Franks Gordons: Rietumu un Krievijas trejādā pretstāve 36
Komparatīvā jeb salīdzinošā pieeja pasaules notikumiem vērotājam allaž, var teikt, atmaksājas: daudz kas kļūst skaidrāks, arī psiholoģijas aspektā.
“The Washington Post” līdzās “The New York Times” ir viens no ietekmīgākajiem Rietumu laikrakstiem. Šīs avīzes Briseles biroja vadītājs Maikls Birnbaums, kurš pirms tam vadīja laikraksta birojus Maskavā un Berlīnē, nesen pabijis Latvijā un Igaunijā un divās reportāžās analizē situāciju.
Savus “Rīgas iespaidus” Birnbaums sāk ar konstatējumu: notiek spriedzes pilna konfrontācija ar Krieviju un “kauja par vēsturi” rāda, ka aukstais karš nekad nav beidzies. Viņš raksta, ka konflikts starp Krieviju un Rietumiem tiek izcīnīts ne tikai ar tankiem un karaspēku, bet arī ar pretējām pagātnes versijām. Maz ir tādu vietu, kur tas jaušams tik stipri kā Latvijā. Tai nācās cīnīties ar saviem pašmāju krievvalodīgajiem iedzīvotājiem un ar Kremli jautājumā par to, vai viņu zemes gadu desmitiem ilgā inkorporācija Padomju Savienības sastāvā bija brīvprātīga vai tā bija okupācija.
Latvijai, turpina Birnbaums, pēc daudzu cilvēku domām, PSRS uzvara Otrajā pasaules karā nozīmēja vēl 46 svešas kundzības gadus. Un kopš tā brīža, kad Kremlis attaisnoja Krimas aneksiju ar nepieciešamību pasargāt turienes krieviskos iedzīvotājus no vajāšanas, Latvijas saspringtās attiecības ar daudziem tās krievu iedzīvotājiem gūst jaunu dimensiju, saistītu ar valsts drošību. NATO militārā alianse, norāda Birnbaums, spiesta rēķināties ar draudu, kas nāk ne tikai no tankiem, bet arī no televīzijas ekrāniem, un atbalstījusi Rīgā izvietotu centru, kura uzdevums ir atvairīt informācijas karu, ko ved Krievija.
Savā otrajā reportāžā no Igaunijas Birnbaums iespraudis divas zīmīgas rindkopas. “Britu lēmums aiziet no Eiropas Savienības padara NATO vēl svarīgāku – kā aliansi, kas satur Rietumus kopā,” raksta “The Washington Post” žurnālists un tālāk piebilst: “NATO jaunais militārais vadītājs, ASV armijas ģenerālis Kertiss Skaparoti teicis, ka aliansei jābūt gatavai karot “kaut šovakar” pret Krieviju, ja vajadzēs.”
“Baltieši, kuri tika varmācīgi inkorporēti Padomju Savienībā 1940. gadā un atguva neatkarību tikai 1991. gadā, baidās, ka viņi var kļūt par iekārojamu mērķi Kremlim, kas pēdējā laikā pret saviem kaimiņiem ietur revanšistisku kursu,” rezumē Maikls Birnbaums.
Tagad paskatīsimies, kas sakāms 1933. gadā dzimušajam Ābramam Kleckinam, kurš kopš 1973. gada apmācīja žurnālistus Latvijas Universitātē, aktīvi piedalījās atmodas kustībā un no 2007. līdz 2012. gadam bija Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs. Ābrams Kleckins devis interviju Viktoram Avotiņam, un to ar interesi iztulkojis krievvalodīgais portāls “ves.lv”. Jau pašā sākumā Kleckins uzsver: “Amerikai ļoti patīk draugi, kuriem ir robeža ar Krieviju. Jo Amerikai pavisam nav vajadzīga vēl viena pasaules līmeņa valsts. Ar ko tad nodarbojās tie, kas lielo pārmaiņu laikā brauca mūs mācīt? Ar to, ka Krievija ir ienaidnieks. Un ar to, ka tas, kas ir labs Amerikai, ir labs visiem. Un šī atziņa ir visiem jāmāca. Ja ne citādi, tad ar varu. Vjetnama, Irāka… Vajag dzīvot, lūk, tā. Kā mēs! Nevis tā, kā jums šķiet labāk.”
Citējot kādu franču ģenerāli un politologu Žanu Bernāru Pinatelu, Kleckins bilst, ka Krievijai ir tas, kā nav Eiropai, un Eiropai ir tas, kā nav Krievijai. Un, ja abas sadarbotos, tad viņu attīstība būtu ļoti sekmīga. Taču ASV to ar visiem spēkiem jaucot. Spēcīga, neatkarīga Eiropa tām (ASV) nav vajadzīga. “Ja Eiropa vienosies ar Krieviju vai vismaz tuvināsies tai, tad tā varētu kļūt varenāka, lielāka un gudrāka par Ameriku. Šausmas,” tā Kleckins. Tāda dīvaina apskaidrība vecumdienās… Pat negribas ticēt.
Tajā pašā portālā “ves.lv” lasām interviju, ko ziņu aģentūrai LETA devis “britu filozofs Džons Laflends, Demokrātijas un sadarbības institūta pētniecības programmu direktors Parīzē”. Diemžēl LETA nebilst ne vārda par to, kas tas par institūtu. Izrādās, ka šis institūts dibināts 2007. gadā saskaņā ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina lēmumu, tā uzdevums ir pētīt, kādā stāvoklī atrodas cilvēktiesības Rietumos (!), un institūta vadītāja ir Natālija Naročņicka, starp citu – zvērināta Baltijas nīdēja. “Britu filozofs Džons Laflends” ir viņas padotais Parīzē, kurš jau vairākkārt pieķerts melos, sulainiski izdabājot Kremlim.
Sarunā ar LETA korespondentu Laflends nožēlo, ka Eiropa atteikusies no tādām vērtībām kā tikumība (!), un atgādina, ka “Eiropas Savienība tika veidota 50. gados aukstā kara apstākļos ar nolūku uzvarēt šai karā. Lai attaisnotu savu eksistenci pēc 1991. gada, Eiropas Savienība mēģina padarīt Krieviju par savu ideoloģisko un ģeopolitisko ienaidnieku”. Viena lieta man nav skaidra: no kura laika šis Kremļa supertrollis ziņu aģentūrai LETA ir autoritāte?
