Egils Līcītis: Rīdzinieki un lauku radiņi 4
Lai kam Latvijas novados un pilsētās pašvaldību vēlēšanās iedzīvotāji dos jāvārdu 3. jūnijā, lai pašreizējā vara nostabilizējusies vai citviet tektoniskām svārstībām un labilitātei pakļauta, viens ir skaidrs: boļševiki mūsu valstī neatgriezīsies un nacionālsociālisti neparādīsies. Vietvaru mēru kandidāti sen kā ielējuši termosā kafiju un atvadījušies no ģimenēm – uz redzēšanos, gaidiet mani mājās pēc mēneša. Droši vien katrā apdzīvotā vietā amatā mumificējies Baltais tētiņš villojas ar ambiciozu, ar zobenu nākošu Melno bruņinieku, bet vietējā komūna pati izšķirs, kam sēsties domes priekšsēdētāja krēslā un kam ierādītais ofiss būs telts zem klajas debess. Šis ir jauks laikposms novada ļaužu un pilsētnieku izklaidēm maz piesātinātā dzīvē, jo – sevišķi kur lielāka konkurence! – kad vēl maijā ieradies Ziemsvētku vecītis, pasniedzot dāvaniņas un lejot bezmaksas alu no mucas? Bet godīgs vēlētājs ir neuzpērkams ar lētiem trikiem, nodos balsi, vadoties pēc iekšējās konstitūcijas, un pat mazākajā novadiņā uzvarēs cilvēki, kas ir nomodā par savu tautu un nav mantrauši.
Pašreiz vispārības uzmanībā ir trīs saistošākie pašvaldību izvēles momenti: a) kam svaru kausi nosvērsies par labu Rīgā (kāpēc Ušakovs vēl tikai kūpināts, ne cepināts?), b) ka Ventspilī beidzot izmērīs temperatūru večukam Lembergam, c) vai Daugavpils domē tiks iekšā dejojošā meičiņa Svetka kandidatka?
Ne tik spilgtā izgaismojumā un dziļāk lūkojoties ir ļoti būtiska lieta, kas atkarīga no snieguma šajās vēlēšanās. Runa ir, ka 3. jūnijs ir izšķirošs datums “Vienotībai”, turklāt mijiedarbībā ar Reģionu apvienības parādītiem rezultātiem. Kamēr “Vienotībai” bija lielākas naudas summas, augstāks sabiedriskais stāvoklis, lasi, pozitīvāks reitings, iemīļojamā premjere Straujuma un iespaids pie varas, tikām Rīgas partija bija kā koks, kam pieslējās reģionālās (Valmieras, Tukuma, Latgales, Kuldīgas, Ogres u. c.) apvienības. Simpātijas materializējās ciešākā savienībā, un Saeimas frakcijā uzņemtie “laucinieki” jutās kā lutināti viesi – līdzstrādnieki sev interesējošu lietu pagriešanā vēlamā virzienā. Bet jāpiebilst – sēdvietas Saeimā lauku radiņi paši nopelnījuši.
Tas nav kara noslēpums, cik frontāla ir iekšpartijiskā nogrupēšanās “Vienotības” domubiedru terārijā, cik būtu noderīgi partijas iekšķīgai terapijai ārstnieciskie pelašķi, cik neparedzami var vērties notikumu krelles Vecpiebalga vadītās organizācijas pēcvēlēšanu dzīvē un cik ilgi eirokomisārs vilks ilksīs (vai turpmāk trenēs Hārtlijs). Bet tas ir cita raksta temats. Jo nodibinātajās partnerattiecībās noteicēji par nākotni būs “Vienotībai” pielaulātie draugi.
Ja 3. jūnijā “Vienotības” uzstādītie līderi izrādās konkurentiem viegli apšaujami fazāni un ja Rīgas vēlēšanās Viļņa Ķirša savāktā bilance ne tuvu nav līdzvērtīga Mārtiņa Bondara galvu reibinošiem panākumiem, tad sāksies reģionu cilvēku atsvešināšanās no rīdziniekiem pēc pašu vēlēšanās. Tad atliek gads līdz cīņai par Saeimu, jāapsver, kur noenkuroties un ieņemt labākās starta pozīcijas, un laulības šķiršanas process var nebūt ilgs. Neba sanīsties, ar naidu atvadīties, bet latgaļiem, valmieriešiem un pārējiem atliek viens nolēmums – dot roku tuviniekiem no radniecīgās Reģionu apvienības kā perspektīvākam spēkam nekā vecā lāga “Vienotība”. Reiz no “Vienotības” ābeles krita sulīgi āboli, bet, ja tagad augļukokā izauguši sausi čiekuri, tad kopības izjūta ir grūti panākama. Bondara komandā ir labvēlīgāki botāniskie apstākļi. Vīri tur ir lieli un spēcīgi stādi, iesakņoti dzimtā novada zemē, nevis indīgi parazitējoši augi, un no spēkazariem kopā veidojas audzelīgi blīvs, sakuplojis dzīvžogs. Pagastvečiem der pieņemt darbā vēl pāris izdarīgus, tikumīgus jaunekļus kā divmetrīgais Mārtiņš, un tad ir visai spožas izredzes vākt saldu plūmju ražu 2018. gada rudenī. Starp citu, arī Kučinska kungs nav nekas cits kā ZZS apvienības algots politiskais menedžeris, kas pietiekami kvalificēti izpilda dotos uzdevumus.
Tāpēc tagad jaunajam Ķirsim ir uzgūlis pasmags slogs dubultā – spēkoties par Rīgas atslēgām un darīt godu savai partijai, finišējot ar puslīdz pieņemamu rezultātu. Ķirša kungs ir gara auguma sparīgs censonis ar labu reputāciju, balss par viņu suverēnajā izvēlē nebūs zemē nomesta. Ja lojāliem, līdzjūtīgiem vēlētājiem, veciem paziņām ir dārga kailā “Vienotības” dzīvība, tad viņi nelaidīs garām pēdējo iespēju glābt eiropeiski labi audzinātus cilvēkus, mūsu garīgi kulturālo centrisko spēku no eksistences izbeigšanās.
