“Rezonēt stīgās un balsī”. Ilze Kļaviņa recenzē Liepājas teātra koncertprogrammu “Čaklais. Cits” 1
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
2020. bija dzejnieka Māra Čaklā jubilejas gads. Pieminot viņu astoņdesmitajā dzimšanas dienā, kurzemnieki savam novadniekam veltīja plašu kultūras programmu. Kā īpašs notikums ar populāru solistu piedalīšanos viņa dzimtajā pilsētā Saldū un citās Latvijas vietās skanēja koncerts “Atkal, atkal ir debesis pušu”, atgādinot par tautā iemīļotajām dziesmām ar dzejnieka tekstiem.
Liepājas teātris Čaklajam velta divus projektus, kas tikšanos ar skatītājiem pandēmijas dēļ piedzīvo tikai šogad. Septembrī viņa dzeja skanēja īpašā pasākumā ekspedīcijā “Orbīta. Čaklais”, kas apmeklētājiem piedāvāja jaunā aktierkursa studentu izpildītus literāri muzikālus notikumus un ekskursiju dažādās teātra telpās. Ar programmas “Skolas soma” atbalstu poētiskā performance “Orbīta. Čaklais” šobrīd pārtop par digitālu projektu pusaudžiem un jauniešiem.
Vienlaikus Liepājas teātra repertuārā ar komponētiem rakstnieka dzejoļiem ienāk koncertprogramma “Čaklais.Cits”, skatītājiem to iespējams piedzīvot 10. decembrī. Tas ir aktrises Karīnas Tatarinovas solokoncerts, kas tapis kopdarbā ar mūziķi Robertu Dinteru. Aktrise savu veltījumu dzejniekam apzīmē ar nosaukumu sarunu koncerts, gan stāstot par dziesmu izvēli, gan akcentējot vārdu dzīvo skanējumu publikas priekšā, gan iekļaujot Čaklā domu citātus par radīšanas procesu, par cilvēkiem un laiku, kurā top poēzija.
Aktrise uzskata, ka “dzeju, tāpat kā citus mākslas darbus, ietekmē tas, kas notiek ar to radītāju, – viņa emocionālais stāvoklis, dzīves notikumi…”1 Karīna uzsver, ka Māra Čaklā dzeja viņai ir tuva sen, tā skanējusi vairākās līdzšinējās programmās – gan caur dažādu komponistu komponētām dziesmām, gan kā dzejas lasījumi.
Čaklais
Lai gan mākslinieku dueta izveidotajā literāri muzikālajā programmā skan ikvienam atpazīstamas dažādu komponistu dziesmas, kuru autori ir Imants Kalniņš, Ēriks Ķiģelis, Ģederts Ramans, par īpašām tās padara aktrises oriģinālā interpretācija un netradicionālais muzikālais pavadījums. Mūziķis, komponists, multiinstrumentālists Roberts Dinters pavadījumam izmanto dažādu stīgu septiņas ģitāras, kas izvietotas uz skatuves. Viņa dziedošā balss ieskanas fonā tajos nedaudzajos brīžos, kad to prasa muzikālā dramaturģija.
Katrai dziesmai tā izstrādāta precīzi un oriģināli. Emocionāli pārdomātā programma sastāv no liriskām, dramatiskām, bērnišķīgi rotaļīgām, patriotiski uzlādētām un himniskām dziesmām. Lielākā daļa no tām komponētas teātra izrādēm un kinofilmām. Tās gadu gaitā kļuvušas populāras un ienākušas pastāvīgā koncertēšanas repertuārā – “Akāciju palags”, “Tu mani dzen”, “Apvij rokas”, “Melnā aronija”, “Dziesmiņa par Napoleonu”, “Uzsniga sniedziņš balts”. Mazāk zināmās – “Pomeranču vainadziņš”, “Raganas dziesmiņa pēc sprieduma pasludināšanas” u. c.
Karīnas dziedājums pierāda viņas artistiskās iespējas, kurās var atpazīt dažas emocionālās nokrāsas no spēlēto lomu raksturiem, taču acīmredzami, ka viņas potenciāls ir lielāks, nekā līdz šim izrādēs redzēts. Muzikālais materiāls ir vokāli sarežģīts, taču lieliskais izpildījums apstiprina, ka grūtības ir kalpojušas par izaicinājumu talanta pilnveidojumam.
Dziesmu skanējums un to interpretācija ir abu mākslinieku kopdarbs un redzējums, instrumenta stīgu un balss vibrācijas rada kopēju noskaņu. Lai gan uz teātra lielās skatuves atrodas tikai divi mūziķi, viņu radītā atmosfēra aptver visu telpu. To papildina gaismu mākslinieka Toma Streiļa un video mākslinieka Dainara Albuža audiovizuālā scenogrāfija ar ritmiski bagātu, krāsās un noskaņās daudzveidīgu gaismas partitūru.
Starp epizodēm Karīna lasa skatuves dziļumā projicētajos slaidos Māra Čaklā domu citātus. Šķiet, ka ieskanas paša dzejnieka balss, raksturojot dziesmu tapšanu: “Tā kā īpaši neesmu par to domājis, tad neesmu arī šķirojis – smagā mūzika vai vieglā top ar maniem nopietniem vai ēverģēlīgiem tekstiem. Kaut kāda vienreizēja atbrīvotība, gandrīz vai tāds kā mocartisks vieglums ir uzturējis manas attiecības ar vairākiem komponistiem.” 2
Dziesmu arheoloģija
Uz skatuves līdzās sintezatoram atrodas arī rekvizīti – vecs kasešu magnetofons, ar ripu griežams telefons, kas vienā no dziesmām kļūst par skaņas fonu. Karīna skaidro, ka priekšmeti atsauc atmiņā pagājušā gadsimta astoņdesmitos, tie ir no Māra Čaklā dzīves laika. Nolasāma ir abu mākslinieku vēlme satura izpratnē atgriezties pie dzejnieka teksta, kas laika gaitā piedzīvojis uzslāņojumus: “Mēs šīs tik pazīstamās un iemīļotās dziesmas zinām to izpildītāju interpretācijās, kādās tās kļuvušas populāras – “Menuets”, brāļi Ziemeļi, “Līvi”, Austrasbērni…
Tās ir ārkārtīgi skaistas, zināmas dziesmas, bet mēs šoreiz vairāk uzmanības pievēršam tieši dzejai.”3 Mākslinieku vēstījuma intonācija ir personiska, pat intīma, tā ar neviltotu atklātību atbruņo klausītāju uzmanību.
Domās pārcilājot šo maz pētīto un aprakstīto dziedošo aktieru fenomenu, kad personības uzrunā ar patiesumu, atklāj savu unikālo talantu un radošo temperamentu, rada kopā ar skatītājiem konkrētā laika kopsajūtu, atceros tādas leģendārās personības kā Edgars Liepiņš, kurš spēja uzrunāt skatītāju tūkstošus. Atceros arī bērnu auditorijas mīluli Veru Singajevsku ar viņas dziesmu cikliem, arī citus mērogā lielus talantus. Žēl, ka koncertprogrammas žanra nozīme maz apzināta teorētiski un praktiski. Un tam šobrīd, manuprāt, būtu īstais laiks.
