Franks Gordons: Revolūcijas simtgade sarāvās čokurā 11
Krievijas prezidents Vladimirs Putins, var teikt, staigā uz pirkstgaliem, tiklīdz runa ir par “Oktobra simtgadi” un visu, kas saistīts ar šo 1917. gada boļševiku apvērsumu Petrogradā. Šogad 7. novembrī Maskavas Sarkanajā laukumā tika rīkota diezgan pieticīga parāde, bet tai nebija sakara ar “Lielo oktobri”, bet ar to, ka Staļins 1941. gadā, kad Vērmahta divīzijas sasniedza Maskavas pievārti un šur tur darbaļaudis tajā cerīgi gaidīja “vācu fašistiskos iebrucējus” (par to aizliegts iepīkstēties pat tagad), lika soļot gar Kremli nupat iesauktajiem karavīriem, kuri, parādei beidzoties, kājām aizgāja uz visai tuvo fronti. Šim notikumam par godu pēdējos gados Putina Krievijā tiek rīkota parāde, kurā piedalās kareivji, tērpti tā laika ziemas šineļos. Ne vārda par “Lielo oktobra revolūciju”, tikai par “svēto Tēvijas karu”.
Neilgi pirms tam Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, valsts galvai vistuvāk stāvoša persona, paziņoja: “Kremlī nekādi pasākumi šajā sakarība nav paredzēti.” Un, kad žurnālisti apvaicājās, kāpēc tika pieņemts šāds lēmums, Peskovs izbrīnījās un atbildēja: “Sakarā ar ko tas būtu jāsvin, paskaidrojiet man? Es ne visai izpratu jūsu jautājumu.”
Lūk, kā! Ledus auksta attieksme pret “lielāko notikumu cilvēces vēsturē”, kā tas agrāk tika dēvēts Krievijā. Turklāt to pauž prezidenta runasvīrs.
Jau pasirmo kādreizējo “oktobrēnu” bars sacēla milzu brēku, un Putinam nācās kaut kā izlocīties. Viņš pauda cerību, ka “mūsu sabiedrība uztvers šo datumu kā mudinājumu pārvarēt lūzumu, kas sašķēla mūsu zemi, kā savstarpējas piedošanas simbolu, uztverot Tēvzemes vēsturi tādu, kāda tā ir – ar tās dižajām uzvarām un traģiskajām lappusēm”.
Acīmredzot ar šādu “mierinošu un cilvēcīgu” minētās simtgades interpretāciju nepietika, un Krievijas nabaga “nacionālajam līderim” nācās vien griezties pie simtgadei veltīto (neoficiālo) pasākumu dalībniekiem īpašas apsveikumu telegrammas (!) veidā: “Vēsturiskie, dramatiskie 1917. gada notikumi ir neatņemama, sarežģīta mūsu vēstures daļa. Revolūcijai bija milzīga nozīme Krievijas un visas pasaules attīstībā, daudzējādā veidā nosakot 20. gadsimta politisko, ekonomisko un sociālo ainu.”
Daudzi ārvalstu analītiķi ausījās, kad uzzināja, ka Krievijas komunistiskās partijas centrālās komitejas sekretārs Sergejs Obuhovs pieļāvis iespēju izvākt Ļeņina mūmiju no mauzoleja un apglabāt to kapos, kā pienākas, ar vienu vienīgu noteikumu: šāds lēmums jāpieņem pašam Krievijas prezidentam kopā ar abām parlamenta palātām un arī UNESCO, jo Ļeņina mauzolejs (kopā ar saturu!) skaitās pasaules kultūras mantojums Sarkanā laukuma ansambļa ietvaros.
Bet ir viens notikums, kas ieies gan Krievijas vēsturē, gan “starptautiskajā apritē”, atstājot pilnīgi ēnā “Oktobra simtgadi”, kura, var teikt, sarāvusies čokurā: 30. oktobrī Putins Maskavā atklāja monumentālu “Sēru sienu”, kas veltīta politisko represiju upuru piemiņai. Tas ir varens un iespaidīgs memoriāls ar atvērumiem – nišām, kurās cilvēks var ieiet, apliecinot dalību sērās par neskaitāmajiem represiju upuriem. Prezidents Putins nostājās vienā no atvērumiem un blakus esošajā nostājās Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirils.
Savā runā Putins teica, ka “Sēru siena” ir “grandiozs, satriecošs monuments (..). Tas griežas pie mūsu sirdsapziņas, jūtām, liekot apzināties represiju periodu, just līdzi to upuriem”. Viņš raksturoja represijas kā “visas tautas traģēdiju” un “skarbu triecienu kultūrai”. Un vēl: “Pret katru varēja izvirzīt safantazētas un absolūti absurdas apsūdzības, miljoniem cilvēku pasludināja par tautas ienaidniekiem.” Putins aicināja visus “balstīties uz uzticības un stabilitātes vērtībām” (acīmredzot domādams par prezidenta vēlēšanām nākamā gada martā).
Šķiet, mums ir darīšana ar jaunu paradigmu, kura pārvelk svītru visam, ko iemieso “Lielais oktobris”. Krievija, ko vada bijušais čekas apakšpulkvedis, tagad ir konservatīva, impēriska valsts, kura – jau drīzāk 19. gadsimta garā – lūko paplašināt savu ietekmes sfēru, atmetot visu specifiski “padomisko”.
