PĒDĒJĀS VĒSTULES 14
Inese nomira 1920. gadā. Pēc Ļeņina ieteikuma viņa bija devusies uzlabot veselību uz Kaukāzu. Pēc mēneša Ļeņinam pienāca telegramma, ka ar holeru saslimušo Inesi nav izdevies glābt. Ļeņins bija dziļi satriekts. Laikabiedre Aleksandra Kolontaja atmiņās paudusi, ka cilvēki sekojuši Ineses zārkam un Ļeņinu nav bijis iespējams pazīt. Viņš gājis aizvērtām acīm, un licies, ka tūlīt, tūlīt nokritīs nemaņā. Kolontaja uzskatīja, ka Ineses nāve paātrināja arī Ļeņina nāvi. Viņš sēroja pēc Ineses, tā arī nespēdams samierināties ar viņas zaudējumu. Ineses pelni apbedīti Kremļa sienā. Ir pat leģenda, ka pirmsnāves nemaņā Ļeņins saucis Ineses vārdu un turējis rokās viņas fotogrāfiju.
Ļeņins pārdzīvoja Inesi par trim gadiem. Viņš vienmēr baidījās no paralīzes, baidījās kļūt darba nespējīgs. Jūtot insulta tuvošanos, viņš ataicināja pie sevis Staļinu un lūdza iedot viņam indi. Staļins šo lūgumu neizpildīja. Kad Ļeņins bija guvis smagu triecienu, Nadežda, izmantojot visu savu pedagoģisko talantu, atgrieza viņu atpakaļ dzīvē, no jauna mācot runāt, lasīt un rakstīt. Viņai izdevās faktiski neiespējamais. Taču jauns insults visu sasniegto iznīcināja, padarot Ļeņina stāvokli bezcerīgu.
Nadežda pārdzīvoja savu vīru par 15 gadiem. 1939. gada 26. februārī viņa nosvinēja 70 gadu jubileju. Šajā svētku dienā viņu ieradās apsveikt vecie boļševiki. Staļins atsūtīja torti. Visiem bija zināms, ka Nadeždai garšoja saldumi. Savukārt Ļeņins bērnībā tos nekad nedabūja, jo viņa māte uzskatīja, ka saldumi domāti meitenēm. Pat Jaungadā zēniem dāvināja grāmatas, nevis konfektes. Vien nobriedušā vecumā pie saldām garšām viņu sāka pieradināt Nadežda, kura pati sevi uzskatīja par saldummīli. Dažas stundas pēc svinībām Nadeždai kļuva slikti. Viņai diagnosticēja strutojošo apendicītu, kas ātri pārgāja peritonītā. Sievieti nogādāja slimnīcā, taču glābt neizdevās. Nākamajā dienā viņa nomira. Urnu ar pelniem iemūrēja Kremļa sienā.
Valda uzskats, ka Nadežda noindēta. Staļinam viņa nekad nebija patikusi, arī tāpēc, ka it kā grasījusies izsludināt Ļeņina pēcnāves vēstuli, kurā teikts, ka vadoņa lomai jāizskata cita kandidatūra. Turklāt viņa uzstājās pret terora politiku, aizstāvēja Kameņevu, Buharinu, Trocki un Zinovjevu, protestēja pret “tautas ienaidnieku” bērnu vajāšanu. Staļins savukārt viņai draudēja, ka vēstures mācību grāmatās kā Ļeņina sievu attēlos gluži citu cilvēku, tādējādi paužot galēju necieņu pret Nadeždu. 1924. gada februārī Nadežda piedāvāja apbedīt viņas vīra mirstīgās atliekas kopā ar Ineses pelniem, taču Staļins šo piedāvājumu noraidīja.
Pēc daudziem gadiem, kad dzīvajo vidū vairs nebija ne Ineses, ne Ļeņina, Nadeždas sāncenses meita, kura mātei par godu arī bija nosaukta par Inesi, kļuva par Nadeždas labāko draudzeni. Bet viņas dēlu Nadežda, kurai nebija lemts pašai kļūt par māti, uztvēra par savas pašas mazdēlu. “Ja vien tu zinātu, cik man ir slikti,” viņa rakstīja Inesei jaunākajai neilgi pirms nāves. “Kā es sapņoju paauklēt mazdēliņu…”
