Rēzeknes novada Lūznavas muižā skatāma RSEZ SIA “Verems” padomes priekšsēdētāja Jāņa Stara fotogrāfiju izstāde par viņa trīs nedēļu ceļojumu pa Namībiju 0
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Ar Jāni Stari un viņa ģimeni nejauši satiekamies Rēzeknes centrā pie pieminekļa Vienoti Latvijai (Latgales Māra). Notiek atbalsta akcija Ukrainai. Ir sestdiena, 26. februāris, – tikai divas dienas pēc Krievijas armijas vispārējā iebrukuma Ukrainā. Tobrīd prāts nenesas uz garām runām.
Nākamreiz tiekamies jau marta vidū Jāņa Stara darba birojā. Varam apsēsties pie galda, iedzert kafiju un aprunāties – par Jāņa ģimeni, par ceļojumu uz Namībiju, pēc kura tapusi fotoizstāde, jā, arī nedaudz par Ukrainu, droši vien jebkurā sarunā šobrīd tā tiek pieminēta.
Āfrika, miers un laime
Jānis Staris ir Rēzeknes Speciālās ekonomiskās zonas SIA Verems padomes priekšsēdētājs un AS Latvijas Finieris padomes loceklis. Par šiem uzņēmumiem žurnāls Baltijas Koks jau iepriekš ir rakstījis, tāpēc šoreiz vairāk par kaut ko citu – par Āfriku.
Kopā šajā kontinentā viņš ir bijis četras reizes, tieši Namībijas apmeklējums Jānim Starim bija sen plānots, jau kopš deviņdesmitajiem, kad par šo valsti viņš izlasījis žurnālā, līdz 2021. gada ziemā tas īstenots. Gribējis satikt vietējos cilvēkus. Saticis, fotografējis un mēģinājis izprast.
Namībija ir 12 reižu lielāka par Latviju, bet iedzīvotāju tur ir tikai nedaudz vairāk kā pie mums. Daļu no rūpīgi izplānotā ceļojuma aizņēmis fiziski smags pārgājiens pa Fish River kanjonu, kas ir otrs lielākais pasaulē pēc Amerikas Lielā kanjona, kā arī citas tūristu izklaides – pavizināšanās pa tuksneša smilšu kāpām ar snovborda (sandborda) dēļiem, dzīvnieku vērošana, bet visaizraujošākā bijusi ciemošanās pie himbām. Himbas jeb ovahimba ir Namībijas pamatiedzīvotāji, aptuveni 50 000 cilvēku, kuri tiek uzskatīti par pēdējo nomadu tautu valstī. Lai aizbrauktu ciemos un iepazītos ar vietējo cilšu sadzīvi, vispirms bija jānolīgst gids, kas prot vietējo valodu, taču ar to vien nepietika.
«Bija jāvienojas ar ciema vecāko, vai mēs tur varam uzturēties, bet, kā par nelaimi, viņš kopā ar visiem citiem pieaugušajiem iedzīvotājiem bija aizgājis uz bērēm kaimiņu ciemā pārdesmit kilometru attālumā. Mājās bija atstāti tikai bērni un jaunieši. Tad tie jaunieši izdomāja, ka gan jau ciema vecākais neiebildīs. Dažiem bērniem mēs bijām pirmie baltie cilvēki, sākumā viņi tā kā baidījās pie mums pienākt.
Gids stāstīja, ka pirms kovida bijis vairāk tūristu, amerikāņu zinātnieki, antropologi esot regulāri braukuši, arī no Eiropas, bet pēdējos divus pandēmijas gadus pie viņiem neviens nebija ciemojies. Viņi ir teju CO2 neitrāli. Himbas nelido, nebrauc, nemazgājas, nesildās, neģērbjas, neskolojas, gandrīz nemaz nelieto elektriskas ierīces, nepērk mantas, viņiem nav betona un stikla, viņi nepatērē fosilos resursus. Bet vai tāpēc himbas ir mazāk laimīgi par mums?» viņš stāsta.
Himbas ir lopkopji, viņi audzē aitas, kazas un govis, tomēr gaļu ēd tikai lielos svētkos, pamatēdiens ir piena produkti un kukurūzas putra. Apstākļi ar dzeramo ūdeni ir visai trūcīgi. Upe augustā bija pilnīgi izkaltusi. Ūdens ieguve gan dzeršanai, gan lopu dzirdināšanai bija bedre, ko varēja dēvēt par savdabīgu aku, kas ik pa laikam aizsērēja. Arī ciemiņiem bija kopīgi jāpastrādā, piedaloties akas tīrīšanā.
Jānis Staris turpina stāstīt: «Šo ūdeni gids mums stingri piekodināja nedzert, lai neiedzīvotos veselības problēmās, bet tie cilvēki, kas to dzer katru dienu, jau ir pieraduši un imūni. Ciema vīriešu uzdevums ir ik pa laikam to bedri iztīrīt. Akas tīrīšana bija visai jauka, jaunieši sacentās, kurš augstāk uzmetīs smiltis ar lāpstu. Kādu pusotru divas stundas mēs tur rakām, un kā jūs domājat, ko viņi izdomāja, lai atpūstos pēc darba? Uzrīkoja augstlēkšanas sacensības. Izžuvušas upes gultnē, kur ir smiltiņas, divus zarus iesprauž zemē, trešo uzliek pa virsu un lec pāri.
Pēc tam mums bija izdevība himbām iemācīt dejot Cūka driķos un citas rotaļas, savukārt viņi mācīja savu deju soļus. Pārāk labi viņiem tā elkoņos griešanās negāja, bet patika. Mēs bijām tāds neliels pulciņš, astoņi cilvēki, kungi un dāmas uz pusēm. Himbām bija ļoti svarīgi noskaidrot, kurš ir ar kuru. Man līdzi bija dēls ar savu jauno sieviņu. Meitenes viņai stingri piekodināja, lai savu Kārli pieskatot, lai neizlaižot no acīm.»
Fotoizstāde, klimats un ģimene
No 19. marta Rēzeknes novada Lūznavas muižā skatāma Jāņa Stara fotogrāfiju izstāde par šo triju nedēļu ceļojumu Namībijā. Ar fotogrāfijām viņš gribējis pastāstīt par šiem cilvēkiem un viņu sadzīvi. «Mēs ierīkojām fotostudiju vienā no namiņiem. Meitenēm ļoti patika fotografēties, viņas to izbaudīja, iepriekš sapucējoties.
Tā kā tobrīd mājās bija palikuši tikai jaunieši un bērni, tad man vecos cilvēkus ar smukām grumbām neizdevās nobildēt. Naudu par fotografēšanos viņi neprasīja, bet mēs aizvedām dāvanas – pārtiku. Gids zināja, ko viņiem vajag – kukurūzas miltu maisu, eļļas pudeli, bērniem cepumus,» viņš klāsta.
Jānis Staris ar fotografēšanu aizraujas jau sen un pieticīgi atzīst, ka 40 gadu mācās fotografēt. Agrāk vairāk kāpis kalnos, pēdējos gados uz šiem varoņdarbiem vairs tik ļoti nevelk, tad ieinteresējies par smukām lietām un cilvēkiem. Interesantāk ir fotografēt cilvēkus, jā, arī grūtāk.
Namībijā radušās fotogrāfijas tik tiešām ir unikālas. Tajās visvairāk fascinē cilvēku portreti – žilbinoši skaistas tumšādainas meitenes savos eksotiskajos tērpos, viņu acīs ir laimes izjūta, miers un bērnišķīgs prieks par pasaules skaistumu, tik disonējošs šim laikam.
«Es nedomāju, ka starp himbām un mums būtu milzīgs bezdibenis. Es to nejutu. Saprašanās bija tādā vienādā līmenī. Mēs jau arī centāmies maksimāli draudzīgi izturēties, centāmies visu ko palīdzēt, un tā attieksme pret mums bija pozitīva. Es neesmu atradis atbildi, kāpēc ir tādas ciltis, kas atsakās no civilizācijas labumiem. Viņiem jau nav aizliegts iet uz skolu, nav aizliegts braukt uz pilsētu, gandrīz katrs no himbām vismaz reizi mūžā ir bijis pilsētā, bet viņiem patīk tradicionālais dzīvesveids.
Mantu viņiem nav daudz, naudas viņiem praktiski nav, jo tai nav nekādas vērtības, viņiem nav, ko ar to darīt. Taču viņiem paliek pietiekami daudz laika priekam. Man tiešām radās pārliecība – naudas un mantas daudzums laimes sajūtu neietekmē, cilvēks bez mantām un bez naudas var būt gana laimīgs, iespējams, pat laimīgāks, jo viņiem ir vairāk brīva laika, ko pavadīt ar ģimeni, ar bērniem un draugiem,» stāsta Jānis Staris.
Viņš vēlas pievērst uzmanību līdzīgajam un atšķirīgajam Namībijā un Latvijā bioloģiskās daudzveidības un zaļā kursa kontekstā. Namībija ir tālu no Latvijas, taču mums ir arī gana daudz līdzīga. Arī Āfrikā ir aktuāli ar klimatu, bioloģisko daudzveidību un ekoloģisku dzīvesveidu saistīti jautājumi.
«Daudzi bioloģisko daudzveidību mēra pēc zemes platībām, kas netiek saimnieciski izmantotas. Tātad Namībija ir zaļāka par Latviju? Apmēram 40% no valsts teritorijas netiek apsaimniekota, jo tur viņiem ir tikai smiltis un akmeņi. Pēc šīs pašas definīcijas Latvija ir ļoti nezaļa, jo mēs reizi vairāku desmitu gadu laikā izcērtam kokus… Un kas notiek koka augšanas laikā – vai tad tur nav kukaiņu, citu augu un tik bieži piesauktās bioloģiskās daudzveidības? Mērķa sasniegšanu var nodrošināt arī ilgtspējīgi apsaimniekotos, daudzfunkcionālos mežos, ieklausoties zinātnieku, pētnieku un biologu ieteikumos.»
Jānis Staris zaļā kursa definīcijās ir atradis pretrunas. Tiek pieprasīta fosilo resursu aizstāšana ar atjaunojamiem, tostarp koku. Bet reizē tiek izteiktas rūpes par bioloģisko daudzveidību. Ja to daudzveidību mēra tikai pēc saimnieciski neizmantotām platībām, tad veidojas pretruna. Klimatam labāk, ja ir vairāk koku – tātad ekonomiski prātīgi būtu ļaut izaugt pēc iespējas vairāk kokiem un tad tos lietderīgi izmantot (nevis ļaut tiem sapūt), protams, pēc tam iestādīt vietā nākamos kociņus.
Jānis Staris uzsver, lai kā mums dažreiz nepatiktu definīcijas, tomēr tās ir svarīgas, lai saprastu, par ko vispār ir runa. Tās ir pamats visām tālākām diskusijām, lai nav tikai tukšas pļāpas. Kā uzskatāmu piemēru Jānis Staris parāda sevi bildē, kur ir vasaras zaļuma ieskauts – «tā esot nezaļa vide, jo šeit apkārt pirms 10 gadiem bija nocirsts un vēl pēc pārdesmit gadiem atkal kāds kaut ko nocirtīs».
Kā papildinājums mūsu tematam par stāstu ar diviem galiem, uz galda redzama Jura Rubeņa grāmata Starp divām bezgalībām – to Jānim Starim uzdāvinājis dēls, kurš pats lasa un tēvam iesaka, ko atzinis par labu esam.
Kopā viņam ir trīs bērni. Abi puiši jau lieli. Vecākais jau izstudējis mahatroniku, strādā šeit pat, Latvijas Finierī, un plāno turpināt studijas maģistrantūrā. Otrs studē antropoloģiju un iestājies Zemessardzē.
Meitai ir seši gadi, kāda jauka viņas bilde rotā arī Jāņa Stara datora darba virsmu. Sieva Sandra vada bērnu un jauniešu kopu Vīteri, kas nupat ieguvusi arī latgaliešu kultūras gada balvu Boņuks.
Katru nākamo dienu jādara nedaudz labāk
Aprīlī Rēzeknē notiks Latgales Kongress, kur tiks runāts un spriests par reģiona prioritātēm nākamajiem vismaz pieciem gadiem, arī Jānis Staris jau ir pieaicināts kā eksperts tautsaimniecības jautājumos. «Neko jaunu nevaru pateikt. Mums Latvijā ir jāaizmirst par tiltu starp austrumiem un rietumiem – mums nevajag tiekties būt par kaut kādu patilti. Ir jādomā par pašu stiprajām pusēm. Ja centros attīstās pakalpojumi, tad reģionos jāattīsta ražošana. Latgalē jāveicina ražošana, priekšroku dodot tradicionālajām nozarēm: pārtikai, kokapstrādei, mašīnbūvei…» viņš uzskata.
Kas to varētu veicināt? «Tas ir grūtākais jautājums. Skola ir (gan Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, gan profesionālās izglītības iestādes) – infrastruktūrā jau ir ieguldīts, materiāltehniskā bāze ir gana laba, bet vajag labus pasniedzējus, vieslektorus, jaunus mācībspēkus,» viņš paskaidro.
Jānis Staris atrod kodolīgu formulējumu: «Vajag darīt to pašu, ko protam, tikai ar katru dienu nedaudz labāk.» Tas reizē esot arī tāds japāņu princips – viņi par sevi saka, ka neko daudz jaunu nav atklājuši, bet to, kas ir Eiropā un ASV izgudrots, uzlabojuši.
Savukārt valstij ir jāpalīdz ar priekšnoteikumu radīšanu, lai reģionos patiešām attīstās ražošana. Pirmām kārtām iespējami jāsamazina izmaksas (piemēram, elektrības cena). Vērojot vairāku ražotņu darbības rādītājus, ilgākā termiņā secināms, ka mūsu ziemeļu kaimiņiem elektrības izmaksas tomēr ir mazākas. Tas beigās atspoguļojas galaprodukta cenā un līdz ar to arī konkurētspējā.
Un noslēgumā Jānis Staris piebilst: «Mēs arī turpmāk darīsim to, ko vislabāk protam, – ražosim saplāksni, lai valstij būtu, no kā 2% vai 2,5% maksāt valsts aizsardzībai.»
Šobrīd Krievijas avantūra ar kara sākšanu Ukrainā saplākšņa ražošanas tempus Latvijā nemaina. Jau līdz tam pārdošanas apjomi uz Krieviju nepārsniedza 1%, tāpēc no tā atteikties nebija grūti. Sarežģītāk bija ar ķīmisko vielu iegādi, kas tiek izmantotas līmes ražošanai, bet nu arī šis jautājums ir atrisināts, un visa veida sadarbība ar Krieviju apturēta.
Finiera ražošanai koksni no Krievijas no Baltkrievijas savulaik ieveduši tikai epizodiski un mazos apjomos. «Biznesa plānus nekad neesam balstījuši uz sadarbību ar austrumu kaimiņiem – vienmēr esam sapratuši, ka tie nav droši partneri. Un mēs kā pierobežā dzīvojošie to īpaši labi sapratām,» viņš uzsver. Un Jānis Staris atstāsta kādu sen dzirdētu joku: «Somijas ģenerālim prasa, kāpēc viņš militārās mācības organizē tā, it kā potenciālais ienaidnieks visu laiku uzbrūk tikai no austrumiem? Viņš atjautā: Vai jūs tiešām domājat, ka Krievija var uzbrukt arī no rietumiem?»
