Galvaspilsēta Rīga – “nolaista līdz Krievijas provinces līmenim” – tā atgrūž, nevis vilina 20
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
29. augustā rīdzinieki dosies balsot, lai izlemtu, kam uzticēt mūsu galvaspilsētas vadību. Pēdējos gados Rīgai ļoti pietrūcis prasmīga saimnieka: kamēr daudzas Latvijas mazpilsētas kļūst arvien sakoptākas, Rīgas pašvaldība izcēlusies galvenokārt ar nebeidzamiem korupcijas skandāliem.
Un rīdzinieki “balso ar kājām”, pārceļoties uz citām pašvaldībām, kur ir pievilcīgāka dzīves vide. Ja šī tendence turpināsies, Rīga jau drīzā nākotnē var zaudēt Baltijas lielākās pilsētas statusu.
Rīga jau kopš seniem laikiem bijusi kā magnēts, kas ar savām iespējām un lielpilsētas spozmi vilina cilvēkus no visām Latvijas malām. Jaunieši pēc vidusskolas dodas studēt vai strādāt uz Rīgu, daudzi šeit paliek, izveido ģimeni un kļūst par “īsteniem rīdziniekiem”.
Protams, šis process joprojām turpinās, tomēr pēdējos gados arvien vairāk vērojama arī pretēja tendence: rīdzinieki izvēlas pārcelties uz citām, tuvākām un tālākām pašvaldībām, jo uzskata, ka tur viņu dzīves kvalitāte būs augstāka nekā Rīgā.
Latvijas iedzīvotāju skaits kopš neatkarības atjaunošanas dažādu faktoru ietekmē ir ievērojami sarucis, un tas attiecas arī uz Rīgu: 1990. gadā mūsu galvaspilsētā bija vairāk nekā 900 000 iedzīvotāju, bet pašlaik palikuši vien 627 000.
Tā joprojām ir gandrīz trešdaļa no visa Latvijas iedzīvotāju kopskaita; šajā ziņā Rīga ierindojas vienā no pirmajām vietām Eiropā, jo citviet reģionu attīstība bijusi vienmērīgāka un galvaspilsētā nav koncentrēts tik liels iedzīvotāju skaits.
Ja pieskaita arī Pierīgu, tad galvaspilsētā un tās tuvējā apkaimē dzīvo vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju.
Taču pēdējos gados redzama skaidra tendence: kamēr Rīgā iedzīvotāju skaits samazinās, Pierīgā tas turpina palielināties.
Rīgā nepietiekamā skolēnu skaita dēļ nākas slēgt un apvienot skolas, bet Pierīgas pašvaldībām ir daudz patīkamākas rūpes, jo jādomā par skolu paplašināšanu.
Viļņa min uz papēžiem
Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts veicis pētījumu par demogrāfiskām tendencēm un prognozēm Rīgā. Zinātnieki prognozē, ka 2030. gadā Rīgas iedzīvotāju skaits būs sarucis līdz 600 000, bet 2050. gadā galvaspilsētā būs tikai 544 000 iedzīvotāju.
Tas būtu tikai nedaudz vairāk, kā bija pirms 100 gadiem (1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, Rīgā bija ap 520 000 iedzīvotāju). Iedzīvotāju skaita ziņā Rīga ilgu laiku bija otrā lielākā pilsēta Ziemeļeiropā (aiz Stokholmas), bet pēdējo gadu laikā Rīgu ir apsteigušas Oslo, Kopenhāgena un Helsinki.
Turklāt drīzā nākotnē Rīga var zaudēt arī Baltijas lielākās pilsētas statusu, jo Viļņa jau min uz papēžiem mūsu galvaspilsētai. Viļņā ir ap 580 000 iedzīvotāju jeb aptuveni tikpat, cik bija 1990. gadā, kamēr Rīga šajā laikā zaudējusi gandrīz 300 000 iedzīvotāju.
Viļņā un Tallinā iedzīvotāju skaits pēdējos gados turpina palielināties, kamēr Rīgā tas samazinās.
“Jau kopš viduslaikiem Rīga ir dabisks Baltijas centrs. Bet drīz Viļņa to apsteigs. Ušakovam izdevies nolaist Rīgu līdz Krievijas provinces līmenim,” izteicies Nacionālās apvienības politiķis Jānis Iesalnieks.
Latvijas reģionālās attīstības pētnieks, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs gan nedomā, ka Rīga tik drīz zaudēs Baltijas lielākās metropoles statusu, jo patiesībā Rīga ir izpletusies krietni tālāk par oficiālajām galvaspilsētas robežām, arī tādas pilsētas kā Salaspils, Ogre, Olaine, Jūrmala faktiski ir Rīgas piepilsētas.
“Taču nevar noliegt, ka Rīgā vērojama stagnācija, pilsētas attīstība bijusi palēnināta. Piemēram, Viļņā un Tallinā daudz straujāk būvē jaunus dzīvokļus, birojus un rūpniecības objektus,” secina Turlajs.
Tā kā arvien vairāk rīdzinieku no galvaspilsētas pārceļas uz tuvējām pašvaldībām, tajās vērojams stabils iedzīvotāju skaita pieaugums. Ekonomikas institūta pētnieki prognozē, ka 2030. gadā Pierīgā būs ap 370 000 iedzīvotāju.
Ja salīdzina ar tagadējo iedzīvotāju skaitu, daudzās Pierīgas pašvaldībās tuvāko desmit gadu laikā tas varētu augt par vairāk nekā 25%.
Šīs prognozes attiecas uz Mārupi, Ķekavu, Stopiņiem, Carnikavu, Ādažiem, Garkalni, Salaspili, Ikšķili, Saulkrastiem, Siguldu un citām pašvaldībām, kas ir samērā tuvu Rīgai.
Pierīga attīstās
Stopiņu novada domes priekšsēdētāja Vita Paulāne stāsta, ka novadā jau šobrīd vērojams straujš iedzīvotāju skaita pieaugums.
Stopiņu novadā ir ap 12 000 iedzīvotāju; pagājušogad šis skaitlis pieauga par vairāk nekā 800 cilvēkiem, šogad pirmajā pusgadā klāt nākuši vairāk nekā 300 iedzīvotāju.
“Mēs neesam tikai Rīgas guļamrajons, jo Stopiņu novadā ir diezgan daudz ražošanas uzņēmumu. Patiesībā mūsu novadā strādājošo cilvēku skaits ir lielāks nekā novadā reģistrēto darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits, tātad ir diezgan daudz cilvēku, kas no citiem novadiem brauc pie mums strādāt,” norāda Paulāne.
Lielāks iedzīvotāju skaits pašvaldībai nozīmē gan lielākus ieņēmumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, gan lielākus izdevumus novada infrastruktūras uzturēšanai un uzlabošanai.
Stopiņu novadā šovasar atklāts jauns Kultūras centrs ar vairākām zālēm un modernāko skaņas un gaismu tehniku, projekta kopējās izmaksas bija aptuveni 12 miljoni eiro.
“Plānojam būvēt Ulbrokas vidusskolas piebūvi, jo skolā mācās jau gandrīz 1000 bērnu, katru gadu varam nokomplektēt četras pirmās klases,” stāsta Paulāne.
Tikpat patīkamas problēmas nākas risināt arī citām Pierīgas pašvaldībām, piemēram, 1. septembrī plānots atklāt Babītes vidusskolas jauno piebūvi. Babītes novadā ir ap 12 000 iedzīvotāju, pagājušā gada laikā novada iedzīvotāju skaits audzis par gandrīz 500 cilvēkiem.
“Iedzīvotāji novērtē, ka mēs atrodamies tuvu Rīgai, novadā ir sakārtota dzīves vide,” lepojas Babītes novada domes priekšsēdētājs Aivars Osītis.
Šīs priekšrocības īpaši novērtē ģimenes ar bērniem, tādēļ laikā, kamēr Latvijas sabiedrība noveco, palielinās iedzīvotāju vidējais vecums, Pierīgas pašvaldībās ir salīdzinoši daudz bērnu un jauniešu.
Piemēram, Mārupes novadā 29% iedzīvotāju ir jaunāki par 14 gadiem (Latgalē attiecīgais rādītājs ir divreiz zemāks, nepilni 14%).
Latviešu sapnis
“Tuvāko gadu laikā Rīgas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, jo Rīgā ir daudz vecu cilvēku, bet ģimenes ar bērniem biežāk izvēlas dzīvot Pierīgā,” secina ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs.
Šī tendence gan nav tikai pēdējiem gadiem raksturīga parādība, jo rīdzinieku migrācija uz citiem novadiem turpinās jau labu laiku.
“Rīdzinieku paaudze, kurai brīdī, kad Latvija atguva neatkarību, bija 20 gadu un vairāk, lielāko daļu dzīves nodzīvoja pieticīgos mājokļos ar ierobežotu dzīvojamo platību, ko noteica padomju laika normas. Padomju laikā Rīgā bija raksturīgs dzīvojamo telpu trūkums un no tā izrietošā individuālās telpas nepietiekamība,” secināts Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta pētījumā “Demogrāfiskās prognozes Rīgā, tās apkaimēs un Rīgas metropoles iekšējā telpā”.
“Atšķirīgi apstākļi bija rīdzinieku vecāku vai vecvecāku lauku mājās, kur daļa rīdzinieku pavadīja bērnību, bet daļa apmeklēja brīvlaika vai atvaļinājumu laikā. Latvijas laukos tajā laikā apdzīvojamās platības lielums parasti bija ievērojami lielāks nekā pilsētās. Šāda regulāra Rīgas un lauku dzīves kvalitāšu salīdzināšana gadu desmitu garumā nostiprināja daudzos rīdziniekos motivāciju, mainoties apstākļiem, īstenot tā saukto “latviešu sapni”, ko savulaik formulējis rakstnieks Jānis Purapuķe: “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes.” Šī sapņa realizācija kļuva iespējama, Latvijai atgūstot neatkarību.”
Centrs bez cilvēkiem
Viens no tiem, kam izdevies īstenot “latvieša sapni”, ir “Latvijas Avīzes” žurnālists Artis Drēziņš, kurš sevi raksturo kā “puisi no laukiem”, bet ilgus gadus dzīvojis Rīgā.
“Sākumā biju priecīgs, ka Rīgas dzīvoklī varu atpūsties, vairs nav jānodarbojas ar lauku darbiem. Taču ar laiku sapratu, ka labāk tomēr ir savā mājā. Tad nu ar sievu nolēmām, ka pienācis laiks no Ķengaraga dzīvokļa pārcelties uz māju Pierīgā. Sākumā meklējām iespēju dzīvot pie jūras, bet sapratām, ka tas būs pārāk dārgi. Galu galā atradām iespēju iegādāties apbūves gabalu Ķekavā, kur sākām būvēt māju,” stāsta Artis.
Nu jau viņš labu laiku ir iedzīvojies Ķekavā un ir apmierināts ar savu izvēli.
“Protams, privātmājas uzturēšana prasa vairāk laika, darba un naudas, bet savas mājas priekšrocības sevišķi labi redzamas šajā pandēmijas laikā, kad biežāk sanāk strādāt attālinātā režīmā. Tad nu varu pastrādāt, pēc kāda laika paņemt pauzi, aiziet paravēt dobes vai izdarīt kādus citus darbiņus.”
Rīgā iedzīvotāju skaits visstraujāk ir krities tieši pilsētas centrā: 2000. gadā Rīgas centrā dzīvoja ap 50 000 cilvēku, bet pašlaik palikuši ap 30 000. Salīdzinājumam: šajā laika posmā Mārupē iedzīvotāju skaits audzis no 3000 līdz 14 000 iedzīvotāju.
“Rīgas centrā ir augstas nekustamā īpašuma cenas; daudziem nepatīk arī troksnis, ko rada transporta kustība. Galvaspilsētas vide šobrīd nav draudzīga ģimenēm ar bērniem, tādēļ brīdī, kad ģimenē piesakās bērniņš, cilvēki meklē iespēju dzīvot ārpus Rīgas centra,” spriež Rīgas Centra attīstības biedrības dibinātājs Toms Krilovs.
Līdzīgs stāsts ir Andim un Laurai Arnicāniem, kas savā blogā “Seek the Simple” popularizē videi draudzīgu dzīvesveidu. Pirms dažiem gadiem viņi pieņēma lēmumu pārcelties uz Cēsīm.
“Kad pieteicās pirmais bērns, sapratām, ka Rīgas centrs vairs nav tā vieta, kur vēlamies pavadīt daudz laika. Tolaik bija tā, ka piecas dienas nedēļā pavadījām Rīgā, bet nedēļas nogalēs meklējām iespējas izbraukt no galvaspilsētas, lai baudītu mieru un klusumu. Tad pēkšņi sapratām, ka varētu būt arī otrādi: piecas dienas nedēļā baudīt mierīgu, sakārtotu vidi, bet nedēļas nogalē, ja rodas vēlme izbaudīt galvaspilsētas rosību, dažādus kultūras un izklaides pasākumus, atbraukt uz Rīgu,” stāsta Andis.
Viņš atceras, ka abi ar Lauru izskatīja iespēju pārcelties uz vairākām Latvijas pilsētām; finālā galvenā izvēle bija starp Cēsīm un Kuldīgu.
“Viens no argumentiem, kas lika izvēlēties Cēsis, bija dzelzceļa satiksme. Tagad uz Rīgu kursē ekspresis, ar ko no Cēsīm līdz Rīgas centram varu nokļūt stundā un 15 minūtēs. Tas ir ātrāk nekā tad, ja darbdienas rītā caur visiem sastrēgumiem mēģina no Rīgas nomales aizbraukt uz centru ar privāto auto vai sabiedrisko transportu. Pie mums Cēsīs nav sastrēgumu, daudz mazāk automašīnu, kas bojā gaisa kvalitāti,” secina Andis.
“Mēs ar Lauru esam ļoti apmierināti, ka izlēmām pārcelties uz Cēsīm. Redzu, ka šeit pašvaldība ļoti cenšas uzklausīt savus iedzīvotājus un saprast viņu vajadzības. Cilvēki redz, ka šeit iespējams veidot labāku nākotni, tādēļ Rīgas vietā izvēlas Cēsis.”
Šādu soli spērusi arī Urtānu ģimene, kas iegādājās māju Cēsīs.
“Kad pieteicās otrais bērns, mēs ar vīru nolēmām, ka jāmeklē ģimenei piemērotāka vide. Cēsīm ir divas galvenās priekšrocības: mierīga vide mums pašiem un bērniem, kā arī tas, ka viss ikdienā nepieciešamais ir turpat pa rokai,” stāsta Ramona Urtāne.
Forši dzīvot dabiskā vidē
Iemainīt galvaspilsētas rosību pret mazpilsētas vai lauku mieru izvēlas ne tikai ģimenes ar maziem bērniem. Inguna Knodze ar vīru Gintu savulaik dzīvoja Rīgā, privātmājā Pārdaugavā, bet sapņoja, ka pensijas vecumā varētu pārcelties uz laukiem.
“Mēs paši neesam dzimuši rīdzinieki, mans vīrs ir no Jēkabpils, es pati no Jelgavas, bet Rīgā nodzīvojām vairāk nekā 20 gadu. Dzīvojām privātmājā mierīgā vietā Pārdaugavā, bet tad visapkārt sabūvēja vēl citus namus un tik mierīgi vairs nebija. Sapratām, ka dzīve Rīgā mums īsti vairs neiet pie sirds. Domājām: aiziesim pensijā, tad pārcelsimies uz laukiem, bet sanāca tā, ka šo plānu īstenojām ātrāk,” stāsta Inguna.
Viņi pārcēlās uz Lauberes pagastu Ogres novadā, kur nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, audzē ķirbjus un puķu stādus. “Mums patika rušināties pa zemi, bet Rīgā kļuva par šauru. Tagad mums ir deviņi hektāri zemes, varam izvērsties. Jāsaka, ka jūtamies ļoti labi, jo ir forši dzīvot dabiskā vidē,” priecājas Inguna.
“Rīgā mēs maksājām kredītu par māju, bet pēc mājas pārdošanas un tagadējā īpašuma iegādes cenu starpība bija pietiekama, lai nomaksātu kredītu un mums vairs nevajadzētu par to lauzīt galvu. Šeit mums ir divreiz plašāka māja, bet nekustamā īpašuma nodoklis ir daudz zemāks nekā Rīgā.”
Ja rodas vēlme baudīt Rīgas izklaides un kultūru, līdz galvaspilsētai nav pārāk tāls ceļš. “Laubere ir aptuveni 65 km no Rīgas, stundas laikā varam būt galvaspilsētā.”
Migrācija uz papīra
Demogrāfijas un iedzīvotāju migrācijas pētnieks Ilmārs Mežs secina, ka pašvaldības ap Rīgu veicina teritorijas apbūvi un labiekārtošanu, tādēļ Rīgas apkaimē parādās arvien jauni ciemati.
“Patiesībā šādi ciemati būtu varējuši rasties arī pašas Rīgas teritorijā, jo galvaspilsētā ir gana daudz brīvas, neizmantotas zemes, piemēram, Kleistu apkaimē, taču Rīgas vadībai tā nav bijusi prioritāte, būvatļaujas iegūšana Rīgā bijis krietni piņķerīgāks process nekā citās pašvaldībās.
Tad nu Rīgai nākas noskatīties, kā jaunās ģimenes pie pirmās iespējas aizplūst uz citām pašvaldībām, jo diemžēl Rīgā nav izveidota vide, kas būtu pievilcīga ģimenēm ar bērniem.
Es pazīstu vairākas ģimenes, kas pārcēlušās uz Babīti, Mārupi, Iecavu un citiem novadiem, jo Rīgā nebija iespējams iekārtot mazuli bērnudārzā.”
Mežs un viņa kolēģis Turlajs gan norāda, ka iedzīvotāju migrācija starp Rīgu un Pierīgas novadiem bieži vien notiek tikai “uz papīra”, jo pašvaldības izmanto “burkāna un pātagas” taktiku, lai mudinātu iedzīvotājus deklarēt dzīvesvietu savā teritorijā (no tā ir atkarīgi pašvaldības ieņēmumi, ko iekasē ar iedzīvotāju ienākuma nodokli).
Rīgas pensionāriem tiek piedāvāts bezmaksas sabiedriskais transports, savukārt viens no “pātagas” taktikas paņēmieniem ir daudz augstāks nekustamā īpašuma nodoklis par mājokli, kurā neviens nav deklarēts.
Kad pirms dažiem gadiem šādu noteikumu ieviesa Carnikavas novads, simtiem rīdzinieku, kam šajā novadā ir vasaras mājas, nolēma piedeklarēties Carnikavā. Bija arī tādi, kas principiālu apsvērumu dēļ izvēlējās deklarēt dzīvesvietu ārpus Rīgas, jo negribēja maksāt nodokļus Nila Ušakova vadītajai pašvaldībai.
“Sanāk, ka pašvaldībai ir svarīgi tikai tas, lai cilvēks būtu deklarēts tās teritorijā, tātad pašvaldība saņems viņa maksātos nodokļus. Rīgai pat ir izdevīgāk, ja cilvēks reāli nedzīvo galvaspilsētā, jo tādā gadījumā viņš neizmanto pilsētas infrastruktūru un neprasa pakalpojumus no pašvaldības,” norāda Ilmārs Mežs.
Kā sakārtot Rīgu
Viens no risinājumiem, kā izbeigt cīkstēšanos starp Rīgu un apkārtējām pašvaldībām, būtu pievienot šīs pašvaldības Rīgai vai apvienot vienā lielā Pierīgas novadā, bet eksperti spriež, ka pašlaik tas būtu pārsteidzīgs solis.
“Ja Rīgas pašvaldība nebūtu tik korumpēta, tuvējo pašvaldību apvienošanās ar Rīgu visiem nāktu par labu, jo šobrīd pietrūkst koordinācijas starp Rīgu un apkārtējām pašvaldībām,” norāda Turlajs.
Par nepieciešamību uzlabot Rīgas pārvaldību runā arī Ilmārs Mežs: “Vispirms jāsaved kārtībā Rīga, lai pašvaldībā nebūtu tik daudz korupcijas skandālu, un tikai tad varētu domāt par citu pašvaldību pievienošanu Rīgai. Šobrīd apkārtējās pašvaldības tiek pārvaldītas krietni labāk par galvaspilsētu.”
Rīgas attīstības pētnieki spriež: vienmērīgu galvaspilsētas attīstību apgrūtina tas, ka Rīga ir monocentriska pilsēta, jo visa satiksme tiek novirzīta caur pilsētas centru, tādējādi centrs tiek pārslogots, bet citas apkaimes pilda galvenokārt guļamrajonu funkcijas.
Rīgas Centra attīstības biedrības pārstāvis Toms Krilovs spriež, ka pašvaldībai būtu nepieciešama radoša pieeja, lai padarītu Rīgas centru cilvēkiem draudzīgāku un šī apkaime atgūtu 20 000 cilvēku, kas pēdējo 20 gadu laikā aizplūduši no Centra rajona.
“Pašvaldībai ir ļoti plašas iespējas, ko darīt, lai uzlabotu dzīves vidi un padarītu pilsētu pievilcīgāku. Piemēram, dzīvojamo rajonu teritorijā varētu noteikt maksimālo ātrumu 30 km/h,” uzskata Krilovs.
“Man šķiet, ka Rīgas vadībai ir pietrūcis izpratnes, cik liels attīstības potenciāls ir Rīgas centram. Pētījumi rāda, ka Rīgas centrs veido līdz pat 10% no visa Latvijas iekšzemes kopprodukta. Un tas ir šobrīd, kad centrā daudzviet redzam tukšus skatlogus un neapdzīvotus namus. Ja šeit iedvestu lielāku dzīvību, mēs noteikti varētu atgūt 20 000 iedzīvotāju, un viņu maksātie nodokļi būtu liels pienesums Rīgas budžetam.”
