpajumtniekiem un iespēja savilkt galus. “LA” reportāža 3
Liesma ir kundze pensijas gados. Stāvot rindā pēc bezmaksas ēdiena, viņa uz klostera sētas apmales ierauga nemizotu burkānu – paceļ to, apgroza un ieliek somā. Nomaksājot rēķinus par īri un komunālajiem pakalpojumiem, ēšanai dienā atliktu vien eiro. Tā kā viņa ir sirds slimniece, pa rokai vienmēr jābūt arī telefonam, ja vajadzīga palīdzība. Samaksājot par telefonu, maks paliekot gandrīz tukšs. Nekas cits neatliek kā ik dienu doties pēc siltas maltītes uz labdarības zupas virtuvi.
Ik dienu ap pulksten 11 pie Latvijas pareizticīgās baznīcas Rīgas Svētās Trijādības – Sergija sieviešu klostera K. Barona ielā sāk veidoties gara cilvēku rinda. Pusdienlaikā te sāk dalīt siltu ēdienu. Starp sanākušajiem ir bezpajumtnieki. Bet netrūkst arī tādu, kam bezmaksas ēdiens ir vienīgā iespēja savilkt galus, lai no niecīgās pensijas vai bezdarba situācijā nomaksātu rēķinus par mitekli, nopirktu zāles un tamlīdzīgi.
Liesmas kundzei ir maznodrošinātās statuss, tāpēc viņa izmanto arī otru sociālās ēdināšanas iespēju – siltā ēdiena izsniegšanas vietas piedāvāto maltīti. Tās saņemšanai gan jāuzrāda personalizētais e-talons, kurā elektroniski ievadīta Rīgas Sociālā dienesta (RSD) izziņa par atbilstību trūcīgās, maznodrošinātās vai citas krīzē nonākušas personas statusam.
“Bez šī ēdiena es nemaz nevaru iztikt, citādi būtu vai nu jānomirst badā, vai jāiekuļas parādos,” stāsta Liesma. Par maltītes kvalitāti un garšu zupas virtuvē un ēdiena izsniegšanas punktā viņa ir lakoniska: “Dāvātam zirgam mutē neskatās. Ēdiens kā ēdiens. Vairāk vai mazāk – viens un tas pats, bet ēst var.” Kamēr, stāvot rindā, sarunājos ar Liesmu, atveras klostera lielie vārti, pa kuriem iznāk klostera māsa un, visiem dzirdot, noskaita lūgšanu. Skatam paveras lieli katli, no kuriem gaisā ceļas zupas garaiņi.
Brīvprātīgie klostera māsas vadībā sāk rindas kārtībā piepildīt sanākušo plastmasas spainīšus un citus traukus ar pupiņu – griķu zupu. Arī citkārt tā ir dārzeņu un graudaugu zupa vai putra. Reizēm klāt arī zivis un gaļa. Daļa saņemto virumu turpat pie klostera arī notiesā. Pārsvarā ēdienu nekritizē, vien teic, ka dažreiz prasoties vairāk sāls. Virspriesteris Nikolajs Tihomirovs stāsta, ka klosteris trūkumcietējiem izsniedz arī sezonas dārzeņus un augļus, piemēram, gurķus, ābolus, ko audzējuši klostera teritorijā Jelgavas apkaimē. Piemēram, Lieldienās dala olas un pa gabaliņam kuliča. Reizēm, kad kāds ziedo pienu vai biezpienu, nabagie saņem arī to.
