Rezultāti, kas nav atspēkojuši skepticismu 0
Nīderlandes prezidentūra Eiropas Savienības Padomē pagāja, visiem gaidot Apvienotajā Karalistē rīkoto referendumu par palikšanu vai nepalikšanu ES. Salīdzinājumā ar to ES iekšējā darba kārtība pat likās diezgan otršķirīga. Sākotnēji uzmanība bija piesaistīta tam, kā noslēgsies mēnešiem ilgā Londonas un Briseles tirgošanās par Apvienotās Karalistes statusu ES un tam, kā Eiropas līderi izpratīs britu premjera Deivida Kemerona spārnoto aicinājumu “dzīvot un ļaut dzīvot citiem”. Savukārt turpmākais laiks lielākoties aizritēja “Brexit” tēmai veltītu dramatisku paziņojumu un brīdinājumu ēnā.
Augošais skepticisms
Savā ziņā arī Nīderlandes pasludinātie prezidentūras programmas liberāli ietonētie pamatprincipi, uzsverot administratīvo slogu samazināšanas un būtisku jautājumu risināšanas nepieciešamību, it kā bija domāti britu pārliecināšanai par ES lietderību. Janvārī premjerministrs Marks Rute, iepazīstinādams Eiropas Parlamentu ar Nīderlandes izvirzītajām prioritātēm, sacīja: “Mums ir jāsniedz konkrēti, redzami rezultāti, kas atspēkos visā Eiropā augošo skepticismu.”
Kā četras galvenās prioritātes tika formulētas “inovācijas un darba vietu radīšana”, “migrācija un starptautiskā drošība”, “stabilas finanses un spēcīga eirozona” un “tālredzīga klimata un enerģētikas politika”.
Politisko notikumu gūzmā bija tieši ar inovāciju jomu saistīti svarīgi notikumi, kas citkārt izpelnītos lielāku ievērību. Piemēram, Eiropas Savienības ierosmē noslēgtais nolīgums Pasaules tirdzniecības organizācijas ietvaros starp ES un 24 valstīm, tajā skaitā ASV, Ķīnu, Japānu un Dienvidkoreju, par muitas nodokļu pakāpenisku atcelšanu jauno tehnoloģiju izstrādājumiem. Nolīgums kopumā aptver 201 produktu – navigācijas ierīces, telekomunikāciju satelītus, mūsdienu medicīnā plaši izmantoto magnētiskās rezonanses aparatūru u. c. Minēto preču ES eksporta apgrozījums ir 189 miljardi eiro gadā, un Eiropas Komisijas aprēķini liecina, ka ES papildu ieguvums no līguma varētu būt līdz pat 8,3 miljardiem eiro. Turklāt uzņēmumi būs aizsargātāki pret negodīgu konkurenci. Tika nolemts, ka muitas nodokļu samazināšana sāksies šā gada jūlijā, bet to pilnīga atcelšana īstenojama līdz 2019. gada jūlijam.
Saprotamu iemeslu dēļ prese daudz vairāk atspoguļoja EK iecerētās Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūras veidošanas priekšdarbus. Jaunā struktūra, kas aizstās esošo “Frontex”, varēs piesaistīt no ES dalībvalstīm 1500 robežsargu, veiks situācijas un risku analīzi, kā arī būs apveltīta ar plašākām pilnvarām un tiesībām iesaistīties nelegālo imigrantu “atgriešanā”. Tai vajadzētu uzsākt darbu otrajā jeb Slovākijas prezidentūras pusgadā, kad reālos apstākļos noskaidrosies šo pārmaiņu efektivitāte.
Tāpat grūti paredzēt, kā un vai vispār darbosies ES Augstās pārstāves ārlietās prezentētā “partnerattiecību sistēma ar trešajām valstīm”. Konkrēti migrācijas pārraudzības jomā ir plānots slēgt līgumus ar Jordāniju un Libānu, kā arī vēlāk ar Nigēru, Nigēriju, Mali un vēl dažām Āfrikas valstīm, piemērojot burkāna un rīkstes principu. Jau līdzīga vienošanās ar Turciju izraisīja pamatīgus strīdus. Bet jāievēro, ka Ankarai piemīt daudz lielākas organizatoriskas spējas nekā iepriekš nosauktajām valstīm. Un nereti tikusi kritizēta arī ES līdzšinējā politika Āfrikā, piemēram, 2014. gadā noslēgtais partnerības līgums ar Rietumāfrikas reģiona valstīm, kura rezultātā īstenotā “brīvā tirdzniecība” nebūt neveicināja minēto valstu ekonomikas uzplaukumu, bet sagādāja zaudējumus vietējai, ar ES subsidēto produkciju konkurēt nespējīgajai lauksaimniecībai, kas savukārt pastiprināja ekonomisko migrāciju Eiropas virzienā.
Migrantu pieplūdums vairojis politiskā spektra galējo partiju ietekmi. Nīderlandē tā ne vien ir radījusi starptautiskus sarežģījumus valdībai, bet arī likusi šķēršļus Eiropas līmenī jau akceptēta lēmuma iedzīvināšanai. Pērn vasarā Nīderlandes parlaments jau bija noslēdzis ES un Ukrainas asociācijas līguma ratifikācijas procedūru, taču septembrī eiroskeptiski noskaņotās aprindas savāca nepieciešamo parakstu daudzumu juridiski nesaistošam referendumam, kurā šā gada 6. aprīlī pārsvaru guva līguma pretinieki.
Iestrēgusī solījumu izpilde
Valdības un arī parlamenta mājvietā Hāgā (konstitūcijā noteiktā galvaspilsēta ir Amsterdama) ar balsojuma rezultātu nākas rēķināties, un tāpat līdz 23. jūnijam bija jāpatur prātā spriegās diskusijas Apvienotajā Karalistē. Jo, kā liecināja Nīderlandes Centrālā plānošanas biroja aplēses, “Brexit” ietekmē valsts ekonomika līdz 2030. gadam varētu zaudēt desmit miljardus eiro. Galēji labējās “Brīvības partijas” līderis Gērts Vilders gan pauda cerību, ka pēc 6. aprīļa eiroskeptiķu panākuma un pēc “Brexit” sekos referendums par “Nexit” jeb Nīderlandes izstāšanos, taču daudzi apšauba tāda referenduma iespējamību, jo tas būtu pretrunā ar likumu, kas paredz konsultatīva referenduma rīkošanu vien par noteiktā nesenā laika periodā pieņemtu parlamenta lēmumu.
Kaut arī Nīderlandi var dēvēt par eiroskeptiskāko Beniluksa valsti, aptaujas rāda, ka “Nexit” piekritēji ir stabilā mazākumā. Tomēr valdībai likās prātīgi pārāk nesteigties ar 6. aprīlī Ukrainai radītās problēmas risinājumu. Uz to esot jāvirzās “soli pa solim”. Marks Rute šajā sakarā tomēr izteicās, ka ir “pilnīgi pret referendumu rīkošanu daudzpusēju līgumu jautājumos, jo tam nav nekādas jēgas”.
Iespējams, 23. jūnija balsojuma iznākuma gaidās tika savā veidā iesaldēta arī bezvīzu režīma ieviešana ar Ukrainu un Gruziju. Abas ES Austrumu partnerības valstis bija cerējušas panākt vīzu režīma liberalizāciju jau Rīgas samitā (2015), taču tām uzdeva vēl virkni mājasdarbu. Pērn decembrī Eiropas Komisija apstiprināja Gruzijas atbilstību visiem kritērijiem un vēlāk konstatēja to izpildi no Ukrainas puses, tomēr lieta iestrēga, un vienotu nostāju nespēja rast arī Tieslietu un iekšlietu padome šā gada 10. jūnijā. Parādījās jauns nosacījums – tika apgalvots, ka vispirms Eiropas Savienībā jāievieš noteikumi, kas ļautu vīzu režīmu atjaunot tā ļaunprātīgas izmantošanas vai nekontrolējamas masu imigrācijas gadījumā. Tas vairāk attiecās uz Turciju un Kosovu, kuras arī pretendē uz vīzu režīma ar ES liberalizāciju, taču reāli aizkavēja Tbilisi un Kijevas centienus.
Nebija īpašs noslēpums, ka īstie iemesli nav tehniski, bet politiski un tie meklējami Vācijas, Francijas un vēl dažu valstu vadītāju attieksmē, kura dīvainā kārtā ir drīzāk eiroskeptiķiem izdabājoša, nevis Eiropas integrācijas piekritējus iedrošinoša.
Tāpat zināms, ka Berlīne un Parīze gatavoja priekšlikumus, ko celt galdā pēc britu referenduma, kas neatkarīgi no rezultāta iezīmē jaunu posmu ES vēsturē. Tikmēr sevišķi atbildīgā brīdī stafeti no Nīderlandes, kurai tā bija vienpadsmitā prezidentūra, pārņem Slovākija, kurai tā būs pirmā. ES politiku bieži kritizējošais Slovākijas premjerministrs Roberts Fico, jūnija sākumā būdams Briselē, tomēr apņēmās gluži kā Bismarks iejusties “godīga vidutāja” lomā: “Mēs vēlamies būt valsts, kas dos lielu ieguldījumu kompromisa lēmumu pieņemšanā starp dalībvalstīm. Bet svarīgākais – mēs saprotam, ka ir ārējie faktori, kas ietekmēs mūsu prezidentūru. Galvenokārt tas ir referendums Lielbritānijā, bet arī secinājumi Eiropas Savienības samitā jūnija nogalē.” Šķietami ierastā rutīna. Ko britu aiziešana no ES iespaidos tikpat lielā mērā, kā būtu ietekmējusi palikšana.
