“Rietumu līderi nekad nav apņēmušies nepaplašināt NATO.” Maskavas melu spēle jeb kā Putins manipulē ar vēsturi un Rietumu reakciju 175
Putins gatavojās darīt visu, ko viņš gribēja, neatkarīgi no tā, ko NATO un ES darīja vai nedarīja — viņš vienkārši būtu izdomājis citu attaisnojumu, lai karotu, proti, kārtējos lielos melus, raksta izdevums “Politico”.
Iespējams, ka Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam apgalvojums, ka viņš bija spiests iebrukt Ukrainā, viņaprāt, NATO nerimstošās un neuzmanīgās paplašināšanās līdz Krievijas Federācijas robežām, nav meli.
Galu galā “cilvēks, kurš melo pats sev un klausās savos melos, nonāk līdz tādam gājienam, ka nevar atšķirt patiesību”, kā minēts krievu autora Fjodora Dostojevska grāmatā “Brāļi Karamazovi”.
Krievijas līdera kaitinošais aizvainojums par padomju impērijas sabrukumu — “gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”, kā viņš to savulaik nodēvēja, jau sen ir marinēts šajos melos, ko viņš turpina stāstīt sev, kā arī ikvienam, kas ir gatavs klausīties.
Kopš 2000. gada, kad viņš pirmo reizi tika ievēlēts amatā, Putina ārpolitikas pamatā ir ideja par Krievijas impērijas un tās kā lielvalsts statusa atjaunošanu. Un katra neveiksme, katrs atsitiens no Ukrainas, Gruzijas un Baltijas viņu tikai pamudināja.
Var viegli hronoloģiski sakārtot Putina aizvainojumus, kas saistīti ar viņa runām pēdējā ceturkšņa gadsimta laikā.
Sākumā viņš brēca: 2000. gadā, viesojoties Londonā kā Krievijas prezidenta pienākumu izpildītājs, viņš teica, ka Krievija kādu dienu varētu pievienoties NATO : “Kāpēc gan ne? Kāpēc gan ne… Es neizslēdzu šādu iespēju… Krievija ir Eiropas kultūras sastāvdaļa, un es neuzskatu savu valsti izolēti no Eiropas… Tāpēc es ar grūtībām iztēlojos NATO kā ienaidnieku.”
Pēc tam 2004. gada maijā Krievijas televīzijā pārraidītajā galvenajā runā viņš teica: “Eiropas Savienības paplašināšanai ir jātuvina mūs ne tikai ģeogrāfiski, bet arī ekonomiski un garīgi.”
Tomēr šī tuvība un iespēja pievienoties NATO vienmēr bija nosacīta — tas viss ir daļa no Putina apņēmības, lai Krievija atkal tiktu uzskatīta par lielvalsti un līdzvērtīgu ASV. Viņa bija pārliecība, ka ir jārespektē Maskavas autoritāte un ka Centrāleiropas bijušajiem padomju satelītiem jābūt piesardzīgiem.
Taču brīvo tautu griba un krāsainās revolūcijas to visu sagrāva. Putinam tautas sacelšanās vai nācijas vēlme pievienoties Rietumu aliansei nekādi nevarēja būt leģitīma vai patiesa. Brīva izvēle, protams, būtu pretrunā ar viņa lielajiem meliem. Tātad viņam Rietumi manipulē ar visu. Putinam Ukrainas Maidana revolūcija un Maskavas pakalpiņa Viktora Janukoviča gāšana bija tikai vēl viena pietura garajā Rietumu organizētā Krievijas pazemošanas ceļā.
“Mēs neļausim satricināt situāciju mājās un neļausim notikt tā sauktajām krāsu revolūcijām,” viņš rupji informēja Krievijas vadītās kolektīvās drošības alianses līderus dažas nedēļas pirms iebrukuma Ukrainā 2022.gadā.
Taču Putina tonis un idejas bija nocietinājušās ilgi pirms viņš pavēlēja Krievijas tankus ievest Ukrainā. Un viņam vienmēr bija viens un tas pats iemesls — Rietumi meloja Krievijai, izvēršoties austrumu virzienā, līdz pat Krievijas robežām.
Minhenes drošības konferencē 2007. gadā viņš jautāja: “Kas notika ar mūsu Rietumu partneru garantijām pēc Varšavas pakta likvidēšanas?” Kremļa runā pēc tam, kad Krievija 2014. gadā anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu, viņš apsūdzēja Rietumu līderus par to, ka viņi “mums ir daudzkārt melojuši , pieņēmuši lēmumus aiz mūsu muguras un nostādījuši mūs fakta priekšā. Tā notika NATO paplašināšanās austrumu virzienā.
Pēc šīs runas bijušais ASV vēstnieks Ukrainā Stīvens Pifers uzsvēra faktu, ka
“Rietumu līderi nekad nav apņēmušies nepaplašināt NATO”.
Taču stāsts “tik labi saskan ar tēlu, ko Krievijas līderis cenšas radīt par aizskarto Krieviju, kuru izmanto citi un kura kļūst arvien izolētāka — nevis savas rīcības, bet gan blēdīgo Rietumu mahināciju dēļ.
Un, neskatoties uz Putina apgalvojumiem, ka garantijas Mihailam Gorbačovam tika dotas 90. gados, lielākā daļa Rietumu zinātnieku un vēsturnieku, kuri ir rūpīgi pētījuši abu pušu izdotās diplomātiskos piezīmes, sanāksmju protokolus un stenogrammas, arī nav spējuši atrast nevienu tik skaidru solījumu.
Savukārt Putins, kā uz pierādījumu atsaucas uz bijušā ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera teikto Gorbačovam 1990.gadā, ka “NATO nepārvietosies ne vienu collu tālāk uz austrumiem”. Tomēr viņš šo piezīmi izņēma no konteksta. “Tēma “NATO paplašināšanās” vispār netika apspriesta,” Gorbačovs apstiprināja 2014. gada intervijā. Komentārs tika izteikts tikai saistībā ar to, ka NATO nav izvietojusi lielus bruņotos spēkus “toreizējās VDR [Vācijas Demokrātiskās Republikas] teritorijā pēc Vācijas atkalapvienošanās”, viņš sacīja.
Tātad lielākajai daļai Rietumu līderu un amatpersonu Kremļa aizvainojumi un bailes par NATO paplašināšanos labākajā gadījumā ir maldi vai vienkārši iegansts, lai pārveidotu Eiropas drošības arhitektūru ar Putinu kā tās galveno izstrādātāju. Uz brīdi padomājiet par hibrīdkaru un naidīgām darbībām, ko Kremlis gadiem ilgi ir veicis pret Rietumiem, kā arī Putina agresīvos soļus, cenšoties pagriezt laiku atpakaļ.
Mēs esam redzējuši kiberuzbrukumus, kas vērsti pret Amerikas un Eiropas atomelektrostacijām un citu komunālo pakalpojumu infrastruktūru, bijušā Krievijas spiega Sergeja Skripaļa slepkavības mēģinājumu Lielbritānijā, dezinformācijas kampaņas ar mērķi iejaukties Rietumu vēlēšanās un graujošo labējo un kreiso populistu partijas kā daļu no centieniem destabilizēt Rietumus. Tad ievietojiet to visu līdzās Kremļa vadītajai jaunas vēstures mācību programmas rakstīšanai krievu skolēniem un drūmajai atmiņas ieroču izmantošanai, izvirzot Krieviju par tā sauktās Rietumu agresijas upuri.
2018. gadā britu laikrakstā rakstot par Skripaļu saindēšanos, toreizējais ārlietu ministrs Boriss Džonsons apsūdzēja Krieviju, ka tā “pievēršas savai ierastajai stratēģijai, mēģinot noslēpt patiesības adatu melu siena kaudzē”.
Bet diemžēl arī daži Rietumu politiķi tādi ir.
Naidžels Farāžs, kaislīgs Brexit atbalstītājs un populistu aģentu provokators. Viņš nikni sita pretī pēc tam, kad tika nodēvēts par “Putina pūdeli” par piezīmi, ka “NATO un Eiropas Savienības pastāvīgā paplašināšanās uz austrumiem” provocēja Putinu uzsākt pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. “Mēs esam provocējuši šo karu,” viņš teica.
Putins gatavojās darīt visu, ko vēlas. Viņš vienkārši būtu izdomājis citu attaisnojumu, vēl vienus lielus melus.
