1897. gadā Ļeņinu izsūtīja uz Sibīriju. Nākamajā gadā arī Nadeždai piesprieda trīs gadus ilgu izsūtījumu. Viņai atļāva aizvadīt šos gadus kopā ar savu līgavaini – Ļeņinu, taču ar nosacījumu, ka viņi nekavējoties apprecēsies. Saņēmusi ierēdņu atļauju, viņa kopā ar māti devās pie sava izredzētā. Kā dāvanu viņa veda Ļeņinam par pēdējo naudu nopirkto petrolejas lampiņu. Kad Nadežda pa pastu bija saņēmusi no Ļeņina viņa sirds un rokas piedāvājumu, viņa atbildēja: “Nu ko, ja sieva, tad sieva!” 14
Taču, vai abus patiešām saistīja mīlestības jūtas vai arī tas bija tikai politiski fiktīvs pasākums, nav īsti skaidrs. Zināms, ka Ļeņinam pirms Nadeždas bijusi padomā cita precību kandidāte – kāda Kazaņas skaistule Jeļena Ļeņina, kura arī it kā bija apsolījusi viņam doties līdzi uz Sibīriju, taču, kā vēlāk izrādījās, vien pajokojusi. Vēl uzskata, ka pirms precībām ar Nadeždu Ļeņinu nopietni interesējusi viņas draudzene Apolinārija Jakubova, kas arī bija sociāliste un skolotāja. Ļeņins pat izteica viņai bildinājumu, taču saņēma pieklājīgu atteikumu.
Iespējams, tobrīd vienīgā reālā kandidatūra, kas atlika, bija Nadežda, kura tādējādi kļuva par Ļeņina dzīvesbiedri līdz pat mūža galam.
BIEDRE SIEVIETE UN BIEDRS VĪRIETIS
Ļeņinam patika Nadeždas spēja diskutēt par marksistiskām tēmām, turklāt viņu apbūra Nadeždas mātes kulinārijas brīnumi, kura savukārt bija lepna par meitas kavalieri, jo klusībā jau bija nolēmusi Nadeždu vecmeitas liktenim, uzskatot viņu par neglītu un bezcerīgu laulībai. Un te piepeši mājās parādījās inteliģents, patīkams jauns cilvēks no labas ģimenes!
Katrā ziņā viņu attiecībās valdīja abpusēja cieņa. Nadežda rakstīja, ka būtiskākais bija iespēja “dvēseliski izrunāties par izglītības iestāžu problēmām un darba kustību”, bet garajās Sibīrijas naktīs viņi kopīgi sapņojuši par to, kā piedalīsies strādnieku masu demonstrācijās. Viņi bija “biedre sieviete” un “biedrs vīrietis”, un abi atbalstīja viens otru grūtās situācijās.
