Solis tehnoloģiju evolūcijā, nevis ātra revolūcija. Kā riepas dzīvi pabeidz asfaltā 2
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Oktobrī Zemgalē ieklāja eksperimentāla sastāva asfalta segumu. Nolēmu bitumena modificēšanu ar no vecām riepām iegūtām gumijas granulām bez steigas papētīt pamatīgāk.
Aizbraucu uz Vilces pagastu, kur kopā ar Ulvi Rudzišu, ceļu būvniecības sabiedrības “Igate” būvniecības departamenta vadītāju, kura vadībā 400 metri jaunā seguma ieklāti, kādu stundiņu gar karjeriem staigājām un par dzīvi spriedām, uzklausīju RTU Ceļu un tiltu katederas doktoru Viktoru Haritonovu, kurš ir jaunās receptes izstrādātājs, palūdzu komentārus ceļu būves veterāniem Andrim Bērziņam (“Latvijas ceļu būvētāja” prezidents), Mārim Paideram (“Strabag”) un bijušajam satiksmes ministram Anrijam Matīsam. Aina iezīmējās šāda.
Gumija – nekas jauns, bet…
Gumijas pievienošana asfaltbetonam nav nekas jauns. Jau sen tāda ir izmēģināta gan plašajā pasaulē, gan tepat Latvijā. Šādu modifikāciju pieļauj arī mūsu esošo ceļu būves standartu specifikācijas. Rezultāti? Veterāni ir visai skeptiski. Ķēpa vien bijusi. Var jau, protams, mēģināt vēlreiz. Paskatīsimies, kas sanāks…
Bet – Viktora Haritonova recepte ir jauna. Un viņa argumenti visai pārliecinoši. Gan teorētiskie, gan jau gatavā produkta laboratoriskos testos iegūtie. Asfaltbetons šādas bitumena modifikācijas rezultātā kļūst elastīgāks.
Tātad ir lielas cerības, ka tas būs noturīgāks pret risu un plaisu veidošanos, pret Latvijai specifiskajām ziemas temperatūru biežajām svārstībām no sasalšanas uz atkušanu, kas tradicionālos segumus nežēlīgi plēš.
Šim kopumā vajadzētu dzīvot ilgāku mūžu, nekā pašlaik noteiktie septiņi astoņi gadi līdz virskārtas atjaumošanas nepieciešamībai. Un tas jau būtu ne tikai vidi piesārņojoša atkrituma lietderīga izmantošana, bet arī ekonomisks ieguvums gan riepu pārstrādes rūpnīcām, gan ceļu būvei.
Argumenti, kurus nedrīkstam ignorēt. Kādas problēmas?
Augstāka cena
Gumijas granulas ir lētākas par parasti bitumenam pievienojamiem modifikatoriem. Bet jaunajā receptē to daudzums aptuveni četrkārt lielāks. Cenas izlīdzinās.
Bet tehnoloģija kļūst sarežģītāka. Tātad dārgāka. Turklāt tikai nedaudziem asfaltbetona ražotājiem pašlaik ir piemērotas iekārtas. Turklāt tās tiek citādi slogotas un var tikt sabojātas.
“Igates” Ulvis stāsta, ka diena pēc eksperimentālā maisījuma esot bijusi laimīgākā viņa mūžā – jo nekas nav nopietni sačakarēts. Vien mazliet pārāk lipīga tā putra bijusi un maisītāji nu jāpatīra. Bet viskozitāti varot mainīt – Haritonovs jau izdomājis, kā to paveikt…
Šā vai tā – šāda ceļa cena būs nedaudz augstāka. Un ja tādu neparedz pasūtītāja konkursu starta tāmes, maz ticams, ka atradīsies šādu piedzīvojumu (turklāt peļņu samazinošu) kāri būvnieki.
Patieso kvalitāti rādīs vien laiks
Jaunais seguma materiāls ir pārbaudīts RTU laboratorijā. To darīt nākotnē sola arī “Latvijas valsts ceļi”, kuriem visā šajā eksperimentā gan nav dalībnieka, bet tikai novērotāja statuss.
Bet laboratorijas ir tikai laboratorijas. Tās nespēj imitēt temperatūras svārstības. Tām gandrīz neiespējami prognozēt transporta riteņu un jaunās virsmas saķeres īpašības.
Tātad – pēkšņas revolūcijas nebūs. Nebūs “Valsts ceļu” obligātas prasības par šīs jaunās metodes lietošanu viņu objektos (par tādu drastisku riepu pārstrādes problēmu risinājumu ieminējās daži runātāji Saeimas Vides un klimata apakškomisijas sēdē). Šāds “zaļais” terors jau tā sarežģītajos nozares darba apstākļos nav izmantojams.
Tātad – laiks rādīs. Celiņš ar jauno segumu nav valsts nozīmes trase. Tas atrodas Vilces pagastā, kustības intensitāte neliela. Bet Haritonova kungs uzskata, ka to kompensēšot “Igates” karjerus apkalpojošo ļoti smago auto slodze.
Braukšu skatīties nākamgad.
