“Rex Semigalie” jeb Namejs. Kas viņš patiesībā bija? 30
Vienīgais karalis
Namejs ir viens no retajiem vietējiem valdniekiem, kuru hronikās dēvē par karali (rex) vai ķēniņu (kunic). Viņš saukts arī par karavadoni (houbet, houbetman). Namejs ir vienīgais, kuru godā par visas savas zemes karali, tas ir – Zemgales karali (rex Semigalie). Pirmo reizi Nameja vārdu nosauc “Vecākajā Atskaņu hronikā” – vienā no diviem vēstures avotiem, kuros viņš minēts. Tas notiek saistībā ar 1279. gada notikumiem, kad zemgaļi devās padzīt vāciešus no Tērvetes. Pieņem, ka Namejs bijis starp zemgaļu vecākajiem, kuri 1272. gadā noslēdza miera līgumu ar Vācu ordeni un Rīgas arhibīskapu par desmitās tiesas samazināšanu un tās aizstāšanu ar mazāku maksājumu – kunga tiesu. Ko tas īsti nozīmēja?
13. gadsimta 70. – 80. gados teju visas Baltijas tautas, izņemot lietuviešus un žemaišus, bija pakļāvušās krustnešu spiedienam. Vietējās tautas skaitījās pieņēmušas kristietību, maksāja desmito tiesu baznīcas uzturēšanai un pildīja kara klaušas – piedalījās bīskapa vai ordeņa rīkotajos karagājienos. Nepatīkama bija fogta, latviski saukta par soģi, uzņemšana. Tiesas spriešana, kas parasti notika trīs reizes gadā, notika vācu soģa vadībā. Viņš arī iekasēja pagasta un kunga tiesu, bet nepieciešamības gadījumā aicināja uz karu. Pakļaušanās ieguvums bija militāri spēcīgs sabiedrotais cīņā ar kaimiņiem, ar kuriem rēķini bija kārtoti gadsimtiem ilgi. Latgaļiem tādi bija igauņi un krievi, zemgaļiem – leiši, krievi arī lībieši. Ja karagājiens bija veiksmīgs, visi kopīgi dalīja kara laupījumu. Daži no vietējiem dižciltīgajiem, kā Tālavas valdnieka Tālibalda dēli, kuri jau pirms tam bija pieņēmuši pareizticību no krieviem, to labprātīgi nomainīja pret katolicismu un pievienojās krusta karotājiem. Tomēr aizvainojums par patstāvības zaudējumu kareivīgo tautu apziņā gruzdēja. Soģu klātbūtni piecieta ar grūtībām; provocējošas darbības no ordeņbrāļu puses vai soģa alkatība ātri spēja izraisīt nemierus. Tajos vispirms cieta soģi – labākā gadījumā viņus izmeta no pils, sliktākajā – nogalināja.
Par to, ka Namejs bijis viens no zemgaļu vecākajiem, nav šaubu. Tāpat nav šaubu, ka kara laikā viņam pakļāvās visi brīvie zemgaļi. Neskaidrs paliek, vai viņš tika uzskatīts vai vismaz pats sevi postulēja par visu zemgaļu valdnieku arī miera laikā. Abu izcilāko zemgaļu valdnieku – Viestarda un Nameja – rezidence bija Tērvetes pils. Abus gan šķir gadu desmiti – Viestards pazūd no vēstures skatuves ap 1230. gadu, Namejs uznāk 1279. gadā. Ir pamats domāt, ka zemgaļiem jau bija izveidojusies valdnieku dinastija ar sēdekli Tērvetē. Tomēr viss nebija tik gludi. Mežotne, kad vien spēja, rīkojās pēc sava prāta. Viestarda rīcība 1219. gadā, uzbrūkot Mežotnei, pēc tam kad Mežotnes un novada zemgaļi bija pieņēmuši kristietību, nepārprotami liecina par Tērvetes valdnieku centieniem turēt savā varā visus zemgaļus.
Pļauka karalim
Namejs juta personīgu naidu pret ordeni. “Atskaņu hronikas” autors par viņa attiecībām ar ordeņbrāļiem miera periodā raksta: “Man izsakāms jums nava tas,/ cik goda daudz un cienības tam brāļi rādījuši bija./ Bet tagad viņš tos piemānīja.” Daži vēsturnieki domā, ka hronista vārdi jāsaprot tieši, tomēr vairākums tajos saskata sarkasmu. Otrajā vēstures avotā, kurā minēts Namejs, – “Franciska no Moliano izmeklēšanas protokolā 1312. gadā” – atrodamas liecības par iemesliem, kādēļ zemgaļi toreiz sacēlās pret ordeni. Francisks no Moliano bija Romas pāvesta kapelāns un domkungs, kurš pāvesta uzdevumā izmeklēja Vācu ordeņa nelikumīgās darbības Livonijā. Liecinieks, dominikāņu mūks Veseris no Turaidas (Wesserus de Torreyda), cēlies no Zemgales, kur viņa tēvam piederējuši 40 arkli zemes, vēstījis: “Zemgales zemē bijis tāds karalis, vārdā Nameiks (Nameyxe), kas pats bijis kristietis kā citi no Zemgales. Viņš (liecinieks) teica, ka esot dzirdējis stāstām, ka kāds brālis no Vācu ordeņa iecirtis pliķi šim karalim, tādēļ minētais karalis kopā ar citiem no Zemgales esot no ticības atkrituši.” Par sitienu un rupju izturēšanos pret zemgaļu karali stāstījuši arī citi liecinieki. Tiklīdz radās iespēja, Namejs atriebās.
1279. gadā livonieši devās sirojumā uz Lietuvu. Karagājienā ordeņa pusē piedalījās arī kurši un zemgaļi. Kad sirotāji devās atpakaļ, 5. martā, livoniešus pie Aizkraukles panāca lietuviešu karalis Traidenis. Zemgaļi, kam vajadzēja cīnīties vāciešu pusē, pameta kaujas lauku. “Atskaņu hronika” stāsta: “Un tad nu kā par nelaimi/ prom devās visi zemgaļi,/ Kad pagāni to manīja,/ tie barā brāļiem uzbruka./ Tad brāļu karogs krita: plaks!/ Tas kristiešiem bij trieciens smags.” Kaujā krita 71 ordeņbrālis. Ordeņa spēki bija iedragāti, un Namejs sāka atklātu karu pret bīskapu un ordeni. Nav zināms, vai vienošanos ar Traideni viņš bija panācis jau pirms Aizkraukles kaujas vai pēc tās, bet turpmāk abi sadarbojās. Maijā vai jūnija sākumā zemgaļi uzbruka Tērvetei. Vispirms priekšpilī nokāva visus kristiešus. Tad sekoja uzbrukums pašai pilij, kurā pēc “Atskaņu hronikas” ziņām, atradās 15 ordeņbrāļi. Lai gan skaits var šķist neliels, jāņem vērā, ka brāļu daudzums ordenī principā nebija liels. Visās 13. gadsimta kaujās pilis tiek ieņemtas samērā reti. Frontāli uzbrukumi, pat ja lietoja tam laikam modernās akmeņu metamās mašīnas, reti beidzās ar ielaušanos pilī. Ja uzbrucēju pārsvars bija skaidri redzams, parasti sāka pārrunas par padošanās noteikumiem. Iespējams, nespējot samierināties ar domu, ka zemgaļiem izdevās ieņemt ordeņbrāļu sargāto pili arī bez metamo mašīnu palīdzības, “Atskaņu hronikas” autors vainu uzvēlis kādam “nelietim” – stopniekam Bertoldam, kuru zemgaļi sagūstījuši un kurš tiem iemācījis lietot arbaletu – ieroci, kuru līdz tam lietoja tikai vācieši. Kaujas laikā gājusi bojā arī kāda sieviete – ordeņa māsa. Tērvetē sagūstītos ordeņbrāļus nosūtīja uz Lietuvu, bet vienam izpildīja nāvessodu – iedzina karavīru loka vidū un sakapāja. Pamats domāt, ka tas bijis brālis, kurš iecirtis liktenīgo pļauku Namejam. Līdzīgi zemgaļi rīkosies 1287. gadā pēc Garozes kaujas. Tad kādu no sagūstītajiem brāļiem piesēja zirga mugurā un nomētāja kaujas vālēm. Garozes kaujā bija kritis vārdā nenosaukts zemgaļu vadonis. Gūstekņa publiskā nonāvēšana varēja būt sods, kas pienācās personai, kura apvainojusi vai nogalinājusi zemgaļu vadoni.
Nameja viltība
1279. gada vasarā ordenis saņēma papildspēkus no Prūsijas un sarīkoja karagājienu pret Tērvetes un Dobeles novadiem. Ordeņa karaspēkā iesaistīja arī kuršus. Dobeles pilsētu nodedzināja, bet pili ieņemt nespēja. Turklāt pils vārtu priekšā karagājiena vadītājs Kuldīgas fogts Johans no Ohtenhauzenes gandrīz zaudēja dzīvību: “Kāds varonis tad pēdīgi pa ķiveri tam ieblieza tā, ka tas zemē nogāzās.”
Namejs no Tērvetes steidzās Dobelei palīgā. Viņam izdevās panākt krusta karotājus, kuri jau bija sākuši atkāpties. Notika kauja, kurā zaudējumus cieta abas puses. Rudenī Namejs sarīkoja negaidītu uzbrukumu Rīgai, virzoties gar Daugavu. Tomēr ziņa par Nameja gatavošanos nonāca Jelgavā, no kurienes sūtņi brīdināja Rīgu. Kāds ordeņbrālis atveda palīgā simt zemessargus no Cēsīm – tie nāca ar sarkanbaltsarkanu karogu. Hronikas autors uzskatījis par nepieciešamu atzīmēt, ka “tas letu karogs ir patiesi”. Varam būt lepni par sava karoga senumu, taču skumji, ka tas pirmo reizi minēts brīdī, kad latgaļi dodas pret zemgaļiem.
Ordeņa maršals Gerhards no Kacenellenbogenes ar karaspēku devās Namejam pretī. Zemgaļiem izdevās sagūstīt kādu no ordeņa izlūkiem, ko tie gribēja nogalināt, tomēr Namejs parādījis augstsirdību un ļāvis izlūkam doties pie savējiem. Sapratis, ka ienaidnieks brīdināts un pretī stāv liels karaspēks, zemgaļu vadonis sadalīja savu karaspēku divās daļās un atkāpās. Puse zemgaļu Nameja vadībā devās prom pa zemes ceļu, otra puse – pa Lielupes ledu. Redzot atkāpšanos, maršals Gerhards uzsāka vajāšanu. Tomēr zemgaļi nemaz negrasījās aiziet – viņi strauji apgriezās un uzbruka ordeņa spēkiem. Šī laikmeta karos tā bija diezgan izplatīta vietējo tautu taktika. Lai gan ordeņa mūki – bruņinieki ievēroja disciplīnu, vilinājums būt pirmajam, drosmīgākajam bieži izrādījās liktenīgs. Drošsirdīgākie un enerģiskākie, izrāvušies uz priekšu, kļuva par vieglu upuri tiem, kurus viņi vēl pirms mirkļa uzskatīja bēgam. Arī šajā gadījumā rezultāts krusta karotājiem bija bēdīgs. Piedevām ap 30 vīru ielūza ledū. Hronikas autors raksta: “Trīs brāļus Namejs nonāvēja.” Sagūstīto maršalu un vēl kādu ordeņbrāli pēc tam kā dāvanu nosūtītu Lietuvas valdniekam Traidenim. Maršals Gerhards no Kacenellenbogenes Lietuvā krita piespiedu divkaujā.
“Zemgalē vairs nepārnāca”
1281. gadā ordenis atjaunoja uzbrukumu Dobelei, bet zemgaļiem palīgā ieradās lietuvieši. Augustā neredzēti liels livoniešu karaspēks – ap 14 tūkstoš vīru – devās uz Tērveti. Pēc vairākkārtējiem uzbrukumiem, lietojot aplenkuma torņus, kad pils jau sāka degt, Nameja sūtņi lūdza mestru noslēgt jaunu miera līgumu. Mestrs atteicās, tomēr ar Rīgas prāvesta Johannesa starpniecību mieru noslēdza. Zemgaļi paturēja savas pilis un valdniekus, bet uzņēmās saistības, līdzīgas iepriekšējām.
Ordenis nebija apmierināts un meklēja iespējas līgumu apiet. Zemgaļu vadoņus uzaicināja uz dzīrēm un tur nogalināja. To apliecinājuši vairāki liecinieki, un to pāvests Klements V 1310. gadā rakstījis Brēmenes arhibīskapam. Nameja gan nogalināto vidū nebija. 1281. gada rudenī viņš devās uz Lietuvu pie Traidena, lai kopīgi cīnītos pret ordeni Prūsijā pie Kristburgas. Par Nameja tālāko likteni ziņu nav. “Viņš Zemgalē vairs nepārnāca,” sausi atzīmē “Atskaņu hronika”. Zemgalē palikušie sacēlās no jauna, bet jau cita vadoņa vadībā. Sekoja spožā zemgaļu uzvara Garozes kaujā 1287. gadā, tomēr, livoniešu sirojumu nomākti, zemgaļi drīz paši nodedzinās savas pēdējās pilis un dosies uz Lietuvu. Nav šaubu, ka ne jau visa tauta atstāja savu zemi. Mežotnes zemgaļi pēdējos karos nepiedalījās un viņiem nebija iemesla kaut kur doties. Tomēr auglīgais Zemgales līdzenums palika tukšāks.
Viduslaiku Livonija nebija ne “tautas kaps”, ne “cietums”. Jāpiekrīt vēsturniekam Vitoldam Muižniekam, ka tas drīzāk bija kausējamais katls, kas Latvijas sentautas sakausēja vienotā latviešu tautā. Tomēr 13. gadsimtā zemgaļiem un Namejam ierobežota brīvība nebija savienojama ar izpratni par godu. Vēsture latviešus bieži piespiedusi piemēroties – tik bieži, ka pielāgošanās mākslu dažkārt uzskatām par teju raksturīgāko latviešu īpatnību. Namejs un zemgaļi personificē tos, kuri nepiemērojās.
Kā viņu sauca?
Nav zināms, kā Nameja vārdu izrunāja paši zemgaļi. Ir tikai viņa vārda pieraksti latīniski – Nameyxe un vidusaugšvācu valodā – Nameise. Latviešu vēsturnieku darbos viņu dēvē par Nameju, Nameiti, Nameisi, Nameiku. Pamatotāks šķiet Nameiks. 14. gadsimtā Nīkrāces tuvumā dzīvojis lauksargs Nameiks (Nameyxe), bet 15. gadsimta Lietuvā – Nameika Martinovičs. Līdzīgas izcelsmes vietniekvārdi – nameķi, nammnic, namiķi un tamlīdzīgi – izplatīti visā Latvijā, bet īpaši Zemgalē. Daiļliteratūrā un tautā plašāk lieto Namejs, kamēr zinātniskajā literatūrā – Nameisis.
