Rēzeknes tagadne savijas ar pagātni 0
Vasarā Rēzeknes pilsētai apritēja 730. jubileja. Dzimšanas dienas gaidās visu prātus allaž nodarbina jautājums par dāvanas izvēli jubilāram. Arī tad, ja gaviļnieks ir nevis cilvēks, bet gan pilsēta. Tā nu literātu radošās kopas “Latgales ūdensroze” dalībnieki nolēma veltīt savai pilsētai stāstus un dzejoļus, kas tiktu apkopoti grāmatā ar nosaukumu “Rositten”.
Grāmatā izlasāmi deviņu autoru – Aijas Zujas, Marutas Avramčenko, Ivetas Dimzules, Ingas Kaļvas, Arvīda Gļaudas, Betijas Bergas, Jāņa Bruģa, Edgara Stepiņa un Elvīras Pinkas – darbi, kas radīti speciāli pilsētai tās jubilejā un ataino Rēzekni dažādos laika posmos, ļaujot lasītājam būt gan par pilsētas pagātnes notikumu liecinieku, gan arī izjust mūsdienu Rēzeknes laika ritumu. “Rositten” izdevusi Latgales Kultūras centra izdevniecība, un klajā tā nākusi ar Rēzeknes pašvaldības aģentūras “Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs” finansiālu atbalstu.
Autoru dzejas un prozas darbi, kuros savijusies fantāzija, atmiņas un dzirdēti nostāsti, vēsta gan par to laiku, kad Rēzeknes nosaukums bija Rositten un tās apkārtnē uzturējās bruņinieki, gan arī par mūsdienām, ļaujot lasītājiem ielūkoties pilsētas šodienā, autoru acīm apskatot Rēzeknes pilskalnu, Latgales vēstniecību “Gors” u. c.
Jāteic, ka Rēzeknes pilskalns ir vienojošs šīs grāmatas tēls, tas sastopams ne tikai grāmatas lappusēs – dzejā un stāstos, bet arī raugās no tās vāka, kam izmantota fotogrāfa Eduarda Utāna fotogrāfija, savukārt par vāka dizainu ir parūpējusies Stella Elksne, radot nedaudz mistisku un senlaicīgu noformējumu.
M. Avramčenko savā dzejolī “Rēzeknei – 730” pilskalnu aplūko no mūsdienu skatpunkta, uzsverot, ka tas ir vēstures liecību glabātājs, jo “Pilskalns tā kā dzīva seja/ Vienmēr atsedz savu seno rētu./ Gaiss pēc gadusimtu dvašas smārdo,/ Akmens krāvums plecos dvašo (47. lpp.). Dzejas rindās savu vēstījumu atklāj arī A. Gļauda un E. Stepiņš.
Savukārt I. Kaļvas stāstā “Pilskalna sirds” mūsdienu Rēzeknes pilskalnā savijas tagadne ar pagātni, ļaujot galvenajam stāsta varonim Mārcim ieraudzīt pilskalna saimnieci – no pazemes iznākušo princesi Rozi, kura meklē savu pazudušo gredzenu. Pagātnes stāsts veiksmīgi sasaistīts ar tagadni arī Ivetas Dimzules stāstā “Pa saules taku”, kurā mazā Marija nevar vien sagaidīt braucienu kopā ar tēvu uz lielo tirgu pie pilskalna, kur slejas skaista no akmeņiem celta pils “Rositten”. Galvenais stāsta vēstījums ir par dzīves vērtībām, un autore mudina aizdomāties par senču saknēm un viņu atstāto mantojumu, kas būtu saudzējams, nevis atstājams novārtā.
Aijas Zujas stāstā “Rositten” centrālā darbība notiek tieši “Rositten” pilī un tās apkārtnē, aizvedot lasītājus uz 1287. un 1288. gadu, kad bruņinieki bija iekarojuši pili, nogalinot virsaiti un daudzus cilts ļaudis, liekot tiem, kas palikuši dzīvi, pamest pili. Raiti savīts sižets, kurā atainota bruņinieku mantkārība, cilts ļaužu dzīves vērtības un pasaules uzskati, rūpīgi kalti atriebības plāni un nejauši uzplaukusi mīlestība.
Bet Rēzeknē jau nav tikai pilskalns, te ir arī Austrumlatvijas koncertzāle “Gors”, pie kuras raisās pārdomas J. Bruģim: “Kā Gaismas pils no teiksmas – GORS šodien slejas gadu tūkstošus plūdušās upes krastos. Aicinot iekšā katru, kuram dvēsele alkst tevis nestā gara spēka skaistuma.” (79. lpp.) Te ir Latgales sirds – piemineklis “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māra”, kas, kā stāsta B. Berga, “septiņos pakalnos – kā septiņos dardedzes lokos – ņem un dod spēku, ņem un dod gaismu visai savai zemei” (78. lpp.). Te mājo daudz atmiņu, kuras E. Pinka atklāj stāstā “Bērnības pilsēta”, ļaujot izjust tā laika vietas, garšas un atmosfēru, kas saistās ar viņas bērnu dienu Rēzekni.
Lai arī apjoma ziņā grāmata nav īpaši liela, saturiski tā ir daudzveidīga, ļaujot lasītājam ieskatīties ne tikai vēsturisku līkloču ainās un mūsdienu dzīves ritmos, bet arī spilgtos atmiņu tēlojumos un liriskos pilsētas apdzejojumos.
