Rezultatīvs un vienmēr pozitīvs – no hokejista Andra Buša atvadoties 0
Ar savu ieguldījumu hokeja attīstībā cieņu, atzinību un pateicību ir pelnījis viens no spilgtākajiem sešdesmito gadu Rīgas “Daugavas” hokeja meistarkomandas spēlētājiem Andris Bušs, kurš šā gada 16. oktobrī 80 gadu vecumā aizejot mūžibā pievienojies klusējošo hokeja kareivju pulkam.
Skumji kļūst skatot Latvijas Hokeja federācijas (LHF) mājas lapu – viena rindiņa un līdzjūtība. Tas ir viss, ko zinām, kas šķitis svarīgs.
Pajautāju mātei Googlei – atradu divas ziņas – LHF mājas lapas rindiņu ar 15 brašiem atbalstītājiem, un otro, kur pieminēts Jāņa Matuļa rakstā par Juri Repsi. Tas viss par meistarkomandas spēlētāju, kurš no 21 gadu vecuma septiņas sezonas priecēja tos skatītājus, kuri salā, sniegā, slapjdraņķī pildīja “Daugavas” stadiona mazās arēnas tribīnes.
Man glabājas Andra paša rakstīts un parakstīts dzīves stāsts. Īsi un galvenais.
“Esmu dzimis 1939. gada 27. jūlijā Zaķu salā. Daugava blakus, slidot sāku 4-5 gadu vecumā uz slidām, kuras varēja piestiprināt ikdienas apaviem. Astoņu gadu vecumā uzsāku trenēties “Dinamo” zēnu komandā. Mani pirmie treneri bija Elmārs Bauris un Georgs Straupe. Tālāk jaunieši un “Dinamo” republikas komanda. 18 gadu vecumā tiku uzaicināts uz “Daugavas” meistarkomandas treniņiem. Vienlaicīgi tiku iesaukts obligātajā kara dienestā, bet tā kā spēlēju hokeju, tiku ieskaitīts ASK republikas komandā, kas piedalījās LPSR republikas čempionātā.
“Daugavas”meistarkomandas sastāvā iekļuvu 1961/62.gada sezonā, nospēlēju tajā pie dažādiem treneriem septiņus gadus, lielo hokeju beidzu spēlēt 1968. gadā, tad vēl piecus gadus spēlēju republikā RLMR komandā/Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīca/.”
Tas par sevi īsumā… un paraksts.
Vai daudzi atcerēsies tos laikus un “Daugavas” meistarkomandas kapteiņa, centra uzbrucēja Gunāra Krastiņa vārdā nosaukto triecinmaiņu Krastiņš-Salcēvičs-Bušs? Tas bija laiks, kad pilnā mērā izpaudās šo neapšaubāmi talantīgo spēlētāju savstarpējā saderība. Mēs, hokeja profesionālajā valodā to saucam par dvēseļu radniecību. Viņi lieliski sapratās, izmantojot savas labākās īpašības. Krastiņš – izcili apdāvināts, gudrs spēles organizators, trjnieka smadzeņu centrs. Salcēvičs – tehnisks, viltīgs taktiķis. Bušs – ļoti ātrs, mērķtiecīgs, vienmēr gatavs izrāvienam un galvenais – rezultatīvs. Un visi kopā veidoja tā laika “Daugavas” meistarkomandas spēles stilu, rezultātu. Varbūt kopējais rezultāts tajā laikā nebija diez ko izcils, bet triecienmaiņas kopējais ieguldījums bija iespaidīgs un tajā skaidri redzams ir Andra Buša sniegums. Tas tika sasniegts pateicoties nopietnajai piejai un neatlaidībai treniņos.
Andris Bušs meistarkomandā parādās 1961. gadā un tiek vērtēts kā vērtīgs papildinājums. Par triecienmaiņas un Andra Buša ieguldījumu lai runā statistika.
SEZONAS – SPĒLES – GŪTIE VĀRTI – BUŠS – KRASTIŅŠ – SALCĒVIČS- KOPĀ
1961/62 38sp. 112 vārti 9 – 16 – 10 – 35 no 112.
1962/63 37sp. 108 vārti 12 – 14 – 8 – 36 no 108
1963/64 40 sp. 158 vārti 31 – 19 – 25 – 75 no 158
1964/65 40 sp. 180 vārti 21 – 25 – 20 – 66 no 180
1965/66 48 sp. 185 vārti 24 – 12 -25 – 61 no 185
1966/67 44 sp. 128 vārti 14 – 5 – 13 – 32 no 128
1967/68 44 sp. 115 vārti 7 – 5 – 7 – 19 no 115
KOPĀ: 118 – 96 – 108 – 322 no 986.
Atbilstoši arī tika novērtēti rezultāti – PSRS sporta meistaru nosaukumi tika piešķirti Andrim Bušam, Gunāram Krastiņam, Zigvardam Salcēvičam, Jurijam Antonovam un Jurim Repam. Sportiskā puse ir tikai neliela daļa no veselā. Dzīve sportā nosacīti ir īsa, arī sasniegumi ātri aizmirstas. Turpmāko nosaka cilvēciskais faktors, dzīve ārpus sporta, taču sportam ir ļoti svarīga loma turpmākajā, sports ir pamats.
Varbūt citiem Andris reizēm licies vairāk aizņemts pats ar sevi, bet tas viņam netraucēja būt biedriskam, sirsnīgam, atsaucīgam, izpalīdzīgam. Disciplinēts, akurāts, savaldīgs. Uz viņu varēja paļauties, ar vārdiem nemētājās un ar muļķībām nenodarbojās. Daudz lasīja, interesējās par mākslu, mūziku. Iekšējā pasaule bija bagāta, to varēja nojaust un tas izpaudās visā viņa turpmākās dzīves gaitā. Komandas biedru vidū bija labi ieredzēts, tika cienīts un uzklausīts.
Kopā ar Andri no Zaķu salas ir nācis un hokejā sevi pieteicis Eduards Strauts, arī “Daugavas” meistarkomandas spēlētājs, nedaudz jaunāks, taču izgājis to pašu dzīves skolu, kā atcerās – savā republikā. Daba visapkārt pati aicina. Ja starp futbola spēlēšanu vasarā paspēj vēl 40/četrdesmit reižu!/ nopeldēties,tad laikam jau esi slims ar sportu. Slidošana, hokejs, ledus laukuma tīrīšana – viss ierasta lieta. Tā blakus augām. Arī dzīvē bijām blaku, pat pa Amatu vienā laivā laivojām, RLMR kopā spēlējām. Labsirdīgs, izpalīdzīgs, kārtīgs, taisnīgs, tā par savas bērnības draugu izsakās Eduards Strauts, piebilstot – neviena slikta vārda man nav, ko teikt.
“Zelta maiņa” – tā viņus nosauca Gunārs Jākobsons, kurš Andri atceras kā inteliģentu, gudru spēlētāju, bet dzīvē kā sirsnīgu, smalkjūtīgu un jūtīgu, spējīgu pat reizēm apvainoties, tiesa, ne uz ilgu laiku.
Gunārs Krastiņš, pēdēais no trijnieka, uzsver to, ka savā starpā nebija nekādu problēmu ne laukumā, ne sadzīvē, mierīgs, savaldīgs, vienmēr pozitīvs un labā garastāvoklī, praktiski nesatricināms. Bija labs spēlētājs un komandas biedrs.
Lūk tādu savās atmiņās mēs vēlamies saglabāt RĪGAS “DAUGAVAS” spēlētāju NR 12 Andri Bušu no Zaķu salas. Varbūt viņu par tādu mūsu zemītei ir izaudzinājusi māmuļa DAUGAVA?
Ar patiesu cieņu atvadoties no komandas biedra – Ēvalds Grabovskis.
