Edvards Lūkass: Rietumiem nav gribasspēka pretstāvei 17
Ideāli pretinieki lieto tādu taktiku, kādu mēs sagaidām tādas stratēģijas ietvaros, kādu mēs saprotam, un darbojas laika ietvaros, kas deva mums daudz laika reaģēt.
Putina režīms nav muļķis un nerīkojas šādi. Iesākumā tas mums izvirza dažādas prioritātes: tas ir gatavs pieņemt ekonomiskas grūtības, uzņemties risku un melot prasmīgi un nekaunīgi (ne uz ko tādu Rietumi nav gatavi). Mūsu līderus, kuri ir uzticīgi daudzpusējas, uz likumiem balstītas pasaules idejai un lēmumiem, kas tiek panākti dialoga, nevis konfrontācijas ceļā, ir samulsinājusi Krievijas uzvedība.
Arī Krievijas taktika ir mulsinoša. Šobrīd Eiropu plosošā hibrīdkara svarīga sastāvdaļa ir propaganda. Pagājušajā nedēļā ANO sesijā Ņujorkā Krievija mēģināja nomelnot tās oponentus kā slēptus Hitlera atbalstītājus, cenšoties panākt rezolūcijas pieņemšanu pret “nacisma slavināšanu”. Abiem šiem vārdiem ir īpaša nozīme Kremļa dezinformācijas vārdnīcā. “Slavināšana” nozīmē, ka jūs nenosodāt kaut ko tā, kā to vēlētos Krievija. Runas par “nacismu” (kā arī “fašismu”) ir veids, kā vainot padomju karalaika agresijas upurus par viņu pašu ciešanām. Ja jūs kā Somija un Baltijas valstis atradāties starp padomju āmuru un nacisma laktu, būtu pieņemama tikai pilnīga pakļaušanās. Jums jābūt bez ierunām pateicīgiem ļaudīm, kas darbojās ar āmuru, un nav jāsūdzas, ka viņi jūs vispirms nolika uz laktas. Ja jūs skumstat par zaudējumiem, nemaz nerunājot par cieņas apliecinājumu saviem karavīriem, jūs slavināt nacismu.
Ņemot vērā Padomju Savienības lomu Austrumeiropas nolemšanā gaļas maltuvei un mūsdienu Krievijai raksturīgo maldināšanu un jūtīgumu par šo gadu vēsturi, Kremlis nav labākais spriedējs šajā lietā (Vladimirs Putins pat tagad attaisno Molotova–Ribentropa paktu, jo tas esot bijis normāls lietu kārtošanas veids tajā laikā; pamēģiniet šādi pamatot, piemēram, verdzību). Jāatzīmē, ka daži ļaudis, kas patiešām slavina nacismu, piemēram, “Zelta ausmas” grupējums Grieķijā, šķiet dedzīgi putinisti. ASV, Kanāda un Ukraina pamatoti balsoja pret šo cinisko mēģinājumu izmantot politiskiem mērķiem tumšāko posmu Eiropas vēsturē. Vairākums citu rietumvalstu drosmīgi atturējās.
Jauna fronte informācijas karā ir mīklainais propagandas avots krievu valodā “Baltnews” Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Zināmā mērā apdraudoši tas nedod nekādu informāciju ne par tā īpašniekiem, ne tiem, kas veido avota nereti tendenciozo saturu. Tas neuzrāda kontaktinformāciju un neievieto reklāmas vai parakstīšanās noteikumus.
Tikmēr solīdas ziņu vietnes kā “Delfi” cīnās ar kiberuzbrukumiem, kas gremdē to serverus. Taisnībai jācenšas izlauzties, bet meliem ir (īsas) kājas.
Hibrīdkara citas izpausmes ir viltotas kampaņas un pētniecības grupas, ekonomiskās un enerģētikas sankcijas, skaldi un valdi principa lietošana diplomātijā, mākslīga finanšu panika, etnisku un teritoriālu pārestību uzjundīšana un korupcija. Pēdējais paņēmiens ir īpaši iedarbīgs, jo dod divkāršu efektu. Uzpērkot politiķus, politiskās partijas un publiskas amatpersonas, var nopirkt ietekmi un arī iedragāt sabiedrības ticību sistēmas godīgumam.
Taču vislielākais ir nervu karš. Rietumi ir spējīgi uz sašutuma izvirdumiem, bet tiem nav gribasspēka ilgstošai pretstāvei. Ir pārsteidzoši, ka Malaizijas lidsabiedrības pasažieru lidmašīnas “MH17” notriekšana ir pazudusi no starptautiskās darba kārtības un ka runas par tālākām sankcijām pret Kremli par karu Ukrainā ir izčākstējušas. Frontes līnijas valstis – īpaši Baltijas valstis, bet arī Polija, Gruzija un Moldova – arvien vairāk jūtas apdraudētas, lai gan nezina, kad, kur un kādi draudi varētu nākt. Bet tās zina, kāpēc.
