“Riesta dejas latviešu gaumē.” Ieva Rodiņa recenzē Nacionālā teātra izrādi “Riests” 0
Ieva Rodiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādes “Riests” ceļš līdz skatītājiem bijis garš. 2019. gada augustā dramaturģe Linda Rudene uzvarēja Latvijas Nacionālā teātra organizētajā lugu ideju “makšķerēšanas” konkursā.
Vēl pandēmijas dīkstāves laikā aiz slēgtām durvīm LMT Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvoja režisora Valtera Sīļa veidotais iestudējums.
Savukārt pirmizrādi ar skatītājiem izrāde sagaidīja 2021. gada 22. septembrī.
Kopējā pirmizrāžu pārbagātībā “Riests”, iespējams, guvis mazāku uzmanību, tomēr ieintriģē ar vairākiem elementiem – pirmkārt, latviešu oriģināldramaturģijai netipisku tēmu, otrkārt, atšķirīgu pieeju pašreizējā Latvijas teātru krīzes repertuārā novazātajam komēdijas žanram, treškārt, ar jauniem aktiermeistarības izaicinājumiem aktieransamblim. Bet par visu pēc kārtas.
Stilizēta dokumentalitāte
Lindas Rudenes lugu “Riests” veido informējošs prologs, kopsavelkošs epilogs un pamatainas, kurās attēlotas dažādu pāru “riesta dejas”.
Par dramaturģes iedvesmas avotu kalpojušas dokumentālās filmas, kas skaidro dzīvnieku un putnu savstarpējo attiecību veidošanās principus, tostarp autore kā piemēru min paradīzes putnus, kuru partnera iekarošanas stratēģijas, dziedot dziesmas un izpildot savdabīgu horeogrāfiju, kalpojušas par ekvivalentu cilvēku pasaules flirta atspoguļojumam teātra valodā.
Dramaturģe izvēlējusies saglabāt dokumentalitātes garšu, līdzās pamatdarbībai ieviešot teicēja – britu dabas pētnieka Deivida Atenboro tēlu, kurš varoņu dialogus pavada ar zinātniski iekrāsotiem monologiem, sniedzot kontekstuālus komentārus, kas balstīti kā zinātnieku atklājumos, tā statistikas pārvaldes apkopotajos datos.
Komentāru apjoms un biežums ar laiku gan sāk kļūt pārlieku uzmācīgs, novēršot uzmanību no lugas pamatsatura un skaidrojot to, kas jau ir skaidrs no tēlu savstarpējā dialoga.
Tajā pašā laikā izrādē Ģirta Jakovļeva organiskā klātbūtne un viedais skatiens no malas ir burvīgs un neatņemams papildinājums jauno aktieru izspēlētajam skrējienam.
Autore konceptuāli darbojošos personu lokā iekļāvusi varoņus ap reproduktīvi aktīvāko – trīsdesmit gadu – vecumu, vienlaikus modelējot dažādu dzīves pieredzi, sociālās situācijas un iekļaujot arī vienu viendzimuma pāra stāstu.
Darbības vietas mainās – no guļamistabas līdz bibliotēkai un virtuālajai videi –, bet pamatprincips paliek līdzīgs.
Varoņi, fizioloģiska impulsa vadīti, nolemj ļauties savstarpējai vilkmei, izspēlējot jau kopš pirmatnējiem laikiem aktuālu riesta rituālu.
Tādējādi luga savu patieso saturu iegūst tieši uz skatuves, jo runātajam vārdam šeit ir krietni mazāka nozīme nekā ķermeņa valodai, skatieniem, mīmikai.
Aplidošanas hronika
Tēma par cilvēka psihofizikas izpausmēm partnera savaldzināšanas rituālā ir ambivalenta.
No vienas puses, tā piedāvā zināmu komisma potenciālu, ļaujot aplidošanas procesu pētīt no distances, kā atrodoties savannā un vērojot eksotiskus putnus.
No otras puses, tā ļauj manifestēt dažādus izkāpinātus emocionālos stāvokļus – jutekliskuma un seksualitātes, vientulības un skumju, mērķtiecības un trauksmes sajaukumu –, kas kādā brīdī piemeklē riestošanas procesu uzsākušos.
Režisors Valters Sīlis kopā ar aktieransambli – Ģirtu Jakovļevu teicēja lomā un aktieriem Lauru Siliņu, Janu Ļisovu, Romānu Bargo un Igoru Šelegovski – skatītājus aizved pēc kolāžas principa būvētā ceļojumā, nemitīgi transformējot gan skatuves telpu, gan tēlus un izspēlētās situācijas.
Mākslinieces Ievas Kauliņas veidotais izrādes noformējums balstīts lakoniskos, precīzos elementos.
Izmantojot pārbīdāmas mēbeles un nedaudzus rekvizītus, uz skatuves strauji mainās darbības vides, bet nemainīgs paliek visā skatuves platumā redzamais gleznotais eksotiskais fons, kas uzsver cilvēka uzvedības saistību ar dabas likumiem.
Ar Lienītes Slišānes precīzi veidotajiem gaismu akcentiem atmosfēriskas nianses un vispārinājumu iegūst šķietami sadzīviskas situācijas, kurās liela nozīme ir aktieru plastiskumam.
Brīžiem ķermeniskās izpausmes iegūst izteiktu dominanci pār varoņu runātajiem vārdiem, aktieriem demonstrējot gan fizisku veiklību, gan vēstījumā tik iederīgo pašironiju.
Tāda, piemēram, ir aina starp Igora Šelegovska Paulu un Lauras Siliņas Martu, kuri ofisa flirtu nakts dežūras laikā pārvērš teju par dejas priekšnesumu.
Neveiklības paraugdemonstrējums ir aina, kurā Romāna Bargā Reinis un Janas Ļisovas Līva pamostas pēc neapdomāta vienas nakts sakara.
Bet par “vakara naglu” kļūst Janas Ļisovas Ievas un Igora Šelegovska Mārtiņa virtuālais flirts, ko aktieri praktiski nospēlē telefonsarunas formā, ar balss palīdzību radot precīzu attiecību stāstu.
Asprātīga ir arī visa aktieransambļa izspēlētā parodija par riesta rituāliem virtuālajā vidē.
Tomēr ne visas epizodes ir vienlīdz spilgtas – piemēram, ķermeņa valodas izpausmēs mehāniskāka ir Lauras Siliņas Anetes un Romāna Bargā Rūdolfa saruna ballītes aizkulisēs, savukārt Janas Ļisovas Kristiānas un Lauras Siliņas Dārtas “saskatīšanos” pāri bibliotēkas galdiem var uzskatīt par pieklājīgi nospēlētu, bet kopējā sižetā dažādības dēļ nepieciešamu etīdi.
Izrāde “Riests” atstāj gaišu un priekpilnu pēcgaršu – kā gaumīgs un Latvijas teātra piedāvājumā nedaudz atšķirīgs darbs.
UZZIŅA
Izrāde “Riests” Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē
Režisors: Valters Sīlis, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, dramaturģe Linda Rudene, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne.
Lomās: Laura Siliņa, Jana Ļisova, Romāns Bargais, Ģirts Jakovļevs, Igors Šelegovskis.
Nākamās izrādes: 3., 22. decembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Ina: “Tā ir īpaša sajūta – pēc ilgstoša pārtraukuma atkal piedzīvot teātri klātienē. Vakar no sirds izbaudīju izrādi “Riests” – dialogi, humors, reizēm šķita, ka šķirstu arī pa kādai lappusei savā atmiņu albumā, un, protams, Ģirtā Jakovļevā var klausīties bezgalīgi.”
Twitter.com
