Kādas ir Tavas šī brīža pārdomas un sajūtas par visu notikušo? 0
Pats vērtīgākais visā šajā stāstā man šķiet tas, ka es esmu vienīgais cilvēks šajā pasaulē, kuram Bonifācijs pilnībā uzticas. Padoties varējām miljoniem reižu, bet mēs izturējām.
Es kopumā esmu cilvēks, kuram labāk patīk lietas salabot, nevis izmest laukā, un šobrīd tas šķiet likumsakarīgi, ka mēs paņēmām viņu no patversmes. Domāju, cilvēkam vajadzētu padomāt, ja patversmes ir tik pilnas ar suņiem, vai Tev obligāti ir vajadzīgs tas šķirnes kucēns? Protams, arī man sākumā bija žēl, ka viņš nav tāds kā visi. Nenāk pie draugiem samīļoties, neglaužas klāt. Bet tad es sapratu – Bonifācijs tāds vienkārši ir. Nu nav visiem suņiem jāglaužas klāt cilvēkiem, viņš pieglaužas tikai man un tā ir daļa no viņa personības. Tā saite, kas mums ir, tā ir augstāka par šīs pasaules saitēm.
Sāpīgākais visā patversmes stāstā man šķiet tas, ka suņa mīlestība ir beznosacījuma, kamēr cilvēks vienā mirklī var vienkārši pateikt: “Viss! Es tevi atstāju.” Nav gadījies redzēt nevienu suni, kurš būtu tik ļoti sāpinājis cilvēku. Kurš un kāpēc mūs, cilvēkus, ir privileģējis rīkoties tik nekrietni? Pamest kādu, kurš Tevi tik ļoti mīl?
Intervija ir sagatavota informatīvās kampaņas „Mīlestību nevar nopirkt, bet to var adoptēt!” ietvaros. Šī ir jau otrā dzīvnieku patversmes „Labās mājas” intervija ar sabiedrībā pazīstamām personām, kuras
