Režisora telpa un domātāja atmiņas 0
Kāds sakars ģēnijiem ir ar vietu, kur viņi piedzimst? Tā jaunās latviešu spēlfilmas “Escaping Riga” pirmizrādē jautāja viens no dokumentālās leģendas scenārija autoriem Gints Grūbe.
Sākotnējā filmas veidotāju iecere esot bijusi veidot dokumentālu filmu par ievērojamo krievu kinorežisoru Sergeju Eizenšteinu un pasaules slavu guvušo britu domātāju Jesaju Berlinu. Domāju, ka dokumentāla filma nebūtu atklājusi tik daudzas varoņu personību veidošanās šķautnes un, protams, nebūtu stāstījusi tik daudz par filmas trešo varoni – Eizenšteina un Berlina dzimto pilsētu Rīgu.
Skatītājam ir viegli noticēt, ka melnbaltā filma ir dokumentāla, un vēl svarīgāk, sen uzņemta un montēta. Režisora un scenārija autora Dāvja Sīmaņa, scenārista un viena no galveno lomu tēlotājiem Ginta Grūbes manipulācija ar laiku un telpu ir izdevusies. Apbrīnojams ir arī filmas veidotāju darbs un zināšanas, filmēšanas vietas atrodot Latvijā. Ir pavisam neticami vērot skatus Oksfordā, Īrijā, Meksikā, Maskavā, zinot, ka filmēšanas komanda ārpus Latvijas neko nav filmējusi. Ir jāuzteic filmas mākslinieču Kristīnes Plūksnas-Zvagules un Ievas Romanovas profesionālais darbs, kā arī visu trīs operatoru – Andreja Rudzāta, Valda Celmiņa un Dāvja Sīmaņa – spēja iejusties un filmēt gandrīz vai Eizenšteina laiku stilistikā.
Arī lomu atveidotāju, aktieru izvēle filmai ir piešķīrusi augstu ticamības devu, jo acīm redzamā vizuālā līdzība un varbūt pat līdzīgais domāšanas veids vēsturiskajiem personāžiem piešķir dokumentalitātes papildprocentus – piemēram, Anna Ahmatova un Anna Heinrihsone. Jesaja Berlins un Gints Grūbe.
Filmā uzsvērtas Jesaja Berlina atmiņas par Rīgu, savukārt Sergeja Eizenšteina pieminētas mazāk. Tas likās dīvaini, jo Eizenšteins bija desmit gadus vecāks un savos memuāros apgalvojis, ka visu mūžu bijis rīdzinieks. Turpretim Jesaja Berlins savā dzīvē esot ļoti maz pieminējis saistību ar Rīgu. Taču šodienas rīdziniekam svarīgo – Rīga bijusi ļoti kulturāla pilsēta – Jesaja Berlins ir atcerējies. Varētu iedomāties, ka viņi abi savā īpašā veidā mīlēja Rīgu. Tikai tas pārtrūka. Un tas filmā arī tika uzsvērts. Tā bija filmas klusā daļa. Geto.
Man tā arī nekļuva skaidrs, kurš filmā bija tas “es”, kuram sevi bija jāatklāj. Droši vien, otro reizi skatoties, to saprastu. Jāatklāj bija tik daudz – padomju vēsturei atļautais Eizenšteins, aizliegtais un nepazīstamais Berlins, viņu pilsētas un valstis, personības un laiks, kurš bija viņus ietekmējis.
Skatoties filmu, izjutu padomju laika garu un gaidīju, ka Staļins izdos pavēli par Eizenšteina nošaušanu. Režisoram “laimējās” nomirt pašam. Citādi, kas zina, mēs būtu dzirdējuši tikai par “Bruņukuģi Potjomkinu”. Ar Padomju Savienības un Krievijas propagandu visādi var gadīties. Filmā tika pieminēta Padomju Savienības partijas norāde Eizenšteinam – “jāparāda krievu vēsturiskais pārākums pār vāciešiem”. Nekur jau tālu no šīs padomju propagandas neesam tikuši. Savā dzīvē laimīgs un brīvs varēja būt tikai britu filozofs. Padomju kinorežisors un Rīga pēdējā gadu simteņa komunisma laikā tādi nebija. Varbūt tas atspoguļojas krievu padomju avangarda sašķeltajās formās…
Vārdi “Escaping Riga” tulkojumā nozīmē “aizbēgt no Rīgas”. Abi filmas varoņi to paveic, katrs nokļūdams savā valstī ar pretēju vēsturi un ideoloģiju. Taču gan Eizenšteins, gan Berlins Rīgu atceras un vismaz zemapziņā turpina sapņot par to visu mūžu. Liekas, Rīga, Latvija abiem asociējas ar vienu un to pašu – baismīgajām sfinksām bērnības Alberta ielā un Baltijas jūras bezgalīgo plašumu. Jo, kur gan citur režisors būtu smēlies tik daudz baismu un kur gan citur domātājs būtu atradis bezgalību. Protams, tas nāk no noslēpumainās bērnības pilsētas. Ir svarīgi, ka tieši šogad, Rīgai esot Eiropas kultūras galvaspilsētai, filma par pasaules mēroga ģēnijem tiek izrādīta skatītājiem. Varbūt Jesaja Berlins un Sergejs Eizenšteins nav viszināmākie rīdzinieki, kuri dzimuši Rīgā, taču viņu vieta mūsdienu Rīgā un mūsdienu Eiropas kultūrā ir neatņemama.
Uzziņa
Filma “Escaping Riga”
Tā ir dokumentālos notikumos balstīts stāsts par divām izcilām 20. gadsimta personībām – Sergeju Eizenšteinu un Jesaju Berlinu – kas abi dzimuši un bērnību pavadījuši Rīgā.
Scenārija autori: Dāvis Sīmanis un Uldis Tīrons; režisors Dāvis Sīmanis; galvenais operators Andrejs Rudzāts; galvenajās lomās: Mihails Karasikovs, Mārtiņš Počs, Gints Grūbe, Viktors Puglejevs, Gustavs Briedis.
Filma tiek demonstrēta kinoteātrī “Splendid Palace” no 2. aprīļa. Tā tapusi ar Nacionālā kinocentra, Valsts kultūrkapitāla fonda, Rīgas domes un “Rīgas 2014” atbalstu.
Vārds skatītājiem
Irīna Kuzņecova, koordinatore “Jesaja Berlina diena Rīgā 2014”: “Filma ir laba, un ir vērts to noskatīties vēl vienu reizi draugu un radu lokā. Tā ļauj izjust laikmeta baisumu un spožumu, lūkojoties caur divu spilgtu personību – Jesajas Berlina un Sergeja Eizenšteina – dzīves prizmu. Tomēr tā varētu arī šķist kā kaleidoskops, atstājot dažus būtiskus jautājumus neatbildētus.”
Zane Timoņina, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) studente, topošā teātra un kino kritiķe: “”Escaping Riga” lūkojas uz Eizenšteinu un Berlinu caur vienas prizmas dažādām skaldnēm – traģisko, komisko, dziļi personisko –, turklāt dara to pārsteidzoši viegli, uzsverot kā abos ģēnijos, tā pašā laikmetā šķietami aizmirsto cilvēcību. Filmu caurauž režisora mīlestība un cieņa pret pašu kino mākslu, viņa intelektuālais rokraksts, kas radīto materiālu virza jau citā sajūtu līmenī un ar tās pievienoto vērtību padara filmu unikālu mūsdienu Latvijas kino vidē.”
Laima Graždanoviča, LKA studente, topošā teātra un kino kritiķe: “Ēnu romantika, silts dzīves sūrums un mūsu vēsture. Vēlams gan būtu, lai skatītājs ir lietas kursā par Eizenšteina un Berlina personībām, jo tās tiek lūkotas samērā neparastā skatījumā. Filmas montāža lielā mērā šķiet balstīta uz paša Eizenšteina kino teorijas un laikmeta atsaucēm. Visspēcīgākā gan nenoliedzami ir atsauce uz paša Dāvja Sīmaņa mīlestību pret melnbalto kino maģiju. Pēc filmas noskatīšanās galvā vīdēja doma, cik ļoti svarīgi to būtu parādīt pēdējo klašu skolēniem. Šī filma pierāda, ka latviešu profesionālais kino tomēr nav noslīcis saldenā un populistiskā sīrupā.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
