Riebīgie svētki – degbumba vientuļo cilvēku nervu sistēmai 1
Autore: Aija Rutka
Pat vislielākais skeptiķis gan jau būs pamanījis, ka Ziemassvētki neizbēgami tuvojas, par ko liecina rotājumi pilsētas ielās un veikalos. Radio dzirdamas Ziemassvētku dziesmas, darba kolēģi un paziņas apjautājas par to, cik tālu ir dāvanu gādāšanas lietas. Gribam to vai nē – svētki jau klauvē pie durvīm, kad lielais burbulis plīsīs, jo īpaši jau ģimenēs ar bērniem, kuriem dāvanu saņemšana un pantiņu skaitīšana sagādā milzu prieku.
Tomēr ir daļa cilvēku, kuri, ja ne skaļi, tad pie sevis gan atzīstas: “Kā man riebjas šie svētki, šie nenormālie cilvēki, kuri panikā skraida pa bodēm, meklējot kārtējo nevajadzīgo lietu, kuru ievīkšķīt dāvanu papīrā, apdrukātā ar zvaigznītēm vai eglīšu mantiņu bumbuļiem. Kaut ātrāk visa tā jezga beigtos!”
Tu vaicā, kurš to saka? Tavi līdzcilvēki, tavs darba kolēģis, tavs kaimiņš, varbūt pat kāds tavs radinieks, kuru ikdienas skrējienā esi piemirsis.
Tie ir cilvēki, kuri jūtas vientuļi – vīrieši, sievietes, vecāki, kuri vieni audzina bērnus.
Un tādu cilvēku ir pietiekami daudz, atzīst speciālisti – psihologi, kuri gan ikdienā, gan šajā svētku laikā palīdz šiem ļaudīm tikt pāri emocionālajai noskaņai, kas nebūt nav piepildīta ar svētku smaržu un garšu.
Visvientuļākie – vīrieši
Kā atzīst krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” psiholoģe, krīzes tālruņa konsultantu apmācības vadītāja Santa Ozoliņa, svētku laiks patiešām daudziem cilvēkiem ir visai grūts periods. Lai gan zvanu skaits uz krīzes tālruni nepalielinās, šajā laikā tiek saņemti specifiskāki zvani, nekā ikdienā. “Zvana vientuļi cilvēki, kuri mēģina izveidot siltas attiecības ar konsultāciju operatoru,” šādus aicinājumus svētku laikā var dzirdēt no vientuļajiem. Ozoliņa norāda, ka šādā veidā cilvēki cenšas kompensēt uzmanības trūkumu. Ja sākumā neviens uzreiz nesaka, ka ir viens, ilgākā sarunā noskaidrojas, ka cilvēks ir vientuļš. Un viņš konsultāciju operatoru cenšas integrēt kā savu ģimenes locekli.
Kā atzīmē Ozoliņa, tieši vīrieši visbiežāk zvana un atzīstas, ka jūtas vientuļi. Turklāt viņi ir dažāda vecuma. “Ja sieviete vēl atradīs kādu kompāniju, ar ko pabūt kopā svētkos, vīriešiem tas nav tik raksturīgi, un viņi zvana. Citiem vispār nav bijusi ģimene, citiem izjukusi. Pērn bija viens vīrietis, kurš atzinās, ka sieva mirusi, bērni izauguši, dzīvo ārzemēs, bet viņš palicis pavisam viens,” stāsta Ozoliņa.
Otra zvanītāju grupa, ja tā to var nosaukt, ir cilvēki, kuri nonākuši labā stresa iespaidā, bet līdz ar to izgaismojas citas problēmas, kurām ikdienā netiek pievērsta uzmanība.
Kā piemēru Ozoliņa min pirmssvētku laikā aizņemtās mammas, kurām jāsagatavo maskas bērnudārza svētku pasākumiem, jāsarūpē dāvaniņas ģimenei, jādomā par svētku galda klāšanu. Un to psihologi sauc par labo stresu, bet tas tāpat ir stress un pārbaudījums nervu sistēmai, un tā laikā neviļus izgaismojas pavisam citas problēmas. Izrādās, ka vīrs šajā visā nepalīdz, iespējams, ir pat vardarbīgs.
Interesanti, ka, piemēram, Ziemassvētku vai Vecgada vakarā daudz vairāk zvana vientuļie cilvēki, bet 25., 26. decembrī un 1. un 2. janvārī – sievas, mātes, kuras sūdzas par atkarības problēmām ģimenē, kad atkal kāds svētkus izmantojis kā ieganstu pamatīgi apreibināties.
Protams, konsultāciju operators zvanītājam nevar nodrošināt ģimeni, tomēr sarunas gaitā speciālisti mēģina atrast tās iespējas, ko cilvēks pats varētu darīt, lai vairs nejustos tik vientuļš. Bieži vien, kad cilvēks piezvana pa Krīzes tālruni, viņš pat neizprot savas emocijas, to, kas ar viņu notiek. Sarunas laikā konsultāciju operators cilvēkam atspoguļo, kas ar viņu notiek, mudinot arī pašam padomāt, kā situāciju mainīt – varbūt pieklauvēt pie kaimiņa durvīm, iespējams, viņš jūtas tieši tāpat. Varbūt piezvanīt kādam radiniekam vai paziņam, ar kuru sen sen kā zuduši kontakti.
Nedaudz aplūkojām situāciju par cilvēkiem, kuri uzdrošinās piezvanīt – ja ne kādam paziņam, tad vismaz Krīzes tālruņa konsultantiem, bet tālāk palūkosimies nedaudz dziļāk cilvēku emocionālajā pasaulē, kāpēc svētku laiks ir sāpīgs tik daudziem un kā tomēr sevi kaut kā uzmundrināt. Ļausim runāt trīs dažādiem speciālistiem.
Nozagtā svētku burvība. Vientuļo vecāku nelabā dūša pirmssvētku laikā
Ģimenes attīstības un kultūras centra “Alise” vadītāja, sociālā pedagoģe Vineta Preisa:
“Tā nu sanāk, ka gada nogale ir tāds svētku un pasākumu virpulis, kas reizēm aizrauj un neļauj atpūsties un apdomāt, vai tiešām to vēlamies, vai to vēlamies tieši tā un, kas būtu galvenais visā šajā svētku karuselī. Jau adventes laikā iezīmējas dažādas obligātās darbības, kas bez liekām pārdomām jāizpilda. Īpaši tas izjūtams darba kolektīvos, kur etiķete prasa noteiktu kārtību un tradīciju ievērošanu. Tiek vākta nauda Ziemassvētku rotājumiem, adventes vainagiem, priekšniecei un lielajam priekšniekam. Tad vēl papildus tradīcijas prasa, lai notiktu apdāvināšanās starp kolēģiem.
Tādos kolektīvos bez kopīgas svinīgas pasēdēšanas pie galda arī neiztikt, kas ne vienmēr tiek nodrošināts no uzņēmuma finansēm. Arī galda klāšanai jāatvēl līdzekļi. Lai nebūtu vien dīki jāsēž pie galda, tradicionāli tiek rīkotas vēl Ziemassvētku loterijas, kur vidēji par pieciem eiro var savstarpēji apdāvināties ar bieži vien nekam nederīgiem niekiem.
Var jau būt, ka tiešām kādam ir patiess prieks no šīm svinībām, loterijām un kolēģu pļāpām, bet bieži vien tām mammām vai tēviem, kuri audzina bērnus vieni un materiālais stāvoklis nav tas spožākais, tieši Ziemassvētku un gada nogales laiks ir vissmagākais. Darba kolektīvos valda savi “vilku likumi”, kas paredz par pieņemtās kārtības neievērošanu visai bargus sodus, jo darba kolektīvā jāiekļaujas.
Lai nodrošinātu ar iztiku savus bērnus, vientuļajiem vecākiem reizēm nākas strādāt pat vairākās darba vietās, taču gandrīz visur ir līdzīgas tradīcijas.
Varbūt šīs tradīcijas veido tie, kuriem vispār nav ģimenes, vai arī viņu dzīves prioritāte ir darba kolektīvs?
Pirms Ziemassvētkiem gan bērnudārzos, gan skolās tiek rīkotas vecāku sapulces, kur tiek spriests arī par svētku svinēšanu. Arī tam ir atvēlami līdzekļi, kas atkarībā no vecāku-aktīvistu priekšstatiem var būt pat diezgan ievērojami. Parasti jau netiek domāts, ka šajā grupiņā varbūt ir kāda ģimene, kurā aug vairāki bērni un, ka varbūt kādiem bērniem ir tikai mamma vai tētis, kam jāspēj nodrošināt tādi paši maksājumi, kā citi divatā maksā par vienu bērnu.
Protams, ka arī vientuļie vecāki samaksās prasītās summas, iedos naudu dāvanai audzinātājai, auklītei, vadītājai, skolotājai un nopirks niekus kārtējai loterijai. Mātes atteiksies kaut no visa, lai tikai viņas bērnam nebūtu jāpiedzīvo pazemojumi par to, ka viņa mamma nevar samaksāt, lai bērns kopā ar citiem priecātos pie eglītes. Mammas negulēs naktis, lai uzšūtu tērpus Ziemassvētku ludziņai un saceptu pīrāgus, ko likt galdā bērna sarīkojumā. Viņas izdomās, kā skaisti sapucēt savus bērnus, lai viņi netiktu apsmieti par pieticīgāku apģērbu. Viņas jutīsies vainīgas, ja darba dēļ nevarēs aiziet uz bērna sarīkojumu, lai viņam nebūtu jājūtas vienam.
Plāns un problēmu risināšanas prasmes. Būt šeit un tagad
Lūk, ko par svētku stresaino laiku saka KBT psihoterapeite Aiga Ukstiņa:
“Gada skrējienā un steigā svētki bieži vien ir laiks, kad ir iespēja uz laiku pierimt, apstāties, padomāt un pa īstam sajust – kā es šajā dzīves posmā jūtos un kas šobrīd ar mani notiek? Reizēm, kad esam steigā un dzīves virpulī, dominējošā sajūta var būt nogurums un laika trūkums, praktiskās ikdienas problēmas, kas nemitīgi ir jārisina. Par sevi, savām jūtām un vajadzībām nemaz nav tik daudz vietas un laika domāt.
Reizēm ikdienas steiga pat mēdz būt palīdzoša, jo tad var ļaut sev par šīm, nebūt ne vienkāršajām lietām, arī nedomāt, neraizēties. Var pasargāt sevi no piedzīvotām sāpēm, dzīves vilšanās brīžiem un zaudējumiem. Izjūtas var būt līdzīgi kā ar mājas kopšanu vai citu pienākumu atlikšanu – vienā brīdī ķeroties tiem klāt, veicamo darbu var izrādīties gana daudz un uz ilgāku laiku.
Līdz ar to no ikdienas skrējiena nonākot svētku virpulī, var būt izjūta, ka tos negribas, ka svētku svinēšana izraisa aizkaitinājumu, riebumu, nevēlēšanos un skumjas.
Prātā var nākt domas – ja man nav attiecību partnera, ideāla draugu pulka, ilgotās ģimenes vai ideālu vecāku, tad svētkus svinēt nav jēgas un labāk būt vienam.
Izjūtas var būt ļoti duālas – no vienas puses dziļi sirdī gribas piedzīvot piederības un kopā būšanas sajūtu, no otras puses pašreizējā dzīves periodā var nebūt paši piemērotākie apstākļi to īstenošanai. Vai mums vienmēr ir jāgaida īstie apstākļi, īstie cilvēki līdzās, lai svinētu svētkus un radītu tos ne tikai citiem, bet arī sev?
Svētku laiku var saredzēt ne tikai kā skrējienu un aktīvu tikšanos ar cilvēkiem, bet arī kā laiku, kad iedot vietu un telpu savām iekšējās pasaules norisēm. Līdz ar to pirmais jautājums, ko būtu svarīgi sev uzdot, ir – “Kā skan mana iekšējā balss saistībā ar svētkiem? Ko es par svētkiem sev saku?”.
Reizēm mēs sajūtam spēcīgas emocijas, īpaši skumjas un nomāktību, bet dažkārt nedzirdam, kādas ir mūsu pašu domas, kas veido un rada šīs emocijas. Tādējādi veidojas negatīvs apburtais loks jeb tā sauktais “kāmīša ritenis”, kur vēl pirms svētkiem es sevi negatīvi un kritiski noskaņoju, jūtos nomākts, norobežojos un tā rezultātā saņemu apstiprinājumu, ka tiešām svētki ir vientuļi un nomācoši.
Vai manas domas man šinī svētku laikā ir palīdzošas? Vai tas, ka es sev pārmetu, vainoju sevi, salīdzinu ar citiem, turos pie ideālā svētku scenārija, man palīdz justies labāk? Vai šīs domas man rada sirds siltumu, sniedz atbalstu un svētku sajūtu? Nē? Tad, kas man šajā situācijā būtu patiesi palīdzoši un līdzētu justies labāk?
Arī netipiskā un netradicionālā svētku svinēšanā scenāriju var būt daudz, ir tikai jāsaņem no sevis atļauja, ka es šogad drīkstu visādi.
Nu un kas, ja nebūs tieši tā kā lielākajai daļai cilvēku, vai nebūs tā, kā es savā prātā esmu iztēlojies?
Lai mēs justos labi svētkos, līdzīgi kā citās dzīves lietās un notikumos, mums ir jābūt plānam un problēmu risināšanas prasmēm. Atrisināt svētku vientulības izjūtu, nenozīmē gulēt mājās zem segas, norobežojoties no cilvēkiem un krītot vēl dziļāk nomāktībā. Risinājums ir aktīva iekšējās pasaules vai ārēja darbība. Ja es atteiktos no visiem saviem iedomātajiem “pareizajiem, tradicionālajiem”, “tikai un vienīgi tā vai nekā”, “balts vai melns domāšanas” scenārijiem, tad ko es šajos svētkos gribētu darīt?
Vai es gribētu būt starp cilvēkiem, vai es gribētu veikt kādu iekšēju vecā gada atvadu un jaunā gada sagaidīšanas rituālu, vai es gribētu piedzīvot, ko nebijušu, vai es gribētu būt ar kādu divatā un dalīties ar savām emocijām? Vai man būtu vajadzīgs, ka mani uzklausa?
Saprotot savu patieso vajadzību saistībā ar svētkiem, es varu virzīties tālāk un mēģināt ģenerēt idejas, kā es varu īstenot šo vajadzību. Vai man kāds ir jāuzrunā un jāpauž sava vajadzība būt kopā ar cilvēkiem? Vai jājautā par to, vai es drīkstu pievienoties? Vai ir jānoskaidro svētku pasākumu grafiks un jāatrod, kas labāk atbilst manām iespējām? Vai man pašam ir jārada svētki un kāds jāuzaicina ciemos? Varbūt nekas no tā, bet man ir beidzot jāapsēžas un jāsaliek pa plauktiņiem savas vajadzības un vēlmes. Tas viss ir piemēroti. Arī svētku laikam.
Es drīkstu justies tā, kā es jūtos, es varu mēģināt sevi atbalstīt, meklēt atbalstu un ļaut sev pieņemt, ka šogad šajā dzīves posmā ir šādi.
Palīdzoši var būt arī svētku laikā praktizēt apzinātību jeb būšanu “šeit un tagad”, jo visbiežāk domas, kas rada nomāktību vai nemieru ir par pagātni vai nākotni. Svarīgi ir apzināti un ar atbalstošu, nevērtējošu iekšējo attieksmi vērst uzmanību uz to, ko var piedzīvot tagad – svētku brīdī. Tuvojoties Ziemassvētkiem tās var būt visdažādākās sajūtas. Kā smaržo mandarīni, piparkūkas, egles skujas, ingvers.
Kādas ir svētku krāsas, gaismiņas, toņi. Kādas ir garšas svētkos, kā ir pieskarties svētku dekorācijām, egles skujām. Kā skan svētki, vai ir kāda īpaša dziesma, kas uzrunā. Sajust svētkus šeit un tagad. Skatīties uz svētkiem tā, kā to dara bērni – ar jaunatklāšanas prieku un interesi. Vai tik tiešām darboties kopā ar bērniem – vērt virtenes no papīra un pērlītēm, izgriezt figūriņas no mandarīna mizām, izcept savas, īpašās “sirdspiparkūkas”.”
Cik maksā dārgākās bērnības atmiņas?
“Centrs Dardedze” psiholoģe Inese Sadauska:
“Jau kopš novembra beigām par Ziemassvētku tuvošanos arvien biežāk sāk atgādināt dažādas filmas un reklāmas, kas attēlo laimīgu ģimeni pie bagātīgi klāti klāta galda, dāvanu ielokā. Iespējams, daļu sabiedrības šis ideāls iedvesmo, taču daudziem tas rada papildu spriedzi un kalpo kā griezīgs atgādinājums par to, kā viņiem trūkst. Kāpēc svētki rada skumjas un ko ar šīm izjūtām darīt?
Svētku laiks var būt nepatīkams un stresa pilns, ja mūsu gaidas pret to ir pārāk augstas.
Jāiegādājas dāvanas, jārīko svētku mielasts, jātiekas ar radiem, attiecības ar kuriem var būt sarežģītas. Turklāt svētkos daudziem spriedzi rada arī finansiālas grūtības. Ziemassvētkos, kuru “standarts” tik aktīvi tiek popularizēts, neapzināti sākam salīdzināties ar citiem un redzēt to, kā mums trūkst – tā vietā, lai novērtētu, kas mums ir.
Ziemā saņemam maz saules gaismas, bet tumsa un aizvien īsākas dienas var sekmēt depresijas un sezonālu garastāvokļa traucējumu saasināšanos. Dažkārt arī cilvēki, kuri ikdienā jūtas labi, ir nomākti tieši svētkos, izjūtot gan somatiskus simptomus (piemēram, galvassāpes, gremošanas un miega traucējumus), gan psiholoģiskus simptomus (kā trauksmi, nemieru, vēlmi konfliktēt ar tuviniekiem). Psiholoģiski nepatīkamas sekas var radīt arī pārmērīga ēšana vai alkohola patēriņš – tas var saasināt gan trauksmi, gan depresiju. Alkohols, pretēji vispārpieņemtiem uzskatiem veicina depresīvas izjūtas.
Bez sacensībām starp šķirtajiem vecākiem
Parasti cilvēki gaida brīvdienas un svētku dienas, jo tās dod iespēju pavadīt laiku kopā ar tuviniekiem, sev mīļajiem cilvēkiem. Tomēr cilvēkiem, kas dzīves laikā piedzīvojuši traumas vai sāpīgus notikumus, svētki var radīt nepatīkamas izjūtas. Ar grūtībām var saskarties šķirtās ģimenes, kurās jālemj par to, ar kuru no vecākiem svētkus sagaidīs bērni.
Dažas ģimenes vienojas, ka bērni ar katru no vecākiem pavadīs pārmaiņus ik pāris gadus (piemēram, šogad Ziemassvētkus svinēsim ar tēti, bet nākamgad ar mammu). Citās ģimenēs svētkus dala uz pusēm un bērni tos pavada te ar vienu, te otru vecāku. Retāk šķirtie vecāki izvēlas svētkus pavadīt kopā ar abu bērniem, bet pavisam drūmi ir tad, ja vecāki brīvdienās nekad nesatiek savus bērnus.
Šķirtajās ģimenēs ļoti būtiski vecāku starpā jau savlaicīgi vienoties par brīvdienu noteikumiem un pieturēties pie tiem, lai aiztaupītu liekus sarūgtinājumus sev un bērniem. Nebūtu prātīgi aizrauties ar sacensību rīkošanu par to, kurš sagādās bērnam labākus svētkus, jo bērns vairāk pārdzīvos par vecāku konfliktiem nekā priecāsies par jaunām mantām vai gardumiem. Arī konkrētie svētku datumi svarīgāki ir pieaugušajiem nekā bērniem – bērni Ziemassvētkus var svinēt arī divreiz, ar katru no vecākiem. Pavisam jauki, ja pieaugušie var palīdzēt bērnam izvēlēties dāvaniņu otram vecākam, izrādot cieņu pret viņu. Tikpat svarīgi pieņemt otra dāvanu ar pateicību.
Pagātne iezogas svētkos
Tā kā Ziemassvētki tiek uzskatīti par ģimenes svētkiem, tajos mēs visbiežāk domās atgriežamies pie saviem mirušajiem draugiem vai tuviniekiem.
Visgrūtāk klājas tiem, kuri tuva cilvēka nāvi piedzīvojuši nesen.
Šajā gadījumā var palīdzēt ierastās svētku rutīnas un rituālu mainīšana, jo sekošana tradīcijām var būt kā sāpīgs atgādinājums un skumju slazds, no kura grūti izkļūt. Vecākiem cilvēkiem dažkārt ir grūti runāt par savām emocijām, kas saistītas ar sērām par aizgājēju, toties viņi labprāt gremdējas patīkamās atmiņās, kas ir dziedinoši un palīdz pārvarēt bēdas.
Neizdedz kā svece
Lai izvairītos no svētku sezonas radītās spriedzes, ieteicams plānot savu laiku un izvēlēties prioritātes, neuzņemoties liekus un nevajadzīgus pienākumus, lai pasargātu sevi no pārguruma un izdegšanas. Ir nepieciešams ieplānot laiku atpūtai un vienkāršām lietām, kas sagādā prieku – pastaigām pie dabas vai pilsētas izgaismotajām ieliņām Ziemassvētku noformējumā.
Savlaicīgi pārrunājiet ar bērniem finansiālās iespējas un brīvdienu plānus, lai izvairītos no iespējamas vilšanās un konfliktiem. Svētku radītā stresa ietekmē vecāki var kļūt neiecietīgāki arī pret saviem bērniem, tāpēc svarīgi jau laikus sev atgādināt – svētkos bērniem daudz svarīgāks ir priecīgi kopā pavadītais laiks nekā “ideālās” vakariņas. Kopīgā gatavošanās svētkiem un kāds neparasts piedzīvojums bērnam var kļūt par dārgākajām bērnības atmiņām.
Ja brīvdienas parasti rada skumjas vai dusmas, var palīdzēt iesaistīšanās brīvprātīgo darbā, jo, palīdzot citiem, ir grūti justies nomāktam. Turpretī, norobežošanās un pašizolācija no citiem cilvēkiem pastiprina skumjas un rada drūmām domām iespēju nekavēti riņķot galvā. Cilvēki, kuriem nav bērnu, var izlemt rīkot anti-svētkus: plānot svētkiem neraksturīgas aktivitātes vai neplānot neko. Svētkiem nav noteikti jāatbilst kādiem ārējiem standartiem – ja vien tie rada prieku.
Iespējams, ka kino apmeklējums vai došanās uz Zooloģisko dārzu ir patīkamāka svētku laikā, jo ir iespēja izvairīties no cilvēku burzmas?
Ir cilvēki, kas cieš no klīniskas depresijas un viņiem ir nepieciešama ārstēšana, tomēr daudziem depresija ir izvēle – mēs varam pievērst uzmanību tam, ka dienas ir īsas un gaismas ir maz, bet varam arī domāt par to, ka teju, teju tās kļūs garākas un dzīve – gaišāka. Jāapzinās, ka svētki nekad nebūs ideāli un tieši tādi kā esam iedomājušies, taču mūsu pašu rokās ir iespējas tos padarīt brīnišķīgus gan sev, gan saviem mīļajiem.”
