Režisore Dzintra Geka bijusi spiesta pierādīt, ka nav sadarbojusies ar čeku 19
Saraksts ar kultūras darbiniekiem, kuri darbojušies čekas ideoloģiskās 5. daļas uzdevumā pirmo reizi plašākā sarakstā parādījās jau divus gadus pēc neatkarības. Izdevums “Nakts” publicēja ap simt operas un baleta solistus, rokmūziķus, aktierus, televīzijas redaktorus, māksliniekus un literātus ar segvārdiem, neatklājot informatoru īstos vārdus.
SAB priekšnieks Jānis Maizītis raidījumā “Nekā personīga” atzina, ka sešdesmit procenti no šī saraksta, ko savā laikā “Nakts” publiskoja, atbilst arī tam, kas ir Totalitāro seku dokumentēšanas centra rīcībā.
Režisorei Dzintrai Gekai par čekas vervēšanas metodēm bija stāstījis tēvs, politieslodzītais, kurš garus gadus pavadīja Gulaga nometnēs. 1987. gadā, kad pirmo reizi varēja izbraukt otrās pakāpes radinieki uz ārzemēm, Dzintras Gekas tante atsūtījusi izsaukumu, un režisore aizbraukusi uz Toronto viņu satikt. Mēs visi kārtojām vīzas un visi saukti vienā kabinetā un tur tajā kabinetā sēdēja tāds vīrs, kurš teica, ka viņu sauc Boriss un viņš teica, ka atgriežoties noteikti ir jāpastāsta kā tur ir gājis un kā paticis. Un palika tā neomulīgi. Un es atceros, es atgriezos un nekad nebraucu ar trolejbusu pa Barbisa iela, jo man likās… smieklīgi, ka man tagad jāiet tur un jāatskaitās. Es tur neaizgāju un man neviens neko neprasīja,” stāsta Geka.
Pēc filmēšanas Kanādā gadu vai divus vēlāk gan nācies pa vienam iet uz Kultūras sakaru komiteju un stāstīt, ko mēs satikām un ko mēs redzējām. “Tur bija galds, ap kuru sēdēja daudz cilvēku un viņi prasīja, kādus cilvēkus mēs tur satikām… Šī sajūta gan man ir palikusi diezgan tāda briesmīga,” atceras režisore.
Filmējot aktrises Vijas Artmanes 50 gadu jubileju, Dailes teātrī sastapti puiši, kuri pieteikušies palīdzēt izvietot kameras un sasēdināt viesus. Viens no viņiem pats atklājis, ka ir kinostudijas, televīzijas un preses kurators Andris Nadziņš: “Divi no viņiem man pieteicās palīdzēt, un viens no viņiem bija Andris Nadziņš. Viņi neko neteica. Viņi man palīdzēja. Bet es atceros pēc pāris mēnešiem viņš un vēl viens puisis man piezvanīja un prasīja, vai var paskatīties to materiālu, ko mēs filmējām, un tas jau nav nekāds noslēpums, to es arī parādīju tajā hronikas noskatīšanās zālītē. Un es atceros viņi promejot saka, “mēs esam tie svoloči” , vai kaut ko tādu viņi teica,
mēs esam no tās iestādes”, te jau varbūt mūs kāds pazīst un tad tev pateiks. Tad es no tās reizes pēc izskata zināju.”
Kā šoks režisorei, kura atgūtās neatkarības laikā, īstenojot dziļi personisko interesi par izsūtīto likteņiem, radījusi dokumentālo filmu ciklu „Sibīrijas bērni”, nāca informācija, ka par viņu Satversmes aizsardzības birojā glabājas informācija kā par VDK aģenti ar segvārdu “Velta”. Tas noskaidrojies, kad 2002. gadā Einārs Repše pazīstamo režisori Geku uzaicināja kandidēt Saeimas vēlēšanās no sava jaunizveidotā politiskā spēka. Kartīte kartotēkā bez pašas Dzintras Gekas paraksta ielikta 1990. gada 31. maijā. “Tajā laikā jau bija tik daudz runas, nu, skaidrs, tagad būs tie čekisti un ziņotāji un es domāju, ka visšausmīgākais būs tad, ja es tagad publiski paziņošu, vai iešu uz tiesu, un tiesāšos. Es domāju, un tas būs publiski – ko “sibīrieši” domās?” – emocionāli atminas režisore.
Pagājušajā gadā Dzintra Geka vērsās prokuratūrā, lai tā dod savu atzinumu par viņas iespējamo sadarbību ar VDK. SAB glabātajās operatīvajās lietās netika atrasts neviens aģentes „Velta” ziņojums. Nebija ne aģentes darba, ne personīgās lieta, ne piezīmes, ka tādas vispār eksistējušas. VDK darbinieks, kurš 1990. gada parakstīja kartīti, miris. Bet kartīti aizpildījis kinostudijas un televīzijas VDK kurators Andris Nadziņš, kurš slēgtā tiesas zālē liecināja, ka Geku nav vervējis, un 90. gadā VDK struktūrās vairs nav strādājis. Viņš raidījumā atzina – nekad nav bijusi doma Geku ne vervēt, ne iesaistīt kādā kantora darbībā: “Pirmkārt, viņa nekādi… cilvēki savu īpašību dēļ der vai neder vervēšanai.”
Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesnese atzīst, ka ir gadījumi kā režisorei Dzintrai Gekai, kur kartīte ielikta aizmuguriski, savukārt Specializētās vairāku nozaru prokuratūras virsprokurore Sandra Daugaviete pieļāva – ir cilvēki, kuri joprojām nezina, ka viņu vārdi ir VDK kartotēkā.
Pirms četriem gadiem izveidotā VDK zinātniskās izptētes komisija jūtīgākajai VDK mantojuma daļai, čekas maisiem piekļuva tikai šogad. No komisijas pārstāvju izteikumiem izriet, ka viņus ne tik daudz interesē izptēte, cik VDK aģentu vārdu publiskošana.
Dzintra Geka sacīja – viņai visšausmīgāk šķiet tas, ka, vienkārši publicējot VDK aģentu sarakstus, iespējams sagraut ģimenes vairākās paaudzēs: “Kas man liekas šausmīgākais, ka cilvēkiem, tagad tiem saucamajiem ziņotājiem vai aģentiem, viņiem jau visiem ap 70, 60, un daļa ir jau mūžībā, tagad nopublicē sarakstus, un bērni, bērnubērni pēkšņi izlasa to sava tuvinieka vārdu sarakstā… man tas liekas šausmīgi, un mēs ar Pēteri (komponists Pēteris Vasks, Dzintras Gekas vīrs – LA.lv) ļoti pārdzīvojam par Sauļus Sondecka ģimeni, kas bija ļoti cienījams diriģents, Pēteris pie viņa mācījās un kā mācītāja dēlu pieņēma Viļņas konservatorijā, kā jūtas viņa dēli? Sondecka tēvs bija Šauļu mērs, un viņš jau bija vecs vīrs un trimdā, un tagad sanāk, ka Sondeckis par savu tēvu ziņojis un viņš ir čekas aģents, nu jautājums, ko viņš varēja daudz ziņot, droši vien tēva vēstules aiznesa.”
Arī Jānis Maizītis uzskata – vienkārši publiskot tā saucamo aģentu sarakstus ir riskanti: “Varbūt, ka ir iespējams kāds komplekss risinājums, vienu brīdi bija tiesiskais ceļš, tur ir kaut kāds rezultāts, lustrācija, kur tagad piesakās tie, kuri varētu pieteikties, bet kuri neiztiesājās, varbūt, ka tas ir iespējams, bet ar tādu nosacījumu, ka valsts sargā to informāciju, bet valsts zin, ka tā persona ir sadarbojusies ar VDK, tur var būt kaut kādi ieguvumi varētu būt, pirmkārt, no tā, ka tā persona ir pati ar savu pagātni noslēgusi kaut kādus rēķinus un valstij ir informācija, iespējams par kaut ko tādu, par ko tā šobrīd nezin nemaz, tā kā kaut kādi ieguvumi tur ir iespējami, tas būtu tāds komplekss risinājums tai problēmai. Bet tā vienkārši publiskot, tad ir, jāsaka, tā – visu atbildību tiem, kas pieņem šādus lēmumus un arī realizē.”
