Rietumeiropas algu līmeni sasniegsim pēc 307 gadiem. Saruna ar Egilu Baldzēnu 19
Pagājis nedaudz vairāk kā gads, kopš 2016. gada decembrī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) vadību no ilggadējā priekšsēdētāja Pētera Krīgera rokām pārņēma EGILS BALDZĒNS. Mūsu saruna par to, kāds šis periods bijis no darba ņēmēju skatpunkta un kādi izaicinājumi sagaidāmi nākotnē.
Kāds arodbiedrībām ir bijis pirmais gads ar jauno LBAS vadību?
E. Baldzēns: No padarītā rezultāta viedokļa tas bijis veiksmīgs. Varētu pat teikt, ka ļoti veiksmīgs! Bet no tā, ko arodbiedrību biedri gaida, tas, protams, bijis nepietiekams. Uzreiz minēšu dažus piemērus. Šajā gadā minimālā alga neto pieaugusi par 58,5 eiro, gan pateicoties palielinājumam, gan nodokļu samazinājumam. Arī vidējās algas saņēmējs 2018. gadā kopumā “uz rokas” mēnesī saņems par 58,33 eiro vairāk, kā liecina bankas “Luminor” ekspertu aprēķini. Tas, protams, ir ne tikai pagājušā gada, bet arī iepriekšējo gadu darbu rezultāts. Izdevies panākt darbaspēka nodokļu samazināšanu, lai gan šajā ziņā joprojām atpaliekam, piemēram, no mūsu kaimiņiem lietuviešiem.
Vēlējāmies lielāku neapliekamā minimuma un atvieglojumu pieaugumu, bet to neizdevās panākt, jo vienlaikus bija jārisina smagi pedagogu, medicīnas darbinieku atlīdzības un veselības aprūpes finansēšanas jautājumi. To varētu saukt gandrīz par neiespējamo misiju, bet mēs godprātīgi un asās diskusijās ar darba devējiem un valdību panācām vienošanos, lai gan nācās pieņemt kompromisus. Domājām arī par uzņēmēju, pašvaldību interesēm un tautsaimniecības konkurētspēju.
Kopumā nodokļu reformas pieņemšanas process bija tiešām sarežģīts, smags un brīžam spontāni haotisks. Bijām jau panākuši vienošanos, bet pēkšņi parādījās jauni priekšlikumi, piemēram, ka neapliekamo minimumu vajadzētu celt mazāk, bet atvieglojumus – vairāk.
Tomēr arodbiedrības ir viens no stingrākajiem nodokļu reformas aizstāvjiem. Vai esat pārliecināts, ka minimālās algas saņēmēji patiešām iegūs jūsu minēto pielikumu? Piemēram, mēs redakcijā esam saņēmuši sūdzības par darba devējiem, kuri minimālās algas saņēmējiem “uz papīra” samazina slodzi, bet realitātē darba apjoms paliek iepriekšējais un viņa alga līdzīga kā iepriekš.
Jā, arī mēs esam saņēmuši līdzīgas ziņas. Satraucoši, ka šādu praksi īpaši mēģina piekopt izglītības nozarē un pašvaldībās attiecībā pret iestāžu tehniskajiem darbiniekiem. Saņemam arī sūdzības, ka darba devējs mēģina minimālās algas palielināšanu “iebarot” darbiniekiem kā savu iniciatīvu, vienlaikus palielinot slodzi. Sak, es palielināšu tev algu, bet jāstrādā būs vairāk. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai par šādu praksi ir jau vairākas tiesvedības.
Galvenais, ko varam ieteikt, – ja darba devējs piedāvā šādus darba līguma grozījumus, tad nevajag tos uzreiz parakstīt, bet meklēt aizstāvību arodbiedrībā.
Vienlaikus vairāki ekonomisti un citi eksperti kritizē arodbiedrības par to, ka jūs pārāk “dzenat” uz augšu algas. Tas novedīšot pie kārtējās ekonomikas pārkaršanas…
Šie cilvēki parasti paņem zemāko ekonomikas līmeni no krīzes laika un tad rāda, cik ļoti no tā punkta attīstījies darba ražīgums, pieaugusi samaksa un tā tālāk. Taču ir tāds liels pētījums, ko veikusi Eiropas Arodbiedrību konfederācija. Un saskaņā ar to laika posmā no 2008. līdz 2016. gadam Latvijas darba samaksas īpatsvars attiecībā pret vecajām ES valstīm pieaudzis no 33% līdz 34,7%. Tātad astoņos gados mūsu algas līmenis Rietumeiropai pietuvojies par 1,7%. Ar šādiem nekaunīgiem tempiem mums būtu nepieciešami vēl 307 gadi, lai sasniegtu Rietumeiropas algu līmeni. Tāpēc ir lieki runāt par darba samaksas pieauguma pārmērībām.
Ārkārtīgi svarīgi arī saprast, ka darba ražīgums ir galvenokārt darba devēja atbildība, jo darbiniekam ir ļoti ierobežotas iespējas piesaistīt investīciju plūsmu un ieviest inovācijas. Pēc “Eurostat” datiem, darba ražīgums Latvijā ir 64,8% no ES vidējā. Vienlaikus IKP 2016. gadā bija 65%. Mūsu darbaspēka izmaksas ir 38 – 39% no ES vidējā, pat ņemot vērā mūsu pirktspēju. Tas parāda, ka mēs esam ļoti konkurētspējīgi ar savu darbu. Taču, balstoties tikai uz lētu darbaspēku, vidējā termiņā un ilgtermiņā veiksmīga attīstība nav iespējama.
Pagājušā gada septembrī publicētais Pasaules ekonomikas foruma globālās konkurētspējas indekss liecina, ka darba samaksas elastībā Latvija atrodas augšgalā, balansējot starp otro un ceturto vietu 140 valstu vidū. Tas nozīmē, ka algu politikas ziņā Latvija ir investoriem pievilcīga. Tādēļ vajadzētu satraukties nevis par algu palielināšanos, bet gan par citām problēmām, kas velk uz leju mūsu konkurētspēju, – nespēju piesaistīt talantus, novērst nepilnības tiesiskajā kārtībā, stiprināt mazākumakcionāru aizstāvību, attīstīt infrastruktūru uzņēmējdarbībai…
Par talantu piesaistīšanu runājot. Kā vērtējat valdības plānus tomēr virzīties uz priekšu ar plāniem virknē profesiju atvieglot viesstrādnieku piesaistīšanu? Ārstu un izglītības darbinieku arodbiedrības par to jau pauda bažas…
Ne tikai ārstu un skolotāju arodbiedrības, bet mēs visi kopumā esam ļoti piesardzīgi pret šādiem priekšlikumiem. Esam šo jautājumu pārrunājuši ar premjeru. Ko mēs būtu panākuši, ja atvieglotu trešo valstu mediķiem strādāšanu Latvijā? Pirmkārt, rastos valodas problēmas, nemaz nerunājot par pārējo. Arodbiedrību spiediena ietekmē visas mediķu profesijas no saraksta tika izņemtas. Ja mēs ļausim ievest zemāk atalgotus speciālistus no trešajām valstīm, tad mūsu pašu speciālisti visdrīzāk dotos strādāt uz Rietumiem. Un arī importētie speciālisti drīz vien viņiem seko, bet Latvija ar šādu algu dempingu izspiedīs daudzus savus darbiniekus un kļūs par caurstaigājamo sētu, kur trešo valstu speciālisti aklimatizējas pirms došanās peļņā uz Eiropas turīgākajām valstīm.
Esmu pārliecināts, ka mums ir pietiekami daudz gaišu prātu ar augstu kvalifikāciju, kuriem nav pastāvīga darba. Viesstrādnieku piesaistīšana pieļaujama tikai tad, ja iekšējās rezerves savā darba tirgū ir izsmeltas.
Pieņemot šo atsevišķo profesiju sarakstu ar atvieglotiem noteikumiem, premjers stingri solīja vērtēt arodbiedrību bažas par algu dempingu un, ja tās būs pamatotas, jau oktobrī veikt labojumus.
Diemžēl nereti esam pārliecinājušies, ka vietējie darba devēji nevēlas maksāt atbilstošas algas vietējiem speciālistiem un grib izlīdzēties ar viesstrādniekiem.
Viesstrādnieku piesaistīšana īslaicīgi varētu būt risinājums atsevišķās nozarēs, bet vidējā termiņā un ilgtermiņā šāda prakse Latvijai nenāks par labu.
Saeimā ik pa laikam uzliesmo diskusija par nepamatotām svešvalodu zināšanu prasībām darba ņēmējiem. Vai arodbiedrībām par to arī ir kas sakāms?
Šādas sūdzības esam saņēmuši atsevišķās nozaru arodbiedrībās, bet diezgan reti. Parasti šādas problēmas parādās brīžos, kad uzņēmumā kas mainās – jauna vadība, reorganizācijas u. tml. Darba devējs drīkst izvirzīt svešvalodu zināšanas kā priekšnoteikumu pieņemšanai darbā, ja cilvēks nepieciešams darbam ar ārvalstu klientiem, partneriem. Tur arodbiedrībām nekas nav iebilstams. Taču mēs esam kategoriski pret pārmērīgām un nepamatotām svešvalodu zināšanu prasībām. Ja cilvēks nestrādā ar klientiem, bet, piemēram, kārto preces noliktavā vai slauka grīdas, tad viņam vajadzētu pilnībā pietikt ar valsts valodas zināšanām. Ja apkopējam prasa bez valsts valodas zināt arī krievu, angļu vai vēl kādu citu valodu, tad šis cilvēks noteikti var meklēt palīdzību arodbiedrībā.
Pēc nonākšanas LBAS vadībā aktualizējāt jautājumu par sadarbību ar politiskajām partijām. Ar cik daudzām no tām šobrīd noslēgti sadarbības līgumi, un ko tie paredz?
Kopš vasaras mums noslēgti pilnīgi jauni sadarbības memorandi ar visām Saeimā pārstāvētajām frakcijām. Pēc būtības tie īpaši neatšķiras, kaut arī katra partija ieviesa savas nelielas korekcijas. Šajos memorandos iekļauta apņemšanās īstenot taisnīgu nodokļu politiku, samazināt nodokļu slogu darbiniekiem, nodrošināt cienīgu darba samaksu par kvalificētu darbu, nepieļaut grozījumus, kas samazinātu darbinieku tiesisko un sociālo aizsargātību un tamlīdzīgi. Tiklīdz Saeimā iet kādi mums aktuāli jautājumi, teiksim, grozījumi Darba likumā, mēs tiekamies un runājam ar visām frakcijām.
Mans priekštecis LBAS vadītāja amatā Pēteris Krīgers gan savā laikā neslēpa skepsi par šiem līgumiem – pirms vēlēšanām partijas tos ļoti vēlas, bet pēc nokļūšanas pie varas par šīm saistībām mēdza aizmirst. Taču šobrīd vismaz nodokļu reformas diskusiju kontekstā pieredze bija pozitīva. Esam gatavi runāt arī ar politiskajiem spēkiem, kuri šobrīd vēl nav pārstāvēti parlamentā.
Bet vai kādi ideoloģiski rāmji arī jums pastāv? Jūs reiz vienas dienas laikā kā goda viesis ciemojāties un teicāt runas gan “Saskaņas”, gan Nacionālās apvienības (NA) kongresā…
Tajā brīdī, kad Saeimā tika skatīti Darba likuma grozījumi, gan NA, gan “Saskaņa” mūs vienlīdz stingri atbalstīja virsstundu jautājumā un citos būtiskos aspektos.
Mēs politiķus nevērtējam no politisko simpātiju vai antipātiju viedokļa. Taču vienlaikus stingrs kredo ir būt neatkarīgiem no darba devējiem, no valdības, pašvaldībām un politiskajām partijām. Tiklīdz kāda arodbiedrība pārlieku satuvinās ar kādu partiju, tā vairs nav uzskatāma par īstenu arodbiedrību. Vienlaikus arodbiedrību biedru vidū ir ne vien bezpartijiski ļaudis, bet arī dažādu partiju biedri, kuri pat kandidējuši vēlēšanās, arī pats savulaik darbojos LSDSP. Nu jau daudzus gadus esmu bezpartijiskais.
Par valodas politiku jāteic, ka tas mums nekur nav dokumentos atrunāts, bet mums šķiet pašsaprotami, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Esam šo viedokli pauduši publiski un pārrunājuši arī mūsu tikšanās reizēs ar “Saskaņas” pārstāvjiem.
Rudenī gaidāmajās vēlēšanās kandidātu sarakstos neredzēsim jūsu vārdu?
Es nebūšu sarakstos. Teorētiski mēs varētu kandidēt, arī nebūdami partijas biedri, līdzīgi kā to darīja Pensionāru federācijas vadītājs Andris Siliņš, bet mums tas traucētu neitrāli runāt un strādāt ar citiem politiskajiem spēkiem.
Kā jums kopumā veidojas sadarbība ar pašreizējo Ministru kabinetu? Šķiet, ka Māra Kučinska valdība ir viena no arodbiedrībām draudzīgākajām.
Man patīk Mārī viņa pragmatisms, mērķtiecīgums un tas, ka viņš nesola to, ko nespēj izdarīt. Šīs valdības laikā esam iedibinājuši ļoti labu tradīciju, kas palīdz pārvarēt daudzas sociālo partneru un valdības domstarpības – pirms būtiskām Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdēm iepriekšējā vakarā sanākam kopā ar attiecīgās nozares ministru, arodbiedrībām un darba devējiem, lai jau laikus izrunātu smagākos jautājumus. Tas ļauj satuvināt pušu pozīcijas, un pēc tam īstajā NTSP sēdē spējam vienkāršāk nonākt pie kopsaucēja. Ja mēs nebūtu jau šādu taktiku lietojuši, tad vairākas NTSP sēdes pēdējā gada laikā būtu beigušās ar skandāliem un durvju ciršanu.
Lai valdība vēl vairāk jūsos ieklausītos, arodbiedrībām jāpieaug arī spēkā. Kā jums veicies ar jaunu biedru piesaisti?
LBAS dalīborganizāciju skaits pieaudzis no 20 līdz 21, jo aizvadītajā gadā mums pievienojās Latvijas Iekšlietu darbinieku arodbiedrība ar 2700 biedriem. Tas mums būs spēcīgs papildinājums, jo priekšā sarežģītas sarunas ar Iekšlietu ministriju par darba samaksas jautājumiem. Mums ir būtiski iebildumi, jo darba samaksas pieaugums dažādām dienesta pakāpēm atsevišķos dienestos bija pārlieku atšķirīgs.
Kopējais biedru skaits mūsu dalīborganizācijās svārstās starp 90 – 93 tūkstošiem. Šā gada izaicinājums mums būs piesaistīt jaunus biedrus, vēlamies uzrunāt arī gados jaunos darba ņēmējus.
Idejiskiem apsvērumiem par iesaistīšanos arodbiedrībās ir arvien mazāka loma, it īpaši jaunatnes vidū. Taču mums ir vesels praktisku pakalpojumu klāsts, kas pieejams tieši arodbiedrību biedriem – apdrošināšanas sistēmas, atlaižu kartes un krājaizdevu sabiedrības, kas piedāvā aizdevumus ar labākiem nosacījumiem nekā bankas. Tāpat nodrošinām dažāda veida juridisko palīdzību un aizstāvību.
Tomēr pārdomas raisa jautājums, vai ir taisnīgi, ka arodbiedrību biedri brīvajā laikā cīnās, iet protestos, strādā pie koplīguma, diskutē ar politiķiem, riskē nokļūt sava darba devēja nelabvēlībā, bet viņu izcīnītos sociālos labumus saņem visi – arī tie strādājošie, kas nav arodbiedrību biedri. Tādēļ tuvākajā laikā apsveram domu virzīties uz līdzīgu modeli, kāds jau darbojas Vācijā, Šveicē, Bulgārijā un vairākās citās valstīs, kur arodbiedrību biedri drīkst saņemt samērīgi lielākas vai kādas papildu sociālās garantijas nekā citi strādājošie, piemēram, koplīgumā.
Arodbiedrībām ir tāda savdabīga situācija – jo labāk esam strādājuši un lielāku atalgojuma pieaugumu strādājošajiem panākuši, jo mazāk cilvēki vēlas iestāties arodbiedrībās un maksāt biedra naudu, kas parasti ir 1% no mēneša izpeļņas vai ienākumiem. Paradokss – arodbiedrību biedri stāda, ravē, laista zemenes, bet tās ēd visi…
No kurienes ņemat ienākumus savai darbībai? Cik liels ir LBAS budžets, un kas to veido?
Zināmus ienākumus gūstam no divām savā īpašumā esošajām ēkām, izīrējot telpas, bet arī tām mums ir ierobežotas apsaimniekošanas tiesības. Diemžēl šajā ziņā esam vājākās pozīcijās nekā lietuvieši un igauņi, kur arodbiedrībām ir prāvi nekustamie īpašumi, kas ļauj gūt peļņu no saimnieciskās darbības. Pamatā mūsu budžetu veido biedra naudas, un varu ar lepnumu teikt, ka, par spīti visām grūtībām, Latvijas arodbiedrību savienība ir lielākā Baltijā. Kopumā ienākumi no biedru naudām un citiem LBAS dalīborganizāciju maksājumiem ir 293 tūkstoši eiro gadā.
Cik liels ir arodbiedrību līderu atalgojums?
LBAS vadības atalgojums ar valdes lēmumu ir saistīts ar minimālo algu valstī, un šobrīd mana neto alga ir 1500 eiro. Arodbiedrības ietvaros tas ir labs atalgojums, lai gan, vērtējot noslodzi, jāteic, ka mūsu vadības cilvēkiem, juristiem un ekspertiem ir jāstrādā ne mazākā slodzē kā, piemēram, Saeimas, valdības un ministriju ekspertiem, kuri saņem krietni lielāku atalgojumu.
Savulaik ar jūsu vadīto savienību centās konkurēt partijai “Saskaņa” pietuvinātā organizācija LABA, kas arī sevi dēvē par arodbiedrību. Pirms vairākiem gadiem viņi no jūsu rindām pie sevis pārvilka “Rīgas satiksmes” arodbiedrību. Pērn mēģināja “ielauzties” arī “Latvijas Pastā”. Kā vērtējat tās darbību?
Pastā LABA “ielauzās” uz īsu brīdi, parādījās un pazuda. Vairs neesam viņus tur manījuši. Un arī kopumā neesmu pēc tam manījis kādas viņu īpašas aktivitātes, vismaz ne darba ņēmēju aizstāvības lauciņā. Agrāk bija mēģinājumi pārvilināt mūsu biedrus, it īpaši transporta, komunālo pakalpojumu un sakaru nozarēs, bet šobrīd nemana nekādas viņu aktivitātes. Man rodas iespaids, ka šī organizācija palēnām izdziest vai arī pamainījusi savu “profilu”. Par patiesu arodbiedrību šo organizāciju nevarēja nosaukt, jo arodbiedrībai jābūt neatkarīgai gan no darba devējiem, gan partijām, gan pašvaldībām un valdības. LABA, mūsuprāt, šiem principiem nekādi neatbilda.
Šobrīd mūs ir uzrunājuši “Rīgas satiksmes” un “Rīgas namu pārvaldnieka” arodbiedrību pārstāvji par šo arodorganizāciju iespējamo dalību LBAS sastāvā. Redzēsim, pie kāda rezultāta sarunās nonāksim.
