“Mantojums, ko Rīgā būs atstājusi “Saskaņa” un GKR, ir baiss.” Saruna ar Kasparu Spundi 3
KASPARS SPUNDE ir sabiedriskais aktīvists, kurš darbojas Čiekurkalna attīstības biedrībā un Rīgas Apkaimju aliansē. Taču tagad apvienojies ar domubiedriem zem nosaukuma “Rīgas līga” un apliecinājis gatavību iesaistīties politikā. Kāds ir jauno politiķu mērķis?
Jūs guvāt ievērību kā Apkaimju alianses pārstāvis, kurš aktīvi cīnās ar Rīgas domi pret atkritumu monopolu. Ja īsumā – kas ir Apkaimju alianse un kāpēc tai tik svarīgs bija tieši atkritumu jautājums?
K. Spunde: Rīgas Apkaimju alianse ir organizācija, kas apvieno vairākas Rīgas apkaimju biedrības, kopā pašlaik sešpadsmit. Līdz ar to pārstāvam 250 tūkstošu rīdzinieku intereses. Biedru skaits turpina augt. Kā zināms, Rīgā pavisam ir 58 apkaimes, pagaidām ne visās ir izveidotas biedrības.
Mērķis ir apvienoties, lai panāktu lielāku pārstāvniecību. Kāpēc mēs iesaistījāmies atkritumu sāgā? Rūpīgi sekojām līdzi, kas notiek ar monopola izveidi. Saskatījām tajā draudu. Visu vasaru vērojām, ka Konkurences padome iebilst, taču nekas nenotiek. Arī mediji par šo jautājumu īpaši nerunāja.
Mēs gaidījām, ka aktivizēsies zaļās kustības, vides aktīvisti, bet nekā. Tad nolēmām, ka pašiem ir jāiesaistās. Galu galā tas skar visu rīdzinieku intereses – monopols uz 20 gadiem nozīmē cenu kāpumu, neskaidrību par iespēju šķirot atkritumus, konteineru nomas maksas ieviešanu.
Apkaimju alianse uzstājās ar aicinājumu neslēgt līgumus ar “Tīrīgu”, kas rīdziniekiem tobrīd jau diezgan uzstājīgi tika pieprasīts gan no uzņēmuma, gan no Rīgas domes. Vēlāk sekoja arī citas publiskās aktivitātes.
Vai uzskatāt, ka esat uzvarējuši šajā cīņā?
Cīņa noteikti vēl nav uzvarēta, bet ir ielikts pamats, lai “Tīrīgas” monopols neizveidotos. Lai gan iepriekš Rīgas dome bija iestājusies pozā, ka viss ir lieliski un nekādas atkāpšanās nebūs.
Ir izteiktas aizdomas, ka monopols būs, tikai slēptā veidā, jo uzņēmumi, kas nodarbosies ar atkritumu izvešanu, paliks tie paši, tikai ne zem vienas izkārtnes.
Mēs izdarījām to, ko varējām, lai šis monopols vismaz netiktu legalizēts. Skaidrs, ka tās kompānijas, kas bija plānojušas apvienoties, bet tagad it kā turpina darbu, manās acīs vienmēr paliks “Tīrīga”. Nav noslēpums, ka vēl pirms pāris gadiem Rīgā darbojās zviedru atkritumu apsaimniekošanas kompānija, kas bija ieinteresēta turpināt šo darbu. Taču, kad kļuva zināms, ka tiks veidots viens uzņēmums, kas centīsies iegūt monopolu, zviedri atzina sakāvi un aizgāja no tirgus.
Jūs jau teicāt, ka viens no iemesliem, kāpēc sākāt aktivitātes, bija gaidāmais cenu kāpums? Vai tad pašlaik rīdzinieki no tā ir pasargāti?
Protams, ne. Aizliegtas vienošanās ir iespējamas, bet tā ir atbildīgo iestāžu kompetence pret to vērsties.
Kā Apkaimju alianses iesaistīšanās cīņā pret atkritumu monopolu ietekmēja jūsu attiecības ar Rīgas domi?
Attiecības eskalējās. Es to sajutu ļoti personiski. Man tolaik bija vairākas intervijas, līdzdalība diskusijās. Vienā no šādām reizēm televīzijā Rīgas mērs Oļegs Burovs man veltīja pārmetumus, ka es neko nesaprotu, un reklāmas pauzē pat parādīja žestu ar pirkstu pie deniņiem, tā izrādot, ko viņš domā par manām prāta spējām.
Tas, manuprāt, bija rupji. Beigās gan izrādījās, ka mēs visu sapratām labāk nekā Rīgas dome. Pēc Konkurences padomes lēmuma jau tika ieslēgta atpakaļgaita, pēkšņi arī tur parādījās atziņa, ka monopols tomēr nav labi.
Vai jūs uzstājaties tikai kā Rīgas domes kritiķi vai arī mēģināt kaut ko panākt?
Mēs esam par produktīvu sadarbību, cik nu par tādu var runāt saistībā ar šo domi, kas brūk un jūk pa visām vīlēm. Tomēr pērn Apkaimju aliansei bija produktīva sadarbība – Rīgas budžetā tika paredzēti 500 tūkstoši eiro, par kuru izlietojumu varēja lemt rīdzinieki. Apkaimju biedrības iesniedza dažādus projektus un labākos izlika balsojumam interneta platformā. Daļa no tiem tiek realizēti.
Kad “Latvijas Avīze” intervēja Rīgas mēru Oļegu Burovu, viņš jums veltīja tādu pārdomu pilnu piezīmi. Lūk, citāts: “Nesen diskutēju ar vienu biedrības pārstāvi, kurš teica: “Aiz manis stāv 200 tūkstoši cilvēku.” (..) Tad es aizdomājos – kas stāv aiz manis. Vai 700 tūkstoši cilvēku, kas dzīvo Rīgā? Vai 34 tūkstoši, kas nobalsoja par mani? Kā uz to paskatās. Bet diez vai mums vajadzētu kā padomju laikā runāt ar šādiem lozungiem – piesaukt iedomātus skaitļus.” Ko atbildēsiet?
Uzskatu, ka mēs tā varam teikt. Mūs, protams, neviens nav vēlējis, taču apkaimju biedrības ir atvērtas – ikviens var nākt un piedalīties. Čiekurkalna attīstības biedrībā mēs esam 42 biedri.
Bet apkaimē dzīvo daudz vairāk…
Jā, Čiekurkalnā dzīvo septiņi tūkstoši iedzīvotāju. Taču es domāju, ka biedrībai ir aicinājums pārstāvēt visas apkaimes iedzīvotāju intereses.
Kā jūs apzināt iedzīvotāju intereses? Var taču gadīties tā, ka aktīvistiem ir viens skatījums, bet beigās izrādās, ka tas nav vairākuma viedoklis. Piemēram, nupat bija eksperiments ar Tērbatas ielas slēgšanu transportam. Daudzi, kas tur pastaigājās, bija sajūsmā, taču mēs nezinām, ko domā vairākums.
Ja runā par Čiekurkalnu, tad mums ir aktīva “Facebook” lapa, kur visus jautājumus cenšamies apspriest, katram ir iespēja izteikties. Un, pats galvenais – biedrība ir atvērta. Ikviens var nākt un pievienoties, un ietekmēt darbu. Tā ir brīva izvēle, līdzīgi kā vēlēšanās. Tas, ja kāds uz tām neatnāk, nemazina šo vēlēšanu leģitimitāti. Savukārt Burovs noteikti nevar teikt, ka viņš pārstāv visus rīdziniekus, par to es esmu simtprocentīgi pārliecināts.
Ja salīdzina Ušakova un Burova valdīšanu – vai redzat atšķirību?
Tur nav nekādu atšķirību – veca, uzsildīta zupa.
Bet Ušakovs apsaukāja nevalstisko organizāciju pārstāvjus par “pajoliņiem” un “idiotiem”. Burovs kopā ar viņiem rīko pasākumus.
Tas ir vēl sliktāk. Burovs piesavinās svešus nopelnus. Kāds ir Burova nopelns biedrības “Pilsēta cilvēkiem” organizētajā koku stādīšanā vai Tērbatas ielas atvēlēšanā gājējiem? Tas, ka viņš uzlika parakstu, neiebilda? Burovs ir sistēmas cilvēks. Viņš tajā ir ilgāk nekā “Saskaņa”.
Kas ir “Rīgas līga”, kurā jūs tagad esat iesaistījies?
Tas ir jauns veidojums, faktiski iniciatīvas grupa, kas tapa tikai pirms mēneša. Tas radās līdz ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces paziņojumu, ka viņš rosinās Rīgas domes atlaišanu.
“Rīgas līgā” ir apvienojušies vairāku Rīgas apkaimju biedrību un citu organizāciju aktīvisti. Mēs esam gatavi startēt Rīgas domes vēlēšanās. Jau pirms iepriekšējām vēlēšanām esam saņēmuši atsevišķus piedāvājumus pievienoties kādam sarakstam. Mēs izlēmām, ka neļausim sevi pa vienam “izmakšķerēt”, jo tad mēs būtu tikai izkārtnes. Mēs gribam iet ar saviem mērķiem, un mēs būsim tie, kas izlems, kurai partijai vai apvienībai pievienoties.
Un kā veicas?
Ļoti labi. Mēs esam tikušies ar piecām opozīcijas partijām. Tās visas apliecināja, ka būtu gatavas ņemt mūs savā pulkā.
Tad tagad jums ir jāizvēlas. Vai esat jau tikuši skaidrībā?
Pašlaik izskatās, ka nebūs vienots opozīcijas partiju saraksts, kādu varbūt mums būtu gribējies redzēt. Redzu, ka veidojas divi spēcīgi bloki. Viens ir apvienība “Attīstībai/Par”, kas, iespējams, piesaistīs partiju “Progresīvie”. Un otrs bloks – “Vienotība”, Nacionālā apvienība, Jaunā konservatīvā partija.
Tātad viens nosacīti liberāls spēks un otrs – konservatīvs… Savulaik bija tāda plaši apspriesta tēze, kuru, šķiet, teica bijušais Rīgas mērs Gundars Bojārs, kad sociāldemokrātiem bija jātaisnojas par sadarbību ar ”PCTVL” – “asfalts ir asfalts un tas nav ne labējs, ne kreiss”. Citiem vārdiem, ka pašvaldība – tā ir tīri saimnieciska struktūra, kur politikai un ideoloģijai nav vietas. Bet kāds ir jūsu viedoklis?
Protams, no ideoloģijas izvairīties nav iespējams, un mēs to nemaz negatavojamies darīt.
Tad kas jūs vairāk esat – liberāļi vai konservatīvie? Sociālisti jau diez vai…
Pilnīgi noteikti neesam sociālistiski… Redziet, mēs nākam no dažādām organizācijām. Es varētu atbildēt par sevi. Esmu liberāli domājošs, jo esmu pašnodarbināts uzņēmējs. Taču es un visi mani kolēģi atbalsta, ka izglītībai jābūt latviešu valodā, ka tam ir jāsākas jau no bērnudārza.
Jūs piesaucāt partiju “Progresīvie”. Tā ir deklarējusi, ka nepilsoņiem būtu jāpiešķir balsstiesības pašvaldību vēlēšanās. Iespējams, ka arī daļai “Attīstībai/Par” biedru ir tāds viedoklis. Taču Nacionālajai apvienībai un JKP pret to noteikti ir stingri iebildumi.
Saeima tikko nobalsoja, ka visiem jandzimušajiem automātiski pienākas Latvijas pilsonība.
Tas ir mazliet cits jautājums. Es runāju par nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības.
Es par to esmu ļoti skeptisks. Domāju, ka integrācijas jomā šobrīd svarīgākais ir izglītības jautājums. Čiekurkalns šajā ziņā ir sāpīgs piemērs. Paredzēts, ka tiks apvienotas divas skolas, – bijusī Rīgas 34. vidusskola, kas bija mazākumtautību skola, un Jāņa Poruka vidusskola, kur izglītība ir latviešu valodā. Rīgas dome izlēmusi salikt tās kopā un izveidot divplūsmu skolu. Šis risinājums ir absolūti nepieņemams. Ja tiek veidota jauna skola, tad loģiski, ka tajā mācībām jānotiek valsts valodā.
Vēl viens it kā politisks, bet patiesībā arī saimniecisks jautājums – ko darīt ar Pārdaugavas pieminekli? Skaidrs, ka pirmkārt tas ir idejas jautājums. Tomēr pieminekļa uzturēšanai un ar laiku arī atjaunošanai nepieciešama nauda no pilsētas budžeta. Par to būs jālemj Rīgas domei. Kā jūs balsotu – atbalstītu šādus tēriņus?
Šis nav aktuālākais Rīgas jautājums… Man par to, protams, ir savs privātais viedoklis. Manuprāt, šis piemineklis ir sabiedrību šķeļošs. Tas tiek izmantots pretvalstiskai retorikai, un tam Rīgā nebūtu vietas. Vai tāpēc tas būtu nekavējoties jānojauc? Pie tā agri vai vēlu nonāksim, un tajā brīdī es noteikti balsošu par.
Ja runā par Rīgas politiku, opozīcijai bieži pārmests, ka tās programmu iepriekšējās vēlēšanās varēja raksturot ar diviem vārdiem “Gāžam Nilu”. Taču neesot vīzijas, kādai jābūt nākotnes Rīgai. Vai jūs partijām tādu redzat?
Es varu pateikt, kāda ir “Rīgas līgas” vīzija par nākotnes Rīgu, – mēs iestājamies par labu pārvaldību un cilvēkiem draudzīgu pilsētu. Šobrīd esam izstrādājuši desmit punktu memorandu, ar to iesim pie partijām un runāsim, vai mūsu domas saskan. Skaidrs, ka mantojums, ko Rīgā būs atstājusi “Saskaņa” un “Gods kalpot Rīgai”, ir baiss.
Ar ko jāsāk?
Mana lielākā rūpe ir par to, lai cilvēki nepamestu Rīgu, bet lai atgrieztos. Rīga ir tā Baltijas metropole, kur iedzīvotāju skaits pastāvīgi krītas, – tas ir ļoti slikti pilsētai, jo samazinās arī ienākumi budžetā. Jādomā viss iespējamais, lai padarītu dzīvi Rīgā pievilcīgāku. Cilvēki pārceļas uz Pierīgu, bet strādāt joprojām brauc uz Rīgu. Tas nozīmē sastrēgumus, lielāku gaisa piesārņojumu un citas negācijas.
Un tomēr – cilvēki, kas pārceļas uz dzīvi ārpus Rīgas, izvēlas citu dzīvesveidu. Rīgā tas ir pilsētniecisks, aktīvs. Ārpus – mierīga dzīve, pie dabas, savā privātmājā.
Dzīvei Rīgā ir savas priekšrocības. Ja Rīga būtu zaļa un plaukstoša, katrā apkaimē būtu pieejams labs bērnudārzs un skola, tad daudzi izvēlētos palikt. Ja man apkaimē būtu laba skola ar labiem rādītājiem, es mierīgu sirdi savu bērnu sūtītu tur, bet šobrīd tā nav. Rīgas ielas ir drūmas un pelēkas, koku kļūst arvien mazāk.
Par kokiem Rīgā, šķiet, reti kurš iebilstu. Tomēr ir kāds jautājums, kas raisa diskusijas, un tas ir autotransports. Te bieži vien izskan radikāli priekšlikumi par aizliegumiem un ierobežojumiem, lai piespiestu visus pārsēsties uz velosipēdiem. Vai, jūsuprāt, radikālas metodes ir pareiza pieeja?
Mēs noteikti neesam radikālās pozīcijās, taču es saprotu arī velobraucējus. Viņu intereses ilgstoši nav uzklausītas, viņi sev mēģina pievērst uzmanību agresīvā veidā. Mani ir grūti viņus nosodīt.
Viena lieta, ja radikāla rīcība ir pret domes amatpersonām, cita lieta, ja radikālisms tiek demonstrēts pret citām sabiedrības grupām, un tas veicina konfliktu.
Es uzskatu, Rīgā var panākt kompromisu, ka uz ielas pietiek vietas gan gājējiem, gan velobraucējiem, gan sabiedriskajam transportam, gan privātajam transportam. Pēdējos gados Rīgā nav uzbūvēts neviens jauns kilometrs veloceliņu, lai gan uz papīra visi gatavi parakstīties.
Viens no jautājumiem, uz kuru būs jāatbild pirms vēlēšanām, – Rīgas sabiedriskā transporta atlaides. “Saskaņa” bieži norāda – mūs par to kritizē, bet iepriekšējās vēlēšanās visas partijas solījušas to pašu. Dažas pat teica, ka visiem iedzīvotājiem jāļauj braukt par velti kā Tallinā. Ko tagad?
Visi apzinās, ka šis jautājums ir ļoti jūtīgs. Lielā mērā “Saskaņa” notur savu popularitāti, tieši pateicoties dažādiem atvieglojumiem. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka tas “melnais caurums” “Rīgas satiksmē” ir milzīgs. Šādi turpināt vienkārši nav iespējams, Rīgas budžets to nespēj pacelt. Būs jāpieņem nepopulāri lēmumi.
Pašvaldību vēlēšanas ir specifiskas ar to, ka vēlētāji balso arī par nākamo mēru, jo tas tiek ievēlēts no deputātu vidus. Premjeru vai Valsts prezidentu var vēlāk pieaicināt no malas, bet ar domes priekšsēdētāju tā nevar. Vai jūs šobrīd redzat, kurš tas varētu būt?
Ja es šobrīd nosauktu kādu favorītu starp partiju kandidātiem, es nostādītu mūsu iniciatīvas grupu neizdevīgā situācijā. Taču mums ir arī savs cilvēks, kuru droši varētu nominēt Rīgas mēra amatam.
Kurš tas ir?
Tā ir Alīna Turlaja – viņa ir Sarkandaugavas apkaimes biedrības vadītāja, vadījusi arī Apkaimju aliansi. Viņai ir atbilstoša pieredze uzņēmējdarbībā un nevalstisko organizāciju darbā, ar labām valodu zināšanām. Domāju, ka viņa būtu piemērota. Es gan saprotu, ka mūsu iespējas nominēt Rīgas domes priekšsēdētāja amata kandidātu ir niecīgas, jo mēs neesam partija, tomēr piedāvājums mums ir.
