Riepas pavasarī un vasarā 3
Astronomiski matemātisks pavasaris ir klāt. Riepu maiņas domas arī. Vienkāršas un skaidras tiem, kuri gluži labas asfalta riepas pērnajā novembrī nomainīja pret jaunām “ziemenēm”. Drīz mīkstās kurpes jāauj nost – nav ko pa siltu asfaltu plēst. Dažus aukstus rītus un kādu cīruļputeni var pārvarēt lēnītēm un piesardzīgi.
Izplatītāks gan šopavasar, šķiet, būs cits variants. Un domas ne tik gaišas. Cilāsim vecās “vasarenes” – tādas pelēkas, tādas pusplikas. Vienai, reče, pat bumbulītis uzmeties… Ne projām mest, ne darbā likt. Jaunas? Nesanāk… Ko darīt?
Ko nedrīkst?
Par to jau pirms divām nedēļām tā pavisam sausi, likumu citējot, uzrakstījām. Pēc atbalsīm spriežot, pilnu skaidrību gan instrukcija ieviesusi nav, tādēļ atkārtojam vēlreiz.
No pirmā marta līdz pat decembrim ziemas riepas nav vajadzīgas. Bet nav arī aizliegtas. Braukt ar tām drīkst, turklāt protektora dziļuma prasības attiecas nevis uz riepas modeli, bet uz sezonu. Tātad vasarā var braukt ar ziemas riepu, kura nodilusi zem ziemā obligātajiem raksta dziļuma 4 mm (vasaras norma – 1,6 mm).
Savādu, pēc daudzu ekspertu domām, visai bīstamu kombināciju noteikumi pieļauj riepu komplekta veidošanā – tikai uz “vienas ass” (proti – priekšā vai aizmugurē) riepām jābūt viena ražotāja, viena modeļa, ar vienādu protektora zīmējumu. Tātad kombinācija, piemēram, jaunas vasaras riepas priekšā, pusbrauktas “ziemenes” aizmugurē ir atļauta.
Sarunās un mediju publikācijās pieminētā riepu vecuma kontrole noteikumos nav ietverta. Ja tāda arī būs, tad, tā teikt, profilaktiska, rekomendējoša un audzinoša, nevis sodoša.
Domā pats!
Kategorisku liegumu tātad vasarā maz. Domā un izvēlies pats.
Ar ziemas riepām vasarā braukt var. Nav jau mums ne tas klimats tropisks (kas jau tā elastīgo riteni vēl mīkstāku padarītu), ne tie atļautie un braucēju vairākuma lietotie ātrumi lieli. Var. Taču racionāls kodols šādai izvēlei ir vien tad, ja nākamajā ziemā šīs riepas nelietosi. Tās – pat ja protektora dziļumu virs prasītajiem 4 mm saglabās – būs “apdrāztas”, “neasas”, ziemas apstākļiem sliktas. Ziemas riepu rites pretestība uz asfalta ir lielāka, tātad par katru šādu kilometru maksāsiet vairāk. Šajā martā paspēju veikt eksperimentu. Nomainīju smagas, rupja raksta ziemenes jau pirmajā datumā. Uzliku nebūt ne dārgas (par jaunu riepu izvēli lasiet nākamajā otrdienā) vasaras riepas un nedēļas laikā (500 km Rīgā un piepilsētā, praktiski nemainīgs maršruts) ietaupīju aptuveni 5 eiro. Komplekts tātad atmaksāsies vienā vasarā. Un kalpos vēl kādas piecas.
Varu gan piebilst – uz grants un meža ceļos pat pusbraukta ziemas riepa tomēr tur labāk par jaunu asfalta riepu. Kas attiecas uz bieži pieminēto “paātrināto dilumu” – uzdrošinos apgalvot, ka dažu ražotāju sasniegumi šajā jomā pēdējos gados ir fantastiski. Man ir zināms “Nissan x-trail” auto, kura “Dunlop Grandtrek” ziemas riepas bija jaunas 2012. gada rudenī, izcili labas pirmajā ziemā, ar lielu slodzi (30 000 ātru grants un asfalta kilometru) nokalpoja 2013. gada vasarā, gluži labi tika galā ar vēl vienas ziemas baltumu un joprojām bija derīgas nākamajai vasarai. Vienīgi priekšēie un pakaļējie riteņi jāsamaina vietām. Pirmie bija diluši nedaudz vairāk, un rezultāts – mērena nepietiekama pagriežamība – sportiska braukšanas stila piekritējiem nepatīk.
Mūžīgais latvieša stāsts – četras jaunas šobrīd nesanāk… Un mūžīgais jautājums – kur divas jaunās likt. Priekšā vai pakaļā? Nupat lietoju daļai lasītāju droši vien nesaprotamu terminu – nepietiekama pagriežamība. Tas ir efekts, ko radīs divas labākas riepas aizmugurē. Stūres reakcija nu būs kūtrāka nekā viscaur vienādi apautam auto. Deguns novirzīsies uz līkuma ārmalu, auto “stums priekšu ārā” (jo lielākas atšķirības abu riepu pāru kvalitātē, jo izteiktāk). Toties aizmugures sānslīdes kļūs praktiski neiespējamas, un tieši tās labot viduslīmeņa vadītājam ir visgrūtāk. Tādēļ klasiska rekomendācija skan – jaunās riepas aizmugurē! Daudzi prasmīgāki, sportiskāki braucēji teiks – muļķības! Un liks jaunās priekšā, jo bremzēšana tad labāka, priekšējās piedziņas auto vilkme labāka, bet slīde meistaram nav bieds, bet draugs. Kā darīsi tu – domā pats.
Riepas vecums
Bargas kontroles un sodu šajā jomā tātad joprojām nebūs. Un pareizi vien ir, jo riepas ražošanas gads pats par sevi nozīmē maz. Svarīgi, kā riepa šajā laikā glabāta, vai ievēroti visi diezgan stingrie temperatūras, mitruma, pareizas novietošanas noteikumi. Esmu braucis ar labām pirms desmit gadiem ražotām riepām, esmu metis ārā karstumā, sausumā, tiešā saulē saplaisājušas piecgadīgas. Domā pats.
Atgādinām – uz katras riepas sāniem var atrast marķējuma simbolu virkni, kura sākas ar burtiem “DOT” un beidzas ar četrciparu skaitli. Piemēram – 2906. Šī riepa ražota 2006. gada 29. nedēļā. Un nez vai būtu rekomendējama. Starp citu – šos cipariņus der papētīt, arī nelietotas (jaunas) riepas pērkot. Gluži iespējams, ka šopavasar bodītē ieraudzīsiet kaut ko šādu – 1313. Nesaku, ka tādas nav ņemamas. Taču rūpīgi papētāmas, pataustāmas (vai nav sākušas izkalst un cietēt, vai jau neparādās mikro plaisiņas) gan. Būs vismaz iemesls pakaulēties…
Ar pastalām neskrien!
Ja neko spožu nokomplektēt nav izdevies – atceries: vecās riepas, iespējams, prasīs paaugstinātu piesardzību pat tad, ja protektora dziļums vēl pārsniegs CSN rakstītos 1,6 mm. Šis skaitlis ir gauži pieticīgs. Laba prakse prasa visu gadu turēties pie tehnisko noteikumu ziemas normas – 4 mm. Sevišķi, ja riepa plata (200 un vairāk mm). Slikta vasaras riepa droši turēs auto tikai uz sausa un tīra asfalta. Tā slīdēs – negaidīti, bez brīdinājuma – uz netīrumiem, smiltīm, kritušām lapām, par peļķēm nemaz nerunājot. Pusplika riepa nespēj izspiest ūdeni, “akvaplanēšana” (pilnīgs saķeries zudums) var iesākties pat pie ātrumiem, kas krietni mazāki par atļautajiem 90 km/h. Tā “netur” uz grants un ir pilnīgi bezpalīdzīga, pat slapju zāli lauku ceļa kāpumā sastapusi. Vārdu sakot – brauc, ja citas iespējas maciņš nedod, taču neskrien gan.
