REVOLŪCIJAS MĪĻĀKĀ 14
1909. gada decembra beigās Ļeņins un Nadežda pārcēlās uz Parīzi. Nadežda šos gadus raksturoja kā vissmagāko emigrācijas laiku. Kas zina, iespējams, tieši tādēļ Ļeņins ļāvās Ineses sievišķīgajam valdzinājumam, kas iekvēlināja sirdi daudz vairāk nekā Nadeždas aukstais ideālisms. Tieši Parīzē Ļeņins un Inese sastapās pirmo reizi. Bija acīmredzams, ka viņa iepatikusies boļševiku līderim ne vien kā partijas biedre, bet vispirms jau kā apburoša sieviete.
Viņi iepazinās Parīzē 1910. gada pavasarī. Viņai bija 31 gads, viņa prata franču, vācu, angļu un krievu valodu, viņas vecāki bija franču izcelsmes aktieri. 15 gadu vecumā Inese kopā ar māsu devās uz Krieviju pie savas tantes, kura pasniedza mūzikas un franču valodas stundas Jevgeņija Armanda ģimenē. Viņš bija ļoti bagāts cilvēks, kuram piederēja meži, muižas, fabrikas un ienesīgi nami Maskavā. Tēvam bija divi dēli: Aleksandrs un Vladimirs. Izskatīgā Inese drīz apprecējās ar Aleksandru. Temperamentīgā francūziete dāvāja viņam četrus bērnus, taču tad sākās romāns ar otru brāli. Inese kopā ar saviem četriem bērniem pameta Aleksandru un uzsāka kopdzīvi ar Vladimiru. Drīzumā viņai piedzima vēl viens bērns – dēls. Vladimirs Armands, atbalstīdams Ineses revolucionārās idejas, pastāvīgi atradās vai nu izsūtījumā, vai cietumā, vai emigrācijā. Visbeidzot viņu piemeklēja tipisks revolucionāra liktenis – slimības un drīza nāve. Tad Inese ar bērniem pārcēlās uz Parīzi, lai “tuvāk iepazītos ar franču sociālistisko partiju”.
Nadeždu un Inesi, šķiet, sākumā vienoja kaismīgā vēlme piedalīties revolucionārajā kustībā, taču kā personības abas sievietes bija pilnīgi pretmeti. Nadežda bija rāma un pakļāvīga, emocionāli vēsa, atturīga, pieticīga, allaž gatava palīdzēt vīram partijas lietās un upurēt savu laiku un enerģiju kopīgās idejas vārdā. Viņa paveica visus vīra “melnos darbus”. Ļeņinam viņa bija gluži kā personiskais sekretārs referents, un to, protams, Ļeņins augstu vērtēja.
Savukārt Inese piesaistīja Ļeņina uzmanību ar savu impulsīvo dabu, emocionalitāti. Izskata ziņā abas dāmas nevarēja sacensties. Nadežda, maigi sakot, ne tuvu nebija skaistule. Viņas izskatu vēl vairāk bojāja mokošā Bazedova slimība, kuras izpausmes bija palielināts vairogdziedzeris, izvalbītas acis, paaugstināta uzbudināmība, sirdsklauves, svīšana. Turklāt Nadeždai šī slimība attīstījās īpaši smagā formā un nācās pārciest vairākas operācijas. Partijas iesaukas, ar kādām Nadeždu apveltīja līdzbiedri, bija vairāk nekā daiļrunīgas: “Zivs”, “Nēģis”, “Reņģe”. Ļeņins sievu sauca par “Siļķi”. Viņa nemācēja un arī necentās skaisti ģērbties.
Inese bija skaista sieviete: dziļas, izteiksmīgas acis, biezi mati, skaists augums, patīkama balss, labas manieres, vīriešu vidū viņai bija piekrišana. Nadežda nemācēja vadīt mājsaimniecību, arī viņas attieksme pret mājas ērtībām bija atturīga. Bet, lūk, Inese bija gluži kā radīta tam, lai kļūtu par ideālu sievu. Viņa bija lieliska saimniece, kuras kulinārijas šedevrus visi allaž cildināja. Ar Nadeždu Ļeņinam bija ērti, taču bezcerīgi garlaicīgi. Viņai nepatika jautras izklaides, viņa labprātāk uzturējās vienatnē. Savukārt Inese bija jautra, viņai patika kompānijas. Ar viņu Ļeņins, pats sev par pārsteigumu, atklāja jaunu pasauli, kas pilna (revolucionāras) kaisles un (proletāriskas) baudas.
