Rīdzinieces neparastie maizes kukulīši dažādās krāsās, ar dabiskām garšvielām! Saimniece dalās receptē 1
Ja gribas pievērsties veselīgam dzīvesveidam, ir vērts padomāt par maizes cepšanu mājās. Tas nav tik sarežģīti, kā sākumā šķiet. Protams, pirmie mēģinājumi var būt neveiksmīgi, taču, kad uzkrāsies pieredze, būs prieks ģimenei celt galdā pašceptu maizi ar dabiskām un spēcīgām garšām. Turklāt tās sastāvā atšķirībā no lielveikalos pieejamās nebūs ne irdinātāju, ne stabilizētāju, ne garšas uzlabotāju.
Nebija laika nobīties
Pirms kāda laika cept maizi mājās sāka arī rīdziniece Santa Liepa, kura jau gadu ir labi pazīstama Kalnciema ielas tirdziņa apmeklētājiem. Viņas ceptie kukulīši gan krāsas, gan piedevu ziņā ļoti atšķiras no tradicionālā piedāvājuma lielveikalā.
– Ja iepriekš kāds man būtu teicis, ka es cepšu un tirgošu maizi, domātu – ko runā galīgas aplamības! Taču arvien vairāk aizraujos ar šo lietu, – atzīst enerģiskā āgenskalniete.
Pamudinājums pievērsties maizes cepšanai radies, reiz vasarā kopā ar draugiem atpūšoties Tūjā, kur atrodas vasaras māja vienam no domubiedru pulciņa. Mājas saimnieks Toms, būdams agrs putns, nav varējis sagaidīt, kad pārējie modīsies. Lai īsinātu laiku un būtu ko draugiem pasniegt brokastīs, iejaucis mīklu un uzcepis maizi. – Tajā brīdī, kad mājā sāka virmot svaigi ceptas maizes un tikko uzvārītas kafijas smarža, pat vislielākie guļavas rausās ārā no gultām. Agrs vasaras rīts pie jūras, kopīgas brokastis ar draugiem, pie liela, apaļa galda baudot pašceptu maizi, – tas bija tik jauki, ka šis vasaras piedzīvojums mani ilgi sildīja atmiņu līmenī.
Santa izprasījusi Tomam maizes recepti un izcepusi savu pirmo kukulīti. Kaut gan visu izdarījusi, kā receptē rakstīts, piedzīvojusi vilšanos. Maize šķitusi bezgaršīga un pliekana – tik vien kā milti sacepti ar ūdeni. Nākamajā reizē jau bijusi gudrāka. – Tad sākās tā kosmosa spēle, kad kāds no augšas man deva impulsu piemest klāt gandrīz visu, kas tobrīd bija ledusskapī, – sieru, dārzeņus, zaļumus, arī garšvielas. Esmu asu, izteiksmīgu garšu cienītāja, tāpēc garšvielas netaupīju. Maize bija pa prātam, patiešām garšīga.
Nopriecājusies, ka būs gardi kukulīši, ar ko pacienāt draugus, taču maizes cepšanu nav uzskatījusi par liktenīgu pavērsienu savā dzīvē, līdz gadījums Santu savedis kopā ar cilvēku, kam šķitis, ka viņa nedrīkst turēt sveci zem pūra. – Mūsu kompānijai pievienojās puisis, kuram ir nopietna pieredze biznesā. Nogaršojis manis cepto maizi, viņš iesaucās – tā taču ir tīra manta! Kāpēc vēl nav tirgū?
Sākumā Santa to uztvērusi kā joku, taču sēkla bija mesta auglīgā zemē. Reģistrējusies feisbukā, lai varētu interesentiem paziņot, ka izcepusi tādu un tādu maizi. Tajā pašā dienā jau vairāk nekā 100 cilvēku izrādījuši interesi. Līdzīgi kā viņa – eksperimentētāji, kas nebaidās iziet ārpus rāmjiem, un spēcīgu garšu piekritēji. – Nekas cits neatlika, kā trīcošām rokām pieņemt pasūtījumus, – viņa atceras. – Tiku ierauta straujā notikumu virpulī, man nebija laika nobīties, šaubīties vai rakstīt biznesa plānu.
Sākusi ar vienu miltu paku. No katra pārdotā kukulīša nauda trīskāršojusies, līdz ar to varējusi nopirkt produktus nākamajam cepienam. Pēc nedēļas jau saņēmusi uzaicinājumu no Kalnciema ielas tirdziņa organizētājiem. Nepilnas nedēļas laikā nokārtojusi formalitātes VID un PVD, iegūstot mājražotājas statusu. Savukārt pēc veiksmīgas dalības Brīvdabas muzeja tirdziņā (maizi iztirgojusi acumirklī) Santa iegādājusies četras lietotas elektriskās plītis, jo sapratusi – darba apjoms pieaugs.
