Režisora Ulda Tīrona trīs pārsteigumi. Izrādes “Ļeņina pēdējā eglīte” recenzija 6
Lai kādu parādību demistificētu, ir nepieciešams to mistificēt. Lielā proletāriešu vadoņa mistifikācija vai, vienkāršāk, Ļeņina kulta veidošana sākās tūlīt pēc Oktobra revolūcijas un vairāk vai mazāk veiksmīgi tika uzturēta līdz pat Padomju Savienības sabrukumam. Valdnieku iecelšana dievu kārtā un viņu pārsvarā asiņaino darbu glorificēšana cilvēcei ir pazīstama jau no vissenākās vēstures, jo varas turētājiem tā deva iespēju manifestēt pārpasaulīgo spēku klātbūtni un sasaistīt masu apziņu tā, lai ar to būtu vieglāk manipulēt. Materiālistiskā pasaules uzskata adepti, pie kuriem būtu pieskaitāmi arī komunisma cēlāji, gan noliedza visu transcendentālo, taču itin labi saprata, ka cilvēkā mītošās ilgas pēc mūžības nav izravējamas, un ātri vien iemanījās šo mūsu dvēseles struktūrā iekodēto tieksmi izmantot saviem mērķiem.
Uldis Tīrons Jaunajā Rīgas teātrī šo XX gs. lielāko mistifikāciju ar “komunistu kulta svēto govi” centrā pārsteidzoši eleganti ir iespiedis Kazimira Maļeviča melnā kuba okultiskajos rāmjos un paslēpis zem “Pēdējās Ļeņina eglītes”, lai uz skatuves ar tikpat pārsteidzošu teatralitāti to visu demistificētu publikas acu priekšā. Kaut arī izrādi var skatīties kā krāšņu absurda dramaturģijas veidojumu, tā pilnībā ir centrēta uz mūsu apziņas saturu, kurā joprojām mājo saraustītas klišejas par “Kremļa sapņotāju ar nenogurstoši pacelto roku, kas norāda virzienu uz cilvēces laimīgo nākotni”. Taisnīguma ideja vienmēr ir vilinājusi pūli, un ar Vladimira Iļjiča nesavtīgo gādību savulaik tā tika iemānīta “zinātniskā komunisma” duļķainajos ūdeņos, lai kā mirgojoša bāka rādītu ceļu, pa kuru mums visiem būs doties. To, ka tā ir tikai mirāža, jo šī Dieva radītā pasaule ir hierarhiska, un mehāniski gradēts taisnīgums tajā nav paredzēts, apjaust nemaz nav tik viegli, bet doties ceļā uz šo mirāžu un slāpēs pēc tās mirt piespiedu kārtā vēl pavisam nesen bija nolemti miljoni.
Ernsts Kasīrers saka, ka “pagātnes faktiem un sistēmām nav nozīmes, ja nav jaunas interpretācijas. Tiklīdz ir sasniegta jauna domāšanas perspektīva, jāpārskata līdzšinējie spriedumi”. Ja filozofija to jau ir izdarījusi, tad kāpēc to nevarētu arī māksla? Uldis Tīrons to pašu domu formulē mazliet pielaidīgāk un atbilstoši savai iecerei: “Nepatika pret vēstures personāžu tomēr ir jūtas un ar tām var kaut ko iesākt – šajā gadījumā radīt teātri.”
Pēc smadzeņu triekas 1923. gadā pa pusei paralizētā Ļeņina dzīve Gorkos rit strikti noslēgtā lokā – sieva, māsa, dakteris, pāris sanitāri un apsardze. Ikdienas sadzīviskās un fizioloģiskās norises sanatorijā režisors uz skatuves iezīmē ar tādu traģikomiskas ironijas atvēzienu, ka visi “sakralizācijas” plīvuri vienā momentā tiek saplēsti driskās. Katrs aktieru iznāciens, katra personāža parādīšanās, katra mizanscēna scenogrāfa Rūdolfa Baltiņa perfektajā camera obscura ar gaismas (gaismu mākslinieks Jānis Sniķers) un horeogrāfiski ritmizētu kustību palīdzību rada skatītāja uztverē kaut ko līdzīgu fotogrāfiskam uzplaiksnījumam, kurā fiksējas notiekošā būtības atsegums. It kā mūsu priekšā būtu novietots krāsains un kustīgs rentgena uzņēmums: no ārpuses skaistas formas, bet iekšā redzams skelets. Krupskajas dienišķais “dialogs” ar vīru, Maņas kreisi bērnišķīgā čivināšana, vācu ārsta futūristiskās prognozes, sanitāra pieglaimīgā aprūpe, apsardzes priekšnieka visuresošā klātbūtne, strēlnieku izjustā muzicēšana utt. – stilistiski nevainojami uzskicētas epizodes, kas ļauj publikai iespraukties tajā īpašajā patiesības slānī, kurš parādās starp skatuviskajā darbībā redzamo un noklusēto. Visu aktieru profesionāli kalkulētie žesti un mīmika, rūpīgi izsvērtie intonācijas un vārda kontrasti, dziesmas un dejas sašķeļ ierastos stereotipus un ļauj režisoram sagrupēt tos citādās kombinācijās, veidojot piesātinātu izrādes semantisko lauku. Daļēji to atšifrēt šoreiz palīdzēs komentāri izrādes programmiņā (postpadomju laikā dzimušajiem obligāti ieteicama lasāmviela), sniedzot iespēju groteskajos svētku rituālos ieraudzīt no dažādām reliģiskām praksēm pārņemtu nenobriedušas apziņas formēšanu, piepildot to ar padomju varai nepieciešamo saturu. Vieniem tas atgādinās kaut ko no oktobrēnos un pionieros piedzīvotā un liks paust savu šodienīgo attieksmi pret bijušo, otriem pasmadzeņot par spēkiem un likumsakarībām, kas ietekmē cilvēka izvēli un rīcību “netīro atlieku laikmetā”, bet citiem varbūt uzskatīt visu izrādē redzamo par pilnīgu absurdu. Katrā gadījumā, ievietojot skatītāja uztveri paša radītajā koordinātu sistēmā, Uldis Tīrons dod brīvu vaļu ikvienam veidot tajā savu izrādi, itin labi saprotot, ka viss tik un tā būs atkarīgs no tā, ko katrs redz un zina.
Neraugoties uz estētisko baudījumu, kuru sniedz Viļa Daudziņa kārtējais aktiermeistarības šedevrs, viņa veidotais Ļeņina tēls prasa zināmu uztveres piepūli, jo tā nebūt nav karikatūra. Trīsstūrī vara – ambīcijas – liktenis izrādē tiek veikta vienas konkrētas dzīves nozīmes vai jēgas koncentrācija blīvā formā un ar tās palīdzību aktieris rada uz skatuves jutekliski tveramu tēlu, kurā caur trāpīgu ironiju atklājas tas, kas notiek ar cilvēku, ja virsotne, uz kuru viņš visu mūžu tiecies, ir vara. Tam klāt vēl pievienotas dažas režisoriskas references no “Tibetas mirušo grāmatas”, kas liek parakņāties mūsu miglainajās attieksmēs pret nāves jēdzienu un izrādē pārvēršas par izmisīgiem protagonista mēģinājumiem kaut kā sakārtot savas attiecības ar to.
Un nobeigumā vēl daži vārdi par trešo pārsteigumu, kuru man sagādāja Ulda Tīrona iestudējums, un, proti, tā ir filozofa spēja satvert īsta teātra būtību un salīdzinoši īsā laikā apgūt režijas pamatprincipus. Pirmajā iestudējumā viņu zināmā mērā pievīla tieši režisoriskās prasmes, bet šoreiz viņš ir pārspējis daudzu mūsu profesionāļu pieticīgos centienus. Šķiet, ka Uldim Tīronam uz skatuves ir izdevies īstenot Meraba Mamardašvili kādreiz teikto, ka ikviens īsts teātris ir “tā, kas attēlots, neattēlojamības rādījums. Tā rādījums, ko attēlot principā nav iespējams, bet kam jārodas, jāgūst pastāvēšana un jātop saprastam”.
UZZIŅA
“Ļeņina pēdējā eglīte”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režisors: Uldis Tīrons, scenogrāfi Rūdolfs Baltiņš, Dace Sloka, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers.
Lomās: Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Inga Tropa, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Varis Piņķis, Toms Veličko, Ivars Krasts, Emīls Krūmiņš.
Nākamās izrādes: 6., 7., 16., 17. decembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Astrīda: “Izrāde izdevusies. Tā ļāva ieskatīties pagātnes notikumos, atklājot Ļeņina visai nožēlojamos pēdējos elpas vilcienus. Aktierspēle ideāla, Vilis Daudziņš nepārspējams, Baibas Brokas varone – ļoti skarba humora pilna sieviete.”
Zinfandels: “Kā jau Tīronam ierasts, nekas no uz skatuves esošā nav user friendly. Taču, ja esat ar autoru uz viena mentālā viļņa, smiekli un jautrība garantēti. Daudziņam “Spēlmaņu nakts” balva jau aizrunāta.”
jrt.lv
