Režisors Toms Treinis: Uz skatuves būs viena psiha nakts 3
Jaunais režisors Toms Treinis Dailes teātrī iestudē savu debijas izrādi – 10. oktobrī Kamerzālē radošo meklējumu cikla “Brīva skatuve” ietvaros notiks Edvarda Olbija attiecību drāmas “Kam no Vilka kundzes bail?” pirmizrāde.
Aktieris un režisors Toms Treinis teic, ka turpmāk savu dzīvi vairāk redz iestudējam izrādes, jo abas lietas paralēli – spēlēt izrādes un tās iestudēt – tomēr īsti nevar. “Taču, ja kāds režisors aicinās, vienmēr apsvēršu interesantu piedāvājumu,” teic Toms. Pērn Nacionālajā teātrī viņa režisētā Gunāra Priedes luga “Zilā” ir viena no sešām pretendentēm uz balvu “Spēlmaņu naktī” mazo spēles laukumu izrāžu kategorijā.
– Viena no intriģējošākajām lietām allaž ir režisora “satikšanās” ar lugu. Kas uzrunāja Olbija darbā “Kam no Vilka kundzes bail?”?
Toms Treinis: – Šī satikšanās notiek dažādi. Ir brīži, kad tavā priekšā kaudze ar lugām, lasi visas pēc kārtas, to jau mēģināju darīt Kultūras akadēmijas laikā un šobrīd man ir vairāki materiāli, kurus es vēlētos iestudēt, gan dažāda satura, gan formas izteiksmes dēļ. Bet bieži vien režisora satikšanās ar darbu notiek nejauši, kā tas bija man ar Olbiju. Redzēju Maikla Nikolsa 1967. gadā uzņemto filmu “Kam no Vulfa kundzes bail?” ar Bērtonu un Teilori galvenajās, attiecīgi Džordža un Martas lomās. Atradu un izlasīju lugu, tā likās dinamiski interesanta un saistoša attiecību risinājumos. Daudzu absurda lugu autors Olbijs šajā lugā meistarīgi apvienojis reālpsiholoģijas manieri ar absurdu, kas man likās ļoti forši.
Ļoti svarīgi saprast, ka visas lugas darbības gaitā notiekošais ir spēle. Teātris jau pats par sevi kaut kādā ziņā ir spēlēšanās māksla. Gribētos panākt efektu, kad skatītājs redz – vari izjokot kādu cilvēku, liekot lietā, piemēram, lielu cirvi, kas patiesībā nemaz nav īsts ass malkas skaldāmais, bet ieguvis citu, alegorisku, metaforisku jēgu. Būtībā lugā atainotās attiecības ir šausmīgas. Bet, lai cilvēki jau pēc pusstundas nedomātu, ak, kāpēc vēl man teātrī jāskatās tās briesmas, visu vēlamies izstāstīt spēles stilā. Tu saproti, ka lugas varoņi runā par šausmīgām, briesmīgām lietām, bet viņi to dara jautri. Iespējams, viņiem pašiem tas ir pat interesanti. Un beigu beigās saproti, cik tās briesmas liekas, ar visiem bērniem, kas viņiem it kā ir un it kā nav, ar to atklāsmi, ka patiesībā viņi nemīl viens otru… Bieži vien taču dzīvē nākas piedzīvot vienu briesmīgu, alkoholizētu nakti, lai saprastu, ka patiesībā tu nemaz nemīli savu sievu, vai tieši otrādi, kādu cilvēku sāc mīlēt stiprāk vai arī to, ka visu laiku mēs melojam cits citam. Uz skatuves būs viena psiha nakts, kur notiek viss kaut kas…
– Līdz šim, uzdrošinos apgalvot, lielākajai skatītāju daļai jūsu vārds saistās ar diviem spilgtiem darbiem – iestudēto izrādi “Zilā” Nacionālajā teātrī un Rembēnietes lomu Elmāra Seņkova režisētajā Blaumaņa “Trīnē” tajā pašā teātrī. Vai pašam arī tā šķiet?
– “Zilā”, kā jau mans diplomdarbs, varētu būt viens no jaudīgākajiem darbiem, tāpat arī noteikti Rembēniete. Man pašam arī ir prieks par Ņižinski Dailes teātra izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, kur spēlēju kopš 2014. gada, kad vēl studēju Kultūras akadēmijā. Izrādē darbība notiek psihiatriskajā klīnikā un mans varonis ir cilvēks ar garīgu atpalicību, kurš iedomājas, ka ir baletdejotājs. Visu izrādi man nav teksta, jo mans tēls neizrunā ne vārda, bet dzīvo līdzi pārējiem. Interesanti tas, ka savu pārdzīvojumu varu nospēlēt tikai ar savu psihofizisko ķermeni, prātu, domām. Iespējams, ka to neredz visi, bet ikreiz man ļoti interesanti spēlēt šo izrādi, jo tā ir absolūta pieslēgšanās citai realitātei, citai videi, mana varoņa ļoti neparastai dzīvei. Arī lomā nokļuvu ne visai ierasti. Tobrīd mācījos 2. kursā, kad Aleksandrs Morfovs Dailes teātrī iestudēja šo izrādi (nupat Dailē pirmizrādi piedzīvojis jau trešais Morfova iestudējums “Svinības” – V. K.) un es gribēju iet paskatīties kā izcilais viesis veido šo izrādi. Bet viņš man atteica ar sev raksturīgu paskarbu jociņu – labāk, lai paskatīties nākot kāda meitene. Iesākumā izrādē bija paredzēts dejotājs uz divām epizodēm, bet kaut kas nebija līdz galam saskaņots. Režisors horeogrāfei Ingai Krasovskai vaicāja, vai viņai neesot padomā kāds jauns aktieris, Inga tālāk nodeva ziņu Mārai Ķimelei un viņi abi ar Elmāru Seņkovu izlēma, ka pamēģināt derētu man. Un tā es tomēr nonācu pie Aleksandra Morfova. Aizgāju uz Dailes teātra pirmo mēģinājumu – Daile, teātris, o, staigā tādi grandi kā Ķesteris, Skrastiņš… Mana komunikācija ar citiem aktieriem beidzās tikai ar “labdien” un “uz redzēšanos”…
Pilnu sarunu ar aktieri un režisoru lasiet 10.oktobra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
