Rēzeknes kultūrtelpa: augstās latiņas un garās ēnas 1
“Kultūrzīmes” devās uz Rēzekni, lai noskaidrotu latviskās kultūrtelpas situāciju šajā nozīmīgajā Latgales centrā, kā arī to, kādu iespaidu uz vietējo kultūras procesu atstājusi pirms gada durvis vērušās Austrumlatvijas koncertzāles “Gors” klātbūtne. Mūsu interesi rosināja arī nesen izskanējusī vēsts par tumšajiem mākoņiem, kas samilzuši ap Rēzeknes kultūras nama nākotni.
Kas notiks ar kultūras namu
“Labākos mākslinieciskos vadītājus paņēma, direktori Ināru Jaudzemu un metodiķi Rūtu Legleri padzina, taču bez abām nenotika nevieni svētki pilsētā, nu kāpēc viņi tā izrīkojās?” Rēzeknes kultūras namā audēja Felicija neizlaiž no rokām vārpstiņu, bet no stellēm augšup paceltajā skatienā tāpat kā balsī rūgtums, neizpratne un aizvainojums. Lietišķās mākslas studijai “Dzīpariņš” drīz apritēs 35 gadi. Audējas pielikušas roku vai visu dziedātāju un dejotāju tautastērpiem, arī slavenās deju kopas “Dziga” jostām. “Dziga”, tāpat kā folkloras draugu kopa “Vīteri” un vīru koris “Graidi” turpmāk darbosies jaunuzceltajā akustiskajā koncertzālē “Gors”, bet te, Rēzeknes kultūras namā, valda savāda jurģu un pamestības sajūta.
Esmu te 9. aprīlī, trešajā lietu nodošanas dienā. Lēmumprojektu par pašvaldības aģentūras “Rēzeknes kultūras un tūrisma centrs” reorganizāciju, kura būtība ir likvidēt struktūrvienību “Rēzeknes pilsētas kultūras nams”, Rēzeknes pilsētas dome sagatavoja 10. februārī.
Neilgi pēc tam Rēzekni un caur sociālajiem tīkliem vai visu Latviju apskrēja satraucoša vēsts – likvidē Rēzeknes pilsētas kultūras namu!? Dome pa pēdām laida skaidrojumu: nē taču, valsts aizsargājamo kultūras pieminekli (nams pārbūvēts 1928. gadā pēc arhitekta Pavlova meta) – Rēzeknes kultūras namu – neviens negrasās nojaukt, atslēgu namam priekšā neliks, neko citu tur neiekārtos. Arī turpmāk nams būs mēģinājumu un uzstāšanās vieta tautas teātrim un tā jaunatnes studijai, trim koriem, divām kapelām, diviem folkloras ansambļiem, pieciem deju kolektīviem un tautas lietišķās mākslas studijai “Dzīpariņš”. Pilnīgi visi tautas amatiermākslas kolektīvu vadītāji, koncertmeistari un pārējie radošie darbinieki tiek pārcelti darbā uz pašvaldības aģentūru. Varētu teikt – kas tad liels noticis? Tomēr problēma ir vīzijas trūkumā par kultūras nama darba saturu un nākotni apstākļos, kad tam jāpilda sava misija līdzās profesionālās mākslas “templim” – jaunuzceltajai Austrumlatvijas koncertzālei “Gors”.
“Struktūrvienību” likvidēja. Viedokļi atšķiras
Pēdējos gados daudzviet Latvijā pilsētu domju kultūras pārvalžu vietā tiek izveidotas par kultūras dzīvi atbildīgas pašvaldību aģentūras – kultūras un tūrisma centri. Samērā jaunajā 2012. gadā izveidotajā Rēzeknes pilsētas pašvaldības aģentūrā “Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs” kā struktūrvienības (lasi: ar savu administrāciju) ietilpst muzejs, bibliotēka, nākotnē varbūt arī mākslas nams, tautā dēvētā Skrunda, un citas kultūras iestādes. Taču, tā kā “kultūras namā pērn nebija pietiekams apmeklētāju skaits, lai nodrošinātu plānotā budžeta ieņēmumu sadaļas izpildi”, un saskatīti arī citi trūkumi, nolemts šo struktūrvienību likvidēt – atlaist no darba kultūras nama administrāciju, saimnieciskos darbiniekus. Bet kultūras nama dzīvi vadīt turpmāk uzdots pašai aģentūrai – tās direktores vietniecei Maijai Brēķei.
Rēzeknes kultūras nama nule atlaistā direktore Ināra Jaudzema pirms šajā amatā aizvadītā gada sešpadsmit gadus vadīja Rēzeknes kultūras pārvaldi. Metodiskā darba vadītāja Rūta Leglere, cilvēks ar 29 gadu darba stāžu kultūras jomā, ir neizpratnē par dīvaino situāciju: pagaidām kultūras nama atslēgas uzticētas kasierei, bet par kultūras un atpūtas parku atbild santehniķis, kurš ne vārda neprot latviski.
2003. gada Dziesmu svētku virsdiriģente, sieviešu kora “Medicus” mākslinieciskā vadītāja Anda Lipska uzskata: “Direktore kultūras namā strādāja neilgi, bet Rūtas atlaišana gan ir traka lieta. Pašvaldības vadībai laikam nav ne jausmas par patieso viņas darba apmēru. Viss kultūras vadības mehānisms bija normāls. Kultūra nekad nebūs īpaša pelnītāja – tas ir jāaizmirst.”
Folkloras draugu kopas “Vīteri” vadītāja Sandra Stare ir atturīga: “Kultūras nama darbu vērtēju apmierinoši. Un vairāk es te piebilst neko nevēlos.”
Deju kopas “Dziga” vadītāja Inga Drelle teic tā: “Nevaru vērtēt kultūras nama sarīkojumu māksliniecisko kvalitāti, bet, runājot par “Dzigu”, visas tehniskās un administratīvās lietas tika kārtotas laikus. Jā, kultūras namā varbūt bija vajadzīgas svaigas asinis, mazliet gaiss bija sastāvējies kā klusā dīķī, taču tas, kā aģentūra vērsās pret kultūras nama administrāciju, nebija pareizi.”
Savukārt aģentūras direktores vietniece Maija Brēķe pierāda, ka tieši viņa rūpējusies par kultūras namu, piemēram, gādājot autobusus uz Dziesmu svētkiem un slēdzot līgumus par ēdināšanu. “Kad veidoju tērpu bāzes auditu, atradu visu nožēlojamā situācijā, par ko pārliecinājos arī aizvadītajos Dziesmu svētkos – trīs blūzes pašuj, četras zeķes nopērk, piecas kurpes nomaina. Nevienu kolektīvu nevarēja laist uz tautas tērpu skati. Ko kultūras nams darīja 20 gadus?” Šogad pašvaldības budžetā esot paredzēta īpaša aile, lai amatieru kolektīvi pienācīgi sagatavotu tērpus 2018. gada Dziesmu svētkiem.
Pilsētā dzirdēju pavisam nelāgas runas – kultūras nama direktores atlaišanas iemesli meklējami politiskajā pārliecībā un pat nacionālajā identitātē. “Tās runas ir pilnīgas muļķības,” protams, būtu dīvaini no domes priekšsēdētāja Aleksandra Bartaševiča publiski sagaidīt citu atbildi. Tiem, kas zaudē darbu, vajagot izdomāt visādas versijas, jo esot taču jāpamato sliktais darbs, mērs telefonsarunā piebilst. Viens no lielākajiem pārmetumiem, ka pērn budžeta 25 000 latu ieņēmumu plāns izpildīts tikai par 60 procentiem. Tiesa, jāņem vērā, ka Rēzeknes kultūras nama paspārnē ir arī kultūras un atpūtas parks.
Līdz ar kultūras nama “struktūrvienības” likvidāciju no amata atbrīvoti 19 cilvēki, no kuriem daudzi darbu atraduši citur, taču tikšot ieekonomēti simttūkstoš latu, kas visi palikšot kultūras namam – paredzētajai restaurācijai, jauniem tērpiem amatieriem un citiem bonusiem.
Par konkurenci nerunājot
Aģentūra pārmet kultūras namam nespēju konkurēt piedāvājumu dažādībā un skaitā ar pērn atklāto moderno Austrumlatvijas koncertzāli “Gors”. Taču tas būtu tas pats, ja dirižablim liktu sacensties ar reaktīvo lidmašīnu. Arī amatieru māksla un profesionālā māksla ir divas dažādas lietas, katra ar savu nišu. Taču abas nenoliedzami vienlīdz nozīmīgas latviskās kultūrtelpas saglabāšanā un stiprināšanā. Tostarp arī Maija Brēķe uzsver, ka kultūras nams savā darbībā nevar nerēķināties, ka blakus tam pacēlies megamilzis, kas daļu skatītāju pārvilina jau ar pievilcīgu vidi, kaut arī tradicionālās kultūras sarīkojumi tur notikuši labi ja pāris reižu.
Tajā pašā laikā koncertzālei “Gors” aizvadītajā gadā ir izdevies sevi lieliski apliecināt pat bez valsts dotācijas koncertdzīvei. Deviņos mēnešos sasniegts gada laikā iecerētais – mēnesī vidēji ap 15 notikumu. Uz “Goru” brauc no Cēsīm, Madonas, Rīgas un citām pilsētām. Gandrīz pilnu lielo zāli ar tūkstoš vietām pulcējuši vairāki pasākumi mēnesī. Turklāt 2014. gadam Kultūras ministrija ir piešķīrusi 142 000 eiro dotāciju profesionālās mākslas pieejamībai reģionos. To varēs izmantot, lai samaksātu māksliniekiem par uzstāšanos “Gorā”, teic tā direktore Diāna Zirniņa. Tas došot iespēju par zemākām cenām apmeklēt koncertus un teātra izrādes. Līdz ar to, visticamāk, pārējām kultūras iestādēm Rēzeknē satura un laika ziņā būs jāpiekārtojas tieši “Gora” plāniem.
Taču, no otras puses, jāpatur prātā, ka reiz par tautas līdzekļiem būvētais Rēzeknes kultūras nams cilvēku apziņā ir arī kā savas pilsētas un novada gaismas pils, kuras prestižs tagad cietis. Sarunās ar rēzekniešiem dzirdēju bažas, vai aģentūras direktores vietniecei Maijai Brēķei pietiks laika un spēka apvienot tiešos pienākumus ar kultūras nama padsmit kolektīvu un gandrīz piecsimt amatieru darbības pārraudzību?
Tikpat būtisks un ja ne vēl svarīgāks ir jautājums par to, kāds turpmāk būs kultūras nama saturs. Vai tas pastāvēs tikai kā amatieru kolektīvu mājvieta?
Maija Brēķe teic: “Par amatierkolektīviem rūpēsimies, ir ieplānota nama restaurācija. Par tālāko kultūras nama darba saturu spriedīs darba grupa, jo lēmumu par to nevar pieņemt dažu nedēļu laikā, un starpnieki darbā ar kultūras namu man nav vajadzīgi. Laiks rādīs, iespējams, ka kultūras namu varētu izmantot arī mūžizglītības vajadzībām.”
Taču ir dīvaini dzirdēt, ka pilsētas kultūras nams gada laikā nav spējis izstrādāt tādu savas darbības virzienu, kas tam ļautu turpmāk pilnvērtīgi darboties. Vai tieši aģentūrai jau “Gora” spāru svētkos nevajadzēja sasaukt darba grupu kultūras nama nākotnes vīzijas redzējumam?
Vērts ieklausīties jaunrades centra “Zeimuļs” vadītājas Jevgēnijas Kuščas redzējumā par Rēzeknes kultūras nama saturu nākotnē: “Es vēlētos, lai tas kļūtu par īpašu vietu teātrim, jo Rēzeknē šajā ziņā ir spēcīgas saknes.” Rēzeknē teātrī strādājuši ievērojami režisori, aktieri un mākslinieki, arī ilggadējais režisors Antons Varslavāns, savulaik te darbojies pazīstamais Latgales Drāmas teātris.
Kopjot latvisko un multinacionālo
Ar latgaliskām tradīcijām, paražām, latgaļu tautastērpu darināšanu, īpašiem cienastiem un pat senlatgaļu pilij līdzīgu topošu būvi īpašu filozofiju un latgaliskumu Rēzeknē ienesušās biedrības “Kroma kolna broliste” (“Krama kalna brālība”) vadītājs, Valsts meža dienesta Austrumlatgales virsmežniecības virsmežziņa vietnieks Aleksandrs Lubāns saka: “”Gors” un “Zeimuļs” – tas ir labi, bet laiks uzspodrināt arī kultūras namu.” Viņš priecājas par “Gora” esamību, taču – vai tur būtu pārnesamas visas būtiskās norises?” “Gorā” notika arī šā gada Latgales kultūras balvas “Boņuks” pasniegšanas ceremonija. “Koncertzāle, protams, ir lieliska, taču ar to augsto latiņu “Boņuks” pazuda.”
Caur “Gora” logiem vienā pusē paveras skats uz kultūras nama balto fasādi, bet otrā – uz Nacionālo biedrību kultūras namu, tautā sauktu par “Joriku”, jo tas dibināts uz profesionālā teātra studijas “Joriks” tehniskās bāzes. Nacionālo kultūras biedrību nama vadītāja Svetlana Semeņaka teic: dzīvojam vienā kultūras telpā: “Kad kultūras namā notika Rīgas teātru viesizrādes, tās apmeklēja arī mūsu mērķauditorija – minoritātes. Tieši kultūras nama norisēs iesaistītie amatieri ir tie, kas savukārt no latviskās vides visbiežāk apmeklēja “Joriku”.”
Arī kultūras nama kolektīvos dzied un dejo ne tikai latvieši un latgaļi, bet arī citu tautību pārstāvji. No vienas puses, “Jorikā” kopj Latgales multinacionālo kultūru, no otras, cenšas cilvēkus iesaistīt latviskajā kultūrtelpā kopumā. Visiem kolektīviem ir divi repertuāri – viens ukraiņu, krievu, poļu, otrs – latviešu. Vienīgi tautastērpu komplekts viens. “Šeit, Latgalē, ukraiņu ansamblis dzied ukraiņu dziesmas, bet, kad aizbrauc uz festivālu Ļvovā, zinām, ka Ukrainā būs interesanti dzirdēt ukraiņu ansambli no Latvijas dziedam latviešu dziesmas, melodijas no tās zemes, kur ukraiņi Latgalē dzīvo un attīsta savu kultūru.”
Par televīziju un cilvēku prātiem
Viens no kultūras iestāžu mērķiem ir stiprināt latvisko kultūrtelpu kā visdažādāko tautību cilvēku vienotāju caur mākslu, mūziku un tradīcijām. Tādēļ skandāla un pārmetumu biruma rezultātā Rēzeknes kultūras nama prestiža vājināšana ir īpaši nelāga laikā, kad austrumu kaimiņš izvērsis informatīvo propagandas karu par cilvēku prātiem un sirdīm. “Es gan nekādu karu te Latgalē un Rēzeknē – ne informatīvo vai kādu citu – nejūtu,” telefonsarunā man teic Aleksandrs Bartaševičs. Rēzeknē varot redzēt visus Latvijas televīzijas kanālus, dažus gan par maksu, toties kvalitāte esot laba.
Ar pikseļiem patiešām viss kārtībā, piekrīt Aleksandrs Lubāns, taču esot vērts runāt par televīzijas raidījumu saturu. Arī Maija Brēķe piekrīt, ka Krievija spēj piedāvāt kvalitatīvākus šovus un grūti atturēties no to skatīšanās. “Ja mūsu brālības vīri un sievas iznāktu skolēnu priekšā un stāstītu par Latgales vēsturi kā no mācību grāmatas, klasē paliktu labi ja divi trīs vēsturnieki,” saka Aleksandrs Lubāns, “tāpēc cenšamies it visā būt atraktīvi. Nesen mūzikas skolā dzirdēju bērnus no sirds dziedam latgaļu tautas dziesmas. Tajā patiesi jutās īsta tēvzemes mīlestība.”
Latgaļiem ir savas tradīcijas, bet tikpat stipra ir arī apziņa, ka visa pamatā ir zeme, uz kuras tauta dzīvo. Cita lieta, ka Rēzeknē un citur Latgalē esot daudz interesantu notikumu un arī latgalietis grib, vakarā ieslēdzot “Panorāmu”, redzēt to atspoguļojumu. Taču, kā saka Diāna Zirniņa, jāiegulda milzu darbs, lai pievērstu nacionālo mediju uzmanību. “Kāpēc fiziski ne pārāk lielajā valstī garā dažkārt esam tik tālu cits no cita?” viņa retoriski vaicā.
Viedoklis
Kāda ir kultūras namu loma latviskās kultūrtelpas stiprināšanā?
Kultūras ministre Dace Melbārde: “Latvijā ir salīdzinoši neliels nevalstisko organizāciju skaits, kas darbojas kultūras jomā, tāpēc ļoti svarīgs ir tieši kultūras centru ieguldījums. Īpaši reģionos tie varbūt ir vienīgā iespēja iedrošināt vietējo sabiedrību gan individuālām, gan kolektīvām jaunrades izpausmēm. Ir svarīgi apzināties, ka amatierkolektīvi nav tikai mākslinieciskā jaunrade, bet arī unikāla sociālās līdzdalības forma un ārkārtīgi nozīmīgs elements Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā. Kultūras centram jābūt vietai, kur tiek izzinātas un uzturētas nacionālās un lokālās kultūras vērtības. Kultūras nākotne Latvijā ir atkarīga no veiksmīga kopdarba – gan no tālredzīgas valsts kultūrpolitikas, gan no katra kultūras centra iniciatīvas un uzdrīkstēšanās.”
Austrumlatvijas koncertzāles “Gors” darbība kopš 2013. gada maija
Notikuši 120 pasākumi. Vēl arī – vairāk nekā 750 kino seansi, izstādes.
Kultūras norišu apmeklējums – 95 000. Organizētās tūristu ekskursijās Latgales vēstniecību “Gors” pērn apmeklēja vairāk nekā 8000 tūristu.
Gaidāmie tuvākie lielākie notikumi “Gorā”
30. aprīlis – Baltijas baleta festivāls. Flamenko deju kompānijas “Jesus Carmona & Cia” izrāde “Black and White Crib”/Spānija.
14. maijs – “Dominic Miller & Band”. Stinga ģitārists, komponists un aranžētājs.
22. maijs – LNSO sezonas noslēguma koncerts.
29. maijs – Muzikāls uzvedums “Rakstītāja”. Latvijas Radio koris, instrumentālā grupa un solisti.
8. jūnijs – TV šova “Golos” pusfinālists Antons Beļajevs un “Theirr Maitz”.
Notikums kultūras procesā
No Nīderlandes līdz Rēzeknei
Tieši pirms nedēļas Latgales vēstniecībā “Gors” ieskandināja ekskluzīvas digitālās ērģeles. Lielā mērā ērģeles šeit esot no Rēzeknes nākušās slavenās ērģelnieces Ivetas Apkalnas latgaliskās ietiepības rezultāts. Viņa bijusi tā, kura teikusi – gribu, lai manā pilsētā būtu ērģeles, un darīšu visu, kas manos spēkos. Apstaigājusi vairākus sponsorus. Un nu instruments iegādāts ar uzņēmuma “Latvijas valsts meži” atbalstu. Digitālās ērģeles nenozīmē neīstas ērģeles, bet gan vien to, ka neredzama ir ierasti skaistā ērģeļu stabuļu daļa. Skaņa tiek radīta digitāli – ērģeļu stabuļu skanējums ir ierakstīts elektroniskajā formātā pašās ērģelēs, kas reizē paredz skaņas kvalitātes nemainīšanos. Tāpat nemainīga paliek arī paša ērģelnieka pieskāriena sajūta, turklāt publikai šī ir iespēja redzēt, no kā sastāv ērģeles: ne tikai no vienas, bet šoreiz no trim klaviatūrām, sola un visa pārējā, ko ir ierasts redzēt ērģeļu balkonā jeb luftā.
Nīderlandes digitālo ērģeļu būvniecības uzņēmuma “Johannus” apmēram 27 000 eiro vērtais instruments “Johannus Ecclesia” pavērs Latvijā līdz šim nebijušas iespējas vokāli instrumentālo skaņdarbu iestudēšanai. Līdz šim Latvijā ērģeles galvenokārt bijušas pieejamas tikai baznīcās.
Iveta Apkalna ir priecīga, ka koncertzāles komanda paļāvusies uz viņas lielo pieredzi digitālo instrumentu spēlē un izvēlētas Nīderlandē ražotās ērģeles, kas tieši atbilst ērģelnieces priekšstatam par Rēzeknes vajadzībām. Turklāt instruments, kas būs uz Latgales vēstniecības “Gors” skatuves, ir izveidots vienā vienīgā eksemplārā. “Varbūt jaunais instruments būs ierosme kāda lielāka ērģeļu konkursa norisei Latvijā,” cer Iveta Apkalna.
