Nadeždas māte uzstāja, lai kāzas noritētu “pilnā pareizticīgo formātā”. Ateistiski noskaņotais pāris pakļāvās. Viņus salaulāja 1898. gada 10. jūlijā Šušenskas ciema Petropavlovskas baznīcā. Pieticīgo kāzu liecinieki bija vien daži izsūtītie Ļeņina draugi. Gredzeni jaunlaulātajiem bija izgatavoti no vara pieckapeikas gabala. Līgava bija tērpusies kā skolas absolvente – baltā blūzē un melnos svārkos, līgavainis – novalkātā brūnā uzvalkā. 14
Ļeņins izrādījās gādīgs vīrs. Redzot Nadeždas nepraktiskumu un nesaimnieciskumu, viņš uzreiz pēc kāzām norīkoja viņai palīgos piecpadsmitgadīgu vietējo meiteni, kas palīdzēja viņai cīnīties ar krievu krāsni un poda dakšām.
Taču Nadežda tā arī neiemācījās apieties ar tām. Bet kulinārās dotības jaunajai sievai bija tādas, ka jebkuram sabojāja apetīti. Kad Nadeždas māte nomira, līdz pat atgriešanās laikam Krievijā ģimene pārsvarā ieturējās lētās ēdnīcās. Nadežda atzinās, ka pēc mātes nāves viņu ģimenes dzīve kļuvusi vēl vairāk “studentiska”.
Taču Nadežda neklusēja, kad, dzirdot savu vīru diskutējam ar kādu partijas biedru, nebija vienisprātis ar viņa viedokli. Viens no Ļeņina biedriem savulaik atminējās, ka tas bijis ļoti interesanti. Iebilst Ļeņinam vispār bijis ļoti grūti, jo viņam viss allaž bija pārdomāts un loģisks. Taču Nadežda tikpat deduktīvi uzsvēra “kļūdas” viņa runā, pārlieko aizraušanos. Kad Nadežda izteikusi savus iebildumus, Ļeņins gan tikai smīkņājis un kasījis pakausi.
Kas zina, kā izvērstos laulības dzīve, ja viņiem būtu bijuši pēcnācēji. Taču bērnu viņiem nebija. Lai gan abi tos ļoti vēlējās. Iemesls varēja būt gan Nadeždas, gan Ļeņina neauglība. Viņi nekad ne publiski, ne ar tuvākajiem cilvēkiem šajā sāpē nedalījās. Tiesa, Ļeņins kādā vēstulē mātei reiz ieminējies par sievas slimību: “Nadja, domājams, guļ: ārsts atklāja, ka viņas (sieviešu) slimībai nepieciešama ilgstoša stacionāra ārstēšana, ka viņai 2–6 nedēļas jāārstējas slimnīcā. Es viņai nosūtīju vēl naudu, jo ārstēšanai būs nepieciešami ievērojami izdevumi…” Vēlāk, jau emigrācijā, Nadežda saslima ar Bazedova slimību un viņu operēja. Taču tikpat labi “vainīgais” varēja būt arī Ļeņins. Ir daudz dokumentu, kas liecina par Ļeņina veselības stāvokļa pasliktināšanos pēc apcietinājumā pavadītā laika – biežas saaukstēšanās un infekciju slimības, baumoja pat par ielaistu sifilisu.
Ļeņina ģimene nebija sajūsmā par viņa izraudzīto sievu, tur viņu uzskatīja par garlaicīgu “vecmeitu”. Īpašu nepatiku pret Nadeždu pauda Ļeņina vecākā māsa Anna, kura teikusi, ka Nadežda it kā esot pamanījusies krāpt vīru jau Sibīrijas izsūtījuma laikā. Tiesa, tobrīd par labu un, iespējams, vienīgo draugu viņai kļuva izsūtītais revolucionārs Viktors Kurnatovskis. Nadeždu apbūra viņa maigais skaistums. Viktora klātbūtnē mazrunīgā, allaž sevī iegrimusī Nadežda piepeši pārvērtās par savu pretmetu – jautru, asprātīgu sarunu biedri, katrā ziņā ļoti sievišķīgu būtni. Nadeždas atmiņu pierakstos atklāta neliela epizode par abu kopā pavadīto laiku: “Kurnatovskis rādīja man cukura fabriku. Taču ceļš turp bija patāls. Mēs devāmies caur mežu un pļavu. Visapkārt bija zaļš – skaistums!”
Taču Kurnatovskis drīz nozuda no viņas dzīves. Viņam neizdevās nodzīvot līdz Oktobra revolūcijai: 1906. gadā viņam piesprieda mūža katorgu, sekoja bēgšana uz Japānu, tad uz Austrāliju, līdz, jau gaužām novārdzis un smagi slims, viņš nonāca Parīzē, kur nomira 1912. gadā. Francijā Nadežda viņu dažas reizes apciemoja, atnesa avīzes, abi ilgi sarunājušies “kā brālis ar māsu”. Pēc Kurnatovska nāves visa Nadeždas dzīve sakoncentrējās tikai un vienīgi uz Ļeņinu. Savukārt tieši tobrīd pie apvāršņa parādījās “revolūcijas liesma” Elizabete Armanda, pazīstama kā Inese.
