“Rīcība ar žoga celšanu ir pilnīgi nepiedodama.” Dienas saruna ar Valdi Zatleru 94
Valdības veidošana, Imigrācijas likuma grozījumi, valsts drošība, elektroenerģijas tarifi un Lemberga faktors, kā aizsegs tam, lai nerunātu par valstī esošajām problēmām. Par to saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru.
Velta Puriņa: Pirmais un galvenais jautājums par valdības veidošanas gaitu. Vai Jums bija pārsteigums, ka “Apvienotais saraksts” varētu nepiekrist pievienoties jaunajai koalīcijai?
Valdis Zatlers: Istenībā nekas nebija prognozējams. Ja mēs paskatāmies, kāds ir rezultāts, visu laiku gada garumā tiek runāts, ka vajadzīga plašāka koalīcija ar vairāk kājām krēslam, bet beigu beigās tās pašas trīs kājas vien ir un ar mazāk balsīm, nekā bija iepriekš.
Pēc būtības “Jaunā Vienotība” ir nomainījusi savus partnerus. Cik tas būs veiksmīgi, to parādīs jaunās valdības darbs.
Vai šī koalīcija varētu būt ieprieksējās koalīcijas kļūdu labojums?
Ļoti labs jautājums. Pirmkārt, šī koalīcija pieļaus savas kļūdas un tās būs jaunas kļūdas. Ja mēs runājam, kas ir nepieciešams iedzīvotājiem, uzņēmējiem, tad tās problēmas nekur nav pazudušas, tās ir tās pašas. Jautājums, vai valdība spēs tās saskatīt un vai valdība spēs šīs problēmas risināt. To mēs nevaram zināt, jo ir jauni partneri.
Abi partneri ir ar savām īpatnībām. “Progresīvie” ir pirmo reizi valdībā un šeit mums var draudēt tāda pirmklasnieku eiforija – mēs visu zinām, mēs visu varam, mēs parādīsim, kā ir jādara, bet beigās tā darbība būs līdzīga kā iepriekšējai valdībai. Savukārt “Zaļo un zemnieku savienība” ir rūdīti buki, kas varbūt gribēs iet tajās pašās sliedēs, kuras viņus kā “labo darbu čempionus” noveda pie zaudējuma vēlēšanās. Tā kā tur pastāv šādi riski.
Kā šos riskus novērst, tas ir pavisam vienkārši – Evikai Siliņai ir jāvada valdība. Jāvada. Jābūt procesa vadītājai, nevis sēžu vadītājai.
Aizvadītājās dienās Siliņas kundze ir izteikusies, ka viena no būtiskām prioritātēm, kas būtu ātri jāatrisina, ir jautājums par “Sadales tīkla” tarifiem. Vai tas nav tāds kniksis sabiedrībai, kas ir ļoti sašūmējusies par šo jautājumu? Jo regulatoru jau arī tik viegli nevar likvidēt.
Kas Jums saka, ka regulators ir jālikvidē. Regulators ir nepieciešams. Es nepiekrītu tiem, kas saka, ka regulators neko nedara. Regulators ir tas, kas sabiedrības vārdā, uzņēmēju vārdā, mājsaimniecību vārdā ierobežo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju alkatību. Tātad viņu uzdevums ir samazināt izmaksas cilvēkiem līdz tam līmenim, kurš tiešām ir nepieciešams.
Regulatoram īstenībā ir liela vara un regulatoram ir jākalpo sabiedrībai. Tā nav likvidējama institūcija. Ja tā nebūs, tad vispār būs pakalpojumu sniedzēju patvaļa – kādas cenas gribam, tādas liekam. Tomēr viņiem ir jāpierāda to cenu pamatotība. Un regulators saka – “jā, pareizi” vai “nē, nepareizi, pārstrādājiet”.
Zināmā mērā nebija komunikācijas ar sabiedrību šajā jautājumā. Tas noveda pie tā, kur tagad esam. Varbūt regulatoram arī jāpārdomā sava rīcība.
Es domāju, ka regulators šoreiz rīkojās ļoti pavirši, nedomājot par sabiedrības interesēm, nedomājot par to, kā šis process notiks
. Regulators vienkārši paļāvās pakalpojuma sniedzējiem un viņu noteikumiem. Regulatoram ir tiesības to mainīt. Teiksim tā, šis bija ļoti paviršs regulatora darbs, ļoti neapdomīgs darbs, kas noveda pie situācijas, ka mēs visi esam neapmierināti.
Par “Apvienoto sarakstu”, viņiem bija atvērtas koalīcijas durvis līdz pašam pēdējam brīdim. Vai tiešām Lemberga faktors nostrādāja, vai tomēr tas ir kaut kas cits?
Tas izskatās, ka “Apvienotais saraksts” izlemj. Ja jau reiz “Zaļā partija” aizgāja no ZZS ar vienu ieganstu – mēs gribam norobežoties no Lemberga – bet “Zemnieku savienība” nav spējīga norobežoties, tad, protams, kā saka, pēc godaprāta viņiem ir nepieņemami darboties šajā valdībā, kur tomēr divas balsis ir Lemberga partijai.
“Ventspilij un Latvijai” partijas vadītājs ir Aivars Lembergs. Tas stāv melns uz balta rakstīts. Tur nav nekas mainījies. Tā kā es domāju, ka šī bija principiāla izšķiršanās. Protams, vai šī principiālā izšķiršanās dod kādu pozitīvu efektu “Apvienotajam sarakstam” nākotnē, tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo “Apvienotais saraksts”, nebūdams valdībā, bet būdams opozīcijā, pakļauj sevi briesmām, ka tas vienkārši izšķīdīs kā politiskais spēks.
Runājot par Lemberga faktoru. Vai šī ir tēma, aiz kuras paslēpties, lai nerunātu par lielajām problēmām valsī?
Domāju, ka nē. Tas ir principiāls jautājums. De facto Lembergs varbūt nekur nepiedalīsies, varbūt lielīsies ar to, ka ir valdībā, bet tā ir viņa problēma. Viņš tomēr ir Latvijas politikas dziestoša zvaigzne.
Bet ir arī, tā saucamais, juridiskais faktors. Viņa partija ir realitāte, tā ir reāla daļa no “Zemnieku savienības” un Ventspils partijas apvienotā saraksta, lietosim šo salīdzinājumu. Nespēja “Zemnieku savienībai” juridiski norobežoties… visas šīs runas – cik tālu viņš sēdēs, kurā istabā, uz telefonā vai tiešsaistē, vai sarakstīsies ar vēstulēm – tas viss ir muļķības.
Tā ir cilvēku neizlēmība skaidri un gaiši pateikt, ka esam gatavi ņemt valdībā, bet ir jāatsakās no šiem diviem deputātiem.
Un tie ir konkrēti deputāti. Tas nav tā, ka mēs te netīšām esam kopā.
Jāņem vērā arī faktors, kas izskaidro šo “Zemnieku savienības” nespēju norobežoties. Tieši Lemberga personīgā popularitāte ieveda viņu Saeimā un viņi ir spiesti atmaksāt. Atmaksāt šo parādu, pieciešot visu. Man drīzāk ir jautājums, kāpēc tas ir jāpiecieš “Jaunajai Vienotībai”.
Balsojums par prezidentu…
Redziet, es kādā intervijā arī teicu, ka tajā brīdī, kad prezidents ir ievēlēts, viņš vairs nav parādā nevienai partijai, viņš vienkārši sāk veikt savus pienākumus. Bet tā problēma, ka partija, kura vienojās, ir parādā otrai partijai. Tas ir fakts. Un politikā tomēr ir konsekvence. Vārda turēšana ir būtiska un tādēļ mēs šobrīd redzam visu to radušos situāciju ar visām tām sekām, kādas tur būs.
Par šī brīža situāciju uz mūsu valsts robežas. Jūsu laikā bija jau nojausma, ka ar robežu vajag kaut ko darīt? Vai tādas runas vispār nebija?
2007. gadā Latvijas-Krievijas un Latvijas-Baltkrievijas robežas bija absolūti miermīlīgas robežas. Tur varēja pieiet līdz pat pašai robežai, pamāt ar roku pretējās puses robežsargiem, pasmaidīt vienam uz otru. Tajā brīdī tāda bija situācija. Neviens tajā brīdī nedomāja par konfrontāciju. Latvijas militārā jeb aizsardzības infrastruktūra bija nekāda.
Visu izmainīja Krievijas uzbrukums Gruzijai. Kopš tā laika, kopš katra Krievijas uzbrukuma saprotam, ka Krievija ir drauds.
Katrā ziņā rīcība ar žoga celšanu ir pilnīgi nepiedodama. Paskatāmies, kā citas valstis ir rīkojušās, saprotot, ka šī robeža ir jāsargā arī no tiem pseidomigrantiem, kas cenšas nokļūt mūsu valstī. Mums tas dzeloņdrāšu žodziņš, to pašu neesam spējīgi uzcelt. Joprojām nav pieņemts ekspluatācijā. Un šī, protams, ir iekšlietu ministra atbildība. Vairāku iekšlietu ministru atbildība, kāpēc tas netika darīts. Kāpēc mums liekas, ka mums saimnieciskie strīdi šeit uz vietas ir svarīgāki par valsts drošību. Tas ir nopietni.
Es ceru, ka jaunais iekšlietu ministrs, vienalga, kurš viņš būs, pateiks skaidri un gaiši. Mēs runājam, ka ir jāziedo nauda mūsu aizsardzībai. Tad pirmā aizsardzība ir robežu aizsardzība un tas žogs ir jāpabeidz pēc iespējas ātrāk. Un ne tikai žogs.
Kas vēl?
Redziet, mēs esam muļļājušies. Trūkst izlēmīga rīcība, kas strādā katru dienu, un, ja nepieciešams, arī brīvdienās, lai uzbūvētu tādu robežas aizsardzības sistēmu, kurā mēs varētu būt droši. Kur mums nebūtu jāpaļaujas tikai uz skaņām, ieročiem vai suņiem, tomēr kur pirmais būtu mehāniskais šķērslis. Mums liekas, ka vajag kaut ko simboliski uzlikt.
Šeit vairs nav runa par simbolismu, šeit ir jābūt nopietnam žogam.
Runājot par Imigrācijas likuma grozījiem. Pirms gada tie bija tādi, līdz šī gada 1. septembrim nekas netika izdarīts. Tagad būs jauni grozījumi…
Valsts pārvalde ir tendēta neko nedarīt līdz tam, kamēr politiskā vadība skaidri un gaiši nepasaka, ka tā ir prioritāte. Mums ir jāsaprot, ka valsts pārvalde nav pie visa vainīga, tomēr atbildība ir jāuzņemas politiskajai vadībai. Politiskā vadība nosaka prioritātes un politiskā vadība nosaka arī, cik ātri tā vai otra likuma ieviešana dzīvē notiks. Es domāju, ka mēs atkal gribam reizē būt labi un reizē būt arī ļoti noteikti un aizsargāt savas iekšējās intereses.
Kas attiecas uz Krievijas pilsoņiem – viņi ir Krievijas pilsoņi, viņi atbild par šo karu, par uzbrukumu Ukrainai, nekāda auklēšanās ar viņiem šeit.
Es nedomāju šajā gadījumā šos vecos, pensionētos cilvēkus, kuri vienkārši grib dzīvot tur, kur viņi dzīvo, un mierīgi pavadīt sava mūža nogali. To ir viegli saprast un varbūt viņiem šī pretīmnākšana ir nepieciešama. Bet jaunākiem cilvēkiem te nevar būt, ka ar vienu roku dodu, bet ar otru ņemu. Ir jābūt stingrai nostājai.
Visu sarunu ar Valdi Zatleru skaties video!
