Režisors Jurģis Tūbelis: “Protams, ka “Saldajam pārītim” vajadzēja bērnus!” 0
Arī šajā ziemā “360TV” skatītāju vērtējumam nodotas iemīļotā komēdijseriāla “Saldais pārītis. Ir bērni” jaunās sezonas sērijas. Līdz šim uzmanības centrā bija nonākuši stāsta galvenie varoņi – nu jau ilggadējais pāris Filips un Simona, ko atveido iemīļotie aktieri Artūrs Skrastiņš un Sandra Kļaviņa – bet šoreiz uz sarunu par seriāla aizkulisēm, pāru attiecībām, kas visā pasaulē līdzīgas, un galu galā par mūsdienu latviešu kino aicinājām seriāla režisoru Jurģi Tūbeli.
Būdams diplomēts dramatiskā teātra režisors, Jurģis Tūbelis atzīst, ka visus viņa radošos spēkus jau nepilnus divdesmit gadus veltījis citai jomai – vizuālajiem medijiem, kino, televīzijai. Viņa kinorežisora kontā ir pilnmetrāžas spēlfilma “Pasažieri”, dokumentālā filma “Ešafots. Soda izrāde”, viņš ir arī simtgades filmas “Mērijas ceļojums” izpildproducents, tāpat Jurģis smēlies pieredzi iespaidīgā skaitā starptautisku kinoprojektu, kā režisora asistents strādājis vairākās filmās Krievijā un Ukrainā. “Dzīve pēc augstskolas (Klaipēdas universitātes. – Aut.) beigšanas kaut kā ātri “aizdriftējās” uz televīziju, tad uz kino, un tā arī pagaidām neesmu teātrī atgriezies,” pasmaida režisors. “Kino ir medijs, kas apvieno abus – teātri un kino. Teātris kino ir bijis klātesošs vienmēr, bet pēdējos gados ir arī otrāds process, kad kino ienāk teātrī. Mazāk esmu pievērsies dokumentālajam kino, jo man ir tuvs darbs ar aktieriem, tāpēc, strādājot gan kino, gan televīzijā, vienmēr meklēju sadures punktus ar aktieriem, scenāriju, dialogu.”
Teici, ka esi atgriezies Latvijā pēc zināma laiciņa Krievijas kino industrijā. Pastāstīsi, kā nokļuvi tur un ar kādu bagāžu atgriezies?
Viss iesākās laikā, kad Krievijas kino kolēģi brauca uz Latviju filmēt TV seriālus. Nostrādāju pie vairākiem no tiem par otro režisoru tepat Latvijā. Un tad jau sāka nākt piedāvājumi braukt strādāt tur, un pamazām darba Maskavā kļuva vairāk nekā Rīgā. Pieņēmu piedāvājumu strādāt par pēcapstrādes producentu nelielā filmu studijā un “aizķēros” tur teju divus gadus. Protams, Maskavas kino “apgriezienus” nevar un arī nevajag salīdzināt ar Latviju. Ja nu vienīgi attieksmes ziņā. Man veicās, ka nonācu studijā, kuras vadība ļoti rūpīgi izturējās gan pret savu producēto filmu scenārija kvalitāti, gan pret gala rezultātu. Piemēram, filma “No pieciem līdz septiņiem” (2016, režisors Vladimirs Ščegoļkovs), ko, starp citu, filmējām Rīgā un pie kuras sāku darbu kā otrais režisors, bet pabeidzu jau kā pēcapstrādes posma producents, tika montēta un apstrādāta gandrīz trīs gadus. Tas pilnmetrāžas filmai ir ļoti ilgs laiks, un ne visi producenti to var atļauties. Bet tieši šis rūpīgais darbs šai konkrētajai filmai arī, manuprāt, rezultātā deva to brīnišķīgo, mierīgo ritējumu, kas redzams uz ekrāna.
Tavā bagātīgajā radošajā kontā ir paša filma “Pasažieri”, vesels kino projektu birums, bet nu – komēdijseriāls. Kā pats skaidro šo pavērsienu?
Televīzijas seriāls ir žanrs, kurš šajā laikā nevar palikt nepamanīts. Uzfilmēt vienu televīzijas daudzsēriju filmu ir tas pats, kas uzfilmēt četras pilnmetrāžas filmas, un darbs ir līdzvērtīgs kinofilmas radīšanai gan filmēšanas manierē, gan stilā, gan scenārijā. Kino kļūst arvien digitālāks, bet televīzijas filmas – aizvien kinematogrāfiskākas. Sfēras un žanri saplūst.
Vai mēs te, Latvijā, sekojam līdzi globālām vēsmām, kur superseriāli iet uzvaras gājienā, konkurējot ar kino?
Jautājums, kas ir šie “mēs”. Mēs – kino profesionāļi – noteikti sekojam līdzi tam, kas notiek pasaulē, bet, protams, to dara arī skatītāji. Skatītājiem šobrīd ir pieejams viss tas pats saturs, kas jebkuram cilvēkam Lielbritānijā, Krievijā un Amerikā, pat Turcijā un Indijā. Tomēr atbilde uz jautājumu, vai mēs kā kino veidotāji Latvijā varam šobrīd ražot līdzīgu saturu, ir – nē. Tam ir daudz iemeslu, sākot ar budžeta apjomu, kas savukārt atkarīgs no mūsu latviski runājošās auditorijas lieluma. Šobrīd televīzijas kanālu piešķīrumi oriģinālam saturam paģēr nacionāla rakstura saturu, bet tas, ar ļoti retiem izņēmumiem, būs ne visai interesants kādam ārpus latviski runājošas vides. Šajā ziņā novēlu panākumus seriālam “Sarkanais mežs”, jo līdzīgs simtgades seriāls Igaunijā (“Banka”) pierādīja, ka var raisīt arī lielo starptautisko izplatītāju interesi.
Iespējams, daudzi to nezinās, bet arī “Saldais pārītis” patiesībā ir starptautisks komēdijseriāls, ko rāda daudzās pasaules zemēs. Kāds ir tavs režisora uzdevums, pielāgojot to vietējam skatītājam? Pētīji vietējās pāru kopdzīves īpatnības?
“Saldais pārītis” ir pasaulē atzīts formāts, ko adaptē daudzās pasaules valstīs, izmantojot gan sākotnējo seriāla mūziku, gan seriāla vizuālo noformējumu, kadrējumu un, protams, scenāriju, pie kura jāpieturas. “Saldais pārītis” jeb oriģinālā “Love Bugs” jeb “mīlas kukainīši” ir pietiekami sens formāts, radīts 90. gadu beigās. Tomēr tēmas par vīrieša un sievietes attiecībām ir mūžsenas, arī šeit, Latvijā, tāpēc nekādas nacionālās īpatnības īsti nebija jāmeklē. Parunājot ar draugiem, cilvēkiem, kas skatās, viņi nereti jautā – kā ir bijis iespējams parādīt kaut ko tādu, kas tieši tāpat notiek arī mūsu guļamistabā. Laikam tas ir kaut kur gaisā un ir universāls. Mūsu lielākais izaicinājums bija, kā šo scenāriju padarīt mūsdienīgu. Piemēram, mūsdienās vairs nav iespējams, ka kāds zvana Simonai uz mājas fiksēto telefonu, bet atbild Filips – mūsdienās viņai pašai ir savs mobilais.
Pērn “Saldais pārītis” piedzīvoja otrreizēju atgriešanos pēc ilgāka pārtraukuma. Šoreiz – ar bērniem. Teici, ka jaunās paaudzes parādīšanās ir atkāpe no oriģinālā scenārija – tas tāpēc, ka Latvijā vidējā ģimene bez bērniem nebūtu ticama?
Jā, mūsu pārītim šajā laikā ir piedzimuši bērni, kas dod jaunu elpu viņu attiecībās, bet kas nevienā no seriāla adaptācijām daudzās valstīs scenārijā tiešām nav paredzēti! Mēs, radošā komanda, negribējām sākt no tā paša punkta, kur viņus pirms desmit gadiem atstājām. Bērni likās vienkārši loģisks turpinājums Filipa un Simonas stāstam. Skatītāji nebija viņus redzējuši 10 gadus, un bērni viņu attiecībām piešķirs citu dimensiju. Labi, ka šo faktu līguma ietvaros drīkstējām mainīt, jo nebija tik viegli pārliecināt par šo pavērsienu seriāla veidotājus Amerikā un Kanādā, ka viņu izdomātajā scenārijā, kas piedzīvojis veiksmīgas adaptācijas vairāk nekā 30 valstīs, bērni var dabiski iekļauties. Izrādījās, ka mūsu versija ar bērniem nekādi nemazina ķīmiju starp pašu pārīti. Viņi joprojām ir jauni, aktīvi, interesanti. Viņi reizē mīl un nevar ciest viens otru.
Bija viegli pierunāt aktierus atgriezties šajā stāstā?
Brīdī, kad uzrunājām Artūru un Sandru, viņi iedegās. Viņiem Simona un Filips bija labā atmiņā, tāpēc viņi uzņēma šo ideju ar prieku un visu šo laiku filmējās ar lielu azartu. Protams, šo varoņu dzīvē tika atrastas jaunas krāsas, jo izmainījusies ir ne tikai seriāla tēlu, bet arī pašu aktieru dzīve.
Seriāls ir gatavs un nonācis pie skatītājiem. Uz ko tagad vērsts tavs režisora skats?
Šobrīd pēc vairāk nekā gada intensīvas dzīves kopā ar saldo pārīti ir laiks sev un mājiniekiem, atpūtai. Tiek rakstīti daži jauni scenāriji, formāti ir dažādi – pamatā ir ideja, tēma, formāts – televīzijas vai kino formāts – parasti atnāk no tās vai citas puses. Stāsti krājas. Man ir laimējies, jo esmu cilvēks, kurš nekaļ tālus sapņus par Holivudu, bet dara visu šeit un tagad, viss notiek dabiskā ritējumā, filmas pie manis atnāk.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Klusumu! Filmējam! Aiziet!
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Šobrīd – bez mana kaķa. Un krūzes labas tējas.
Lielākais sasniegums darbā?
Ceru, ka vēl priekšā. Katrs nākamais vienmēr ir labāks par iepriekšējo.
Labākā izlaide?
Kino un TV seriāli. Tad, ja izdodas ne tikai intensīvi domāt līdzi, bet arī atslēgt profesionālo skatienu. No pēdējā laika filmām tas izdevās filmai “Green Book”.
