Rezignētas zobgalības simtgades sakarā 0
Režisora Valtera Sīļa un dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces veidotais iestudējums Liepājas teātrī “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” ir vēsturiskās situācijas simulācija, kurā dokumentāli teksti mijas ar autoru fantāziju un komentāriem. Tomēr tā nav Latvijas valsts skarbās dzimšanas rekonstrukcija vai vēsturiskās situācijas pārvērtēšana, drīzāk – mēģinājums caur konkrētā vēsturiskā brīža izjūtu notveršanu vērtēt nācijas briedumu valsts simtgadē. Mēraukla šajā gadījumā ir veselīga pašironija.
Iekāpt tā laika kurpēs
Lai skatītājs saprastu, kas notiek izrādē, jāzina šā perioda vēstures fakti. 1918. gada 18. novembrī Rīgā tiek proklamēta Latvijas valsts, decembrī varu pārņem lielinieki, 1919. gada 6. janvārī pagaidu valdība ar vilcienu ierodas Liepājā, kur uzturas ārsta Jēkaba Alkšņa privātklīnikas telpās un izdod laikrakstu “Latvijas Sargs”. 16. aprīlī notiek tā sauktais aprīļa pučs, ko īsteno vācbaltiešu virsnieki. Pagaidu valdība pārceļas uz kuģi “Saratov” Liepājas ostā. Pēc Cēsu kaujām 1919. gada jūnijā vācu armija tiek sagrauta, un Ulmaņa valdība izkāpj krastā. Latvieši šajā virpulī ir spiesti karot gan lielinieku, gan vācu pusē, iedzīvotāji cieš no sarkanā un baltā terora, līdz tiek īstenota nacionālās atbrīvošanās ideja. Izrādes dramaturģisko materiālu veido iztēlotas sarunas, dialogi un monologi, kuru radīšanā R. Bugavičute-Pēce izmantojusi 1918. gada nogales un 1919. gada avīžu ziņas, arhīvos saglabātas politiķu runas, dokumentālus faktus. Režisors no šiem tekstiem radījis ļoti izteiksmīgu montāžu, kas gluži fiziski ļauj sajust tā laika gaisotni, ne brīdi nezaudējot šodienas skatpunktu. Skatītājs it kā tiek aicināts piemērīt simt gadus vecas kurpes, lai saprastu, kur tās ved šodien. Liels nopelns te ir Uģa Bērziņa skatuves telpai, Reiņa Sējāna kompozīcijām, Ievas Kauliņas kostīmiem, Mārtiņa Feldmaņa gaismām un Kristīnes Brīniņas horeogrāfijai. Atbilstoši V. Sīļa režijas rokrakstam izrādē visi izteiksmes līdzekļi ir vienlīdz svarīgi, un tie tiek savienoti šķietami rotaļīgi, pieturoties pie formulas “teātris ir spēle” un vienlaikus koķetējot ar politiskā teātra formātu. Iestudējuma žanrs pieteikts kā “teatrāla eseja”, atklājot izrādes stilistiku, kur teatralitāte tiek panākta gan ar mēmā kino un kabarē elementiem, gan ar laiktelpu, kur satiekas 2018./2019. un 1918./1919. gads. Savukārt vēstījuma veids pietuvināts episkajam teātrim, kurā izrāde ir stāsts ar mērķi izskaidrot konkrētu sociālpolitisku tēmu. Citējot dramaturģi – tas ir stāsts par to, kā bija dzīvot brīdī, kad tapa Latvijas valsts. Režisors šo tēmu vispārinājis, gan ļaujot sajust tā laika garšu, gan arī rosinot padomāt par to, kā nācijas apziņu ietekmē konkrēti politiski notikumi.
Viegli par dramatisko
Izrādes sākums atgādina piemiņas mītiņu – aktieri nostājas rindā un sauc pazīstamus vārdus – Kārlis Ulmanis, Edvarts Virza, Jānis Akuraters, Oskars Kalpaks, Otīlija Muceniece u. c., kam skatītāju uztverē vajadzētu būt ikoniskām zīmēm. Tad tiek nosaukti avīžu ziņās atrastie vārdi: Amālija no Loču ielas, Sīmanis Gadanis u. c., fokusējot par stāsta galveno varoni tā saukto “mazo cilvēku”. Priekškars aizveras, zālē gaisma, publikā – apjukums. Acīmredzot lielai daļai publikas nosauktie vārdi neko daudz neizsaka. Pēc izturētas pauzes izrāde turpinās un nopietnība ir atbīdīta malā. Skatītājam uz senu fotogrāfiju fona tiek piedāvātas it kā autentiskas 1918./1919. gada ainiņas. Kā senā radiofona ierakstā izkropļotas balsis, ekspresīvas kustības, dūmakains, it kā mazliet aizmiglots fons iezīmē laika distanci un ļauj nopietnās lietas iekrāsot ar ironiju. Atsvešinājums no dramatiskajiem faktiem tiek panākts ar jau minēto kabarē un mēmā kino estētiku – horeogrāfija ir mēmā kino alūzija, pianists Normunds Kalniņš spēlē pavadījumu “dzīvajā”, bet Rolanda Beķera virtuozajā muzikālajā priekšnesumā dziedājums atgādina Liepājas izloloto brāļu Laivinieku vai citas tā laika ironiskās kuplejas. Ar metateksta trāpīgumu izskan – “Pēc divi simti gadiem man neapplaukšķinās, pēc divi simti gadiem man’ baltas smiltis klās.”
Tomēr atsvešinājums ir tikai paņēmiens, lai gaisinātu klišejas un it kā zināmus notikumus ļautu skatīt citām acīm, parādītu negaidītā, neparastā veidā. Stāsta saturs ir nopietns – tai laikā valdošais trūkums, pat bads, slimības, aukstums, jaunu cilvēku nāve, kontrasts starp ikdienas realitāti un politiķu zīmētajām nākotnes vīzijām, straujās politiskās situācijas maiņas, kas spiež balansēt starp lielinieku, vāciešu un nacionālās neatkarības virzītāju ideoloģijām. Kopējā noskaņa uz skatuves raksturojama kā rezignācija – notiekošo uztvert kā likteni un sakopot spēkus izdzīvošanai, bez īpašām cerībām ilgojoties pēc mīlestības un normālas, stabilas dzīves. Kā optimālo izdzīvošanas paņēmienu režisors piedāvā pašironiju, tomēr šo divu emocionālo nokrāsu proporcija iestudējumā nav pilnībā izdevusies. Rezignācijas uzsvērums dažas epizodes vērš garlaicīgas, bet pašironija pāris vietās kļūst frivola. Tekstos pavīd arī pārspīlēts naivisms. Jāuzsver, ka tās ir tikai dažas izrādes kardiogrammas novirzes, un kopumā tas ir visnotaļ cienījams sezonas pieteikums, kur lielākā vērtība – precīza laikmeta un sabiedrības mentalitātes izjūta – kā toreiz, tā tagad. Lietā liktas jau pārbaudītas Liepājas teātra aktieru prasmes – kustību artistiskums, muzikalitāte, iedziļināšanās materiālā un uzticēšanās režisoram. V. Sīļa režijas stils ir jauna pieredze gan Liepājas teātra aktieriem, gan daļai skatītāju un, gribētos cerēt, – izglītojoša, emocionāli un intelektuāli vērtīga.
Rasa Bugavičute-Pēce “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”, iestudējums Liepājas teātra Lielajā zālē
Režisors Valters Sīlis, scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, komponists Reinis Sējāns, horeogrāfe Kristīne Brīniņa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Lomās: Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Rolands Beķeris, Agnese Jēkabsone, Anete Berķe, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Ilze Trukšāne, Laura Jeruma.
Nākamā izrāde: 29. septembrī.
Vārds skatītājai
Anna Nerezkova: “Paldies Liepājas teātrim par šo izrādi, par iespēju to izdzīvot kopā ar aktieriem, kuru ieguldījums šajā darbā ir fantastisks. Paldies dramaturģei Rasai Bugavičutei un režisoram Valteram Sīlim, tik dzīvu un interesantu vēstures stundu piedzīvoju pirmo reizi. Īpašs paldies Mārtiņam Kalitam par lielisko veco ostas sargu Sīmani.”
liepajasteatris.lv
